6. pants

Bez tam tiesai

jāizvērtē, vai leģitīmo mērķi, kādu likumdevējs noteicis,

atļaujot fizisko personu civilprocesā pārstāvēt ierobežotam

pārstāvju lokam, nevar sasniegt ar personas tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem.

Pirmās un otrās instances

vispārējās jurisdikcijas tiesas izskata lietas pēc būtības, tāpēc

ir ļoti svarīgi šajās instancēs nodrošināt un aizsargāt pušu

intereses - pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk izšķirt strīdu

civillietā. Ierobežojot pārstāvja izvēli, atsevišķos gadījumos

lietas dalībnieki tiek kavēti savu tiesību īstenošanā, jo var

vērsties tikai pie advokāta. Savukārt nepieciešamība izraudzīties

advokātu un par viņa darbu noteiktā samaksa bieži vien liedz

personai pieeju tiesai.

Satversmes tiesa uzskata, ka

pastāv arī citi, saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Piemēram, par pārstāvi civilprocesā varētu būt arī

citi radinieki un tuvi cilvēki.

Personai, cik vien tas

iespējams, jāļauj pašai brīvi izvēlēties sev pārstāvi, tostarp

arī advokātu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

27. jūnija spriedumu lietā Nr. 2003-04-01).

Saistībā ar advokātu īstenoto

pārstāvību civilprocesā Satversmes tiesa jau iepriekš ir

norādījusi, ka vest savas lietas un pārstāvēt citas personas ne

sliktāk par advokātiem var arī tiesneši un prokurori, juridisko

zinātņu doktori, īpašas juridisko palīdzību sniedzošas

nevalstiskas organizācijas vai valsts finansētas iestādes, kuras

sniedz bezmaksas juridisko palīdzību, kā arī personas, kurām ir

augstākā juridiskā izglītība un kuras nokārtojušas attiecīgās

prasmes un iemaņas apliecinošu eksāmenu, u.tml (sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedumu lietā

Nr. 2003-04-01). Arī citās valstīs papildus advokātiem,

tuviem radiniekiem un procesuālajiem līdzdalībniekiem par

pārstāvi civilprocesā var būt citas personas, kurām ir juridiskās

zināšanas (other persons with legal knowledge) (sk.

Igaunijas 1998. gada 22. aprīļa Civilprocesa kodeksa

85. panta pirmās daļas 7. punktu, www.legaltext.ee,

22.10.2003.). Savukārt Latvijā līdz 1940. gadam saskaņā

ar Civilprocesa likumu un Tiesu iekārtas likumu par pārstāvi

civilprocesā varēja būt: 1) zvērināti advokāti un viņu palīgi; 2)

prāvnieku tuvi radinieki: laulātie, vecāki, bērni; 3) personas,

kam ir kopēja prāva, prāvnieku lietu un mantas pārvaldnieki un 4)

miertiesās - bez tam vēl visas citas personas, bet ne vairāk kā

trīs reizes gadā.

Lai maksimāli nodrošinātu personu

brīvu pieeju tiesai, fiziskajām personām vajadzētu dot iespēju

izvēlēties sev atbilstošu pārstāvi. Tādējādi personai, izvēloties

savu pārstāvi civilprocesā, būtu jāmotivē sava izvēle un tiesām,

iespējams, būtu jāizlemj jautājums par pārstāvja pielaišanu.

Gadījumos, kad tiesa nākusi pie secinājuma, ka pārstāvis aicināts

nevis lai pārstāvētu lietas dalībnieku, bet tāpēc, lai ar šo

pārstāvību maskētu likumam neatbilstošu juridisko palīdzību,

tiesai būtu tiesības nepielaist šādu personu par pārstāvi.

Līdzīga prakse civilprocesā

pastāvēja līdz 2003. gada 1. janvārim, kad tika grozīta

apstrīdētā norma. Tiesas CPL 83. panta 4. punkta normu:

"par pārstāvi civilprocesā var būt persona, kuru tiesa, kas

izskata lietu, pielaidusi kā fiziskās personas pārstāvi" tulkoja

plaši, nevis saskaņojot to ar Advokatūras likumu, un tādējādi

tika nodrošinātas personas tiesības vērsties tiesā ar pašas

izraudzīta pārstāvja starpniecību (sk. lietas materiālus,

240. lpp.).

Bez tam Administratīvā procesa

likumā (turpmāk - APL), kas citastarp nosaka administratīvās

lietas izskatīšanu tiesā, ir norādīts, ka par pārstāvi var būt

"jebkura rīcībspējīga fiziskā vai juridiskā persona ar

ierobežojumiem, kas norādīti šā likuma 36. un 37.pantā".

Šobrīd lietas, kas rodas no administratīvi tiesiskajām

attiecībām, tiesā izskata saskaņā ar CPL vispārīgajiem

noteikumiem un CPK 22. - 25. nodaļas noteikumiem. Savukārt

pārstāvību šajās lietās nosaka CPL, tātad par pārstāvjiem arī

minētajās lietās var būt ierobežots personu loks. Taču, kad

stāsies spēkā APL, par pārstāvi varēs būt jebkura rīcībspējīga

persona. Pieņemot APL, likumdevējs jau atzinis, ka noteicošais

kritērijs, lai personu pielaistu par pārstāvi, ir rīcībspēja.

Tādējādi

tiesības uz brīvu pieeju tiesai var ierobežot, taču, lai

nodrošinātu efektīvu pārstāvību civilprocesā, tas darāms,

izmantojot saudzējošākus līdzekļus.

Līdz ar to likumdevēja noteiktie

ierobežojumi nav samērīgi, jo ne visām personām ir pieejama

pārstāvība civilprocesā, tādēļ apstrīdētā norma neļauj pilnībā

izmantot tiesības uz taisnīgu tiesu.