20. pants

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētais

regulējums nav pieņemts pienācīgā kārtībā. Attiecībā uz katru no

apstrīdētā regulējuma normām pieteikumā norādīti atšķirīgi

argumenti, kas, pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, pamato šo

normu neatbilstību labas likumdošanas principam.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normas pieņemšanas

kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esības

priekšnoteikums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada

24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 7.3. punktu).

Labas likumdošanas princips attiecināms uz ikviena normatīvā akta

sagatavošanas un pieņemšanas procesu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr.

2019‑20‑03 24. punktu). Taču Satversmes tiesa ir atzinusi arī

to, ka tikai būtiski procedūras pārkāpumi ir pamats tam, lai

atzītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka (sk.

Satversmes tiesas 2022. gada 7. janvāra sprieduma lietā Nr.

2021‑06‑01 16. punktu).

Tādējādi, lai izskatāmajā lietā noskaidrotu, vai likumdevējs

ir veicis pasākumus tam no Satversmes 112. panta izrietošā

pienākuma izpildei, Satversmes tiesai visupirms jāpārbauda, vai

katra no apstrīdētā regulējuma normām ir pieņemta pienācīgā

kārtībā, proti, atbilstoši labas likumdošanas principam.

20.1. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka viņu rīcībā nav

informācijas, kas norādītu uz to, ka Izglītības likuma 1. panta

1.1 un 12.4 punkta pieņemšanā vai

izsludināšanā būtu pārkāpta Satversmē un Saeimas kārtības rullī

noteiktā kārtība. Tomēr viņi uzskata, ka Saeima, pieņemot šīs

normas, nav uzklausījusi izglītojamo, viņu vecāku un nevalstisko

organizāciju viedokļus, kā arī ir pieņēmusi šīs normas nepamatotā

steigā, bez pilnvērtīgas diskusijas.

Saeima norāda, ka Izglītības likuma 1. panta 1.1 un

12.4 punkta jēga esot tāda tiesiskā ietvara radīšana,

kas ļautu pieņemt izsvērtus, efektīvus un konkrētai

epidemioloģiskai situācijai atbilstošus lēmumus. Tāpēc šādos

gadījumos esot pieļaujams tas, ka Saeimas komisiju sēdēs primāri

tiek uzklausītas nozaru speciālistu izteiktās riska prognozes un

sniegtie vērtējumi. Minētās tiesību normas esot vērstas uz

skaidra tiesiskā ietvara radīšanu pēc ārkārtējās situācijas

beigām, lai nodrošinātu personu pamattiesības strauji mainīgos

apstākļos.

Izglītības likumā tā 1. panta 1.1 un

12.4 punkts ir iekļauti ar 2020. gada 12. novembra

likumu "Grozījumi Izglītības likumā", kas izskatīts

steidzamības kārtībā divos lasījumos - attiecīgi 2020. gada 5.

novembrī un 2020. gada 12. novembrī. Likumu izsludinājis Valsts

prezidents 2020. gada 19. novembrī oficiālajā izdevumā

"Latvijas Vēstnesis" Nr. 224, un tas stājies spēkā

2020. gada 20. novembrī.

Atbilstoši Satversmes 75. pantam un Saeimas kārtības ruļļa 92.

pantam likumdevējs ir tiesīgs pats izdarīt lietderības apsvērumus

par kāda likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtībā (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr.

2014-12-01 16. punktu).

No likumprojekta Nr. 847/Lp13 "Grozījumi Izglītības

likumā" izstrādes materiāliem izriet, ka likumdevēja lēmums

virzīt šo likumprojektu kā steidzamu divos lasījumos ir pamatots

ar to, ka Covid-19 pandēmijas apstākļos arī pēc ārkārtējās

situācijas beigām izglītības iestādes ir spiestas turpināt

īstenot attālinātās mācības. Likumprojekta anotācijā norādīts,

ka, ņemot vērā Eiropas Savienības dalībvalstu praksi un Eiropas

Komisijas publicētās vadlīnijas kombinētam mācību procesam,

optimālais variants būtu izmantot attālinātas mācības kā

klātienes izglītības ieguves formas sastāvdaļu, tomēr spēkā esošā

Izglītības likuma redakcija šādu izglītības ieguves formu

neparedzot (sk. Saeimai 2020. gada 9. oktobrī iesniegtā

likumprojekta Nr. 847/Lp13 "Grozījumi Izglītības

likumā" anotāciju un Saeimas Izglītības, kultūras un

zinātnes komisijas 2020. gada 10. novembra sēdes

audioierakstu).

Labas likumdošanas princips negarantē konkrētu vienai personai

vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam

dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski

apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un analizēti, un

labākais iespējamais līdzsvars starp dažādām konfliktējošām

tiesībām un interesēm ir ticis meklēts, ievērojot Satversmē

ietvertās vērtības un vispārējos tiesību principus (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2018‑12‑01 24.1. punktu).

No Izglītības likuma 1. panta 1.1 un

12.4 punkta pieņemšanas procesa secināms, ka

atbildīgajā komisijā tika uzklausīti nevalstisko organizāciju un

nozares pārstāvju viedokļi. Izskatot likumprojektu pirmajā un

otrajā lasījumā, deputāti debatēja par apstrīdētajām Izglītības

likuma normām (sk. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes

komisijas 2020. gada 10. novembra sēdes un 2020. gada 11.

novembra sēdes audioierakstus).

Satversmes tiesa norādījusi: pamatā tieši atbildīgā komisija

ir tā, kas nodrošina, ka likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē

tiek sagatavots pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 31.2. punktu).

Ieinteresēto personu līdzdalība normatīvā akta projekta

izskatīšanas procesā var sekmēt objektīva lēmuma pieņemšanu un

dažādu interešu līdzsvarošanu, tomēr likumdevējam konkrētas

personu grupas viedoklis nav saistošs (sk. Satversmes tiesas

2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 18.1.

punktu un 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01

17.2. punktu).

Lai gan likumprojekts Nr. 847/Lp13 "Grozījumi Izglītības

likumā" tika izskatīts steidzamības kārtībā, tomēr no tā

izstrādes materiāliem gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs

savus apsvērumus ir izdarījis, ievērojot Satversmē un Saeimas

kārtības rullī nostiprinātos principus. Proti, likumprojekts

izskatīts Saeimas un Saeimas komisiju sēdēs, nodrošinot tā

apspriešanas iespēju un to, ka deputāti varēja izmantot savas

runas, priekšlikumu iesniegšanas un balsošanas tiesības. Tāpat

likumdošanas procesā tika iesaistītas arī ieinteresētās

personas.

20.2. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, Pārvaldības

likuma 4. panta pirmās daļas 8. punkts neatbilst no Satversmes 1.

panta izrietošajam varas dalīšanas principam un Satversmes 64.

pantam. Likumdevējs pats neesot Pārvaldības likumā noregulējis

vispārējās izglītības procesa organizēšanu attālināti laikā, kad

Covid-19 infekcijas izplatīšanās riski ir augsti. Laikā, kad

ārkārtējā situācija valstī nav izsludināta, neesot pieļaujams

tas, ka Saeima sabiedrībai svarīgu jautājumu, turklāt tādu

jautājumu, kas skar izglītojamo tiesības, nenoregulē pati, bet

visa regulējuma izstrādāšanai pilnvaro Ministru kabinetu.

Saeima norāda, ka likumdevējs ir noregulējis sabiedrībai

svarīgākās tiesiskās attiecības, kā arī izstrādājis skaidru

tiesisko ietvaru, kurā izpildvara ir spējīga izstrādāt

detalizētāku regulējumu un pieņemt konkrētajā epidemioloģiskajā

situācijā nepieciešamos lēmumus. To apliecinot Pārvaldības likuma

mērķis, šajā likumā nostiprinātie principi un kontroles

mehānismi. Pārvaldības likumā Ministru kabinetam noteiktais

pilnvarojums esot skaidrs un sevišķi nepieciešams strauji

mainīgajos epidemioloģiskajos apstākļos. Būtiska nozīme esot

Pārvaldības likuma normu izstrādes un darbības kontekstam -

Covid-19 infekcijas izplatības apkarošanai (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 143. lp.).

20.2.1. Atbilstoši Satversmes 64. pantam likumdošanas

tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā

kārtībā un apmēros. Tomēr, lai nodrošinātu efektīvāku valsts

varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka

likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizsver pašam. Šī

efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā

izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un

likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai

pilnvarojot Ministru kabinetu vai citas valsts institūcijas

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā

Nr. 2019-10-0103 25.3.1. punktu). Likumdevējam ir skaidri

jānorāda, kādus jautājumus un kādā veidā Ministru kabinets ir

tiesīgs noregulēt (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu).

Lai izvērtētu izpildvaras izdoto normu atbilstību Satversmes

64. pantam, jāizvērtē, vai ir ievērota pilnvarošanas kārtība,

proti, jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis, bet pēc

tam jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot attiecīgās normas,

ir ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

2019-10-0103 32.3. punktu).

Likumprojekts Nr. 715/Lp13 "Covid-19 infekcijas

izplatības pārvaldības likums" tika iesniegts Saeimai 2020.

gada 29. maijā. Šo likumprojektu Saeima atzina par steidzamu un

izskatīja divos lasījumos, attiecīgi 2020. gada 4. jūnijā un

2020. gada 5. jūnijā. Valsts prezidents likumu izsludināja 2020.

gada 9. jūnijā oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis"

Nr. 110A, un tas ir stājies spēkā 2020. gada 10. jūnijā.

Pārvaldības likums tika izstrādāts, ņemot vērā to, ka pēc

ārkārtējās situācijas beigām epidemioloģiskās drošības nolūkā

visus ierobežojumus, kas noteikti sakarā ar Covid-19 infekcijas

izplatību, nebija iespējams atcelt. Personu tiesību īstenošanai

bija nepieciešams noteikt papildu kritērijus un ierobežojošus

nosacījumus uz ilgāku laika periodu, līdz tiks atrasts efektīvs

medicīnisks risinājums Covid-19 infekcijas izplatības kontrolei

(sk. Saeimai 2020. gada 29. maijā iesniegtā likumprojekta

Nr. 715/Lp13 "Covid-19 infekcijas izplatības

pārvaldības likums" anotāciju).

Tiesiskais ietvars šādam likumdevēja piešķirtam pilnvarojumam

ir noteikts Pārvaldības likuma 1. pantā. Savukārt izpildvaras

rīcības brīvība ir ierobežota ar Pārvaldības likuma 3. pantu,

proti, privātpersonu tiesību ierobežojumus var noteikt vienīgi

tad, ja sabiedrības drošības riskus saistībā ar Covid-19

infekcijas izplatību nav iespējams efektīvi novērst, piemērojot

vispārējā tiesiskajā kārtībā noteiktos tiesiskos līdzekļus.

Pārvaldības likumā Ministru kabinetam dotais pilnvarojums

paredz pienākumu izstrādāt ārkārtas rīcības mehānismus tikai

gadījumos, kad tiek konstatēts augsts Covid-19 infekcijas

izplatības risks. Tādējādi Pārvaldības likumā Ministru kabinetam

dotais pilnvarojums neparedz tiesības noteikt jautājumus par

vispārējās izglītības realizācijas formām vai metodēm tad, ja nav

konstatējams Covid-19 infekcijas izplatības risks.

Pārvaldības likums un līdz ar to arī tajā ietvertais

apstrīdētais regulējums ir terminēts laikā, proti, Pārvaldības

likuma pārejas noteikumu 10. punkts paredz, ka šis likums ir

spēkā tik ilgi, kamēr pastāv epidemioloģiskās drošības draudi

saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Pārvaldības likums

nosaka arī papildu parlamenta kontroles un regulāras informēšanas

mehānismu. Proti, saskaņā ar Pārvaldības likuma pārejas noteikumu

10. punktu Ministru kabinets vismaz reizi trijos mēnešos sniedz

Saeimai ziņojumu par epidemioloģiskās drošības draudiem saistībā

ar Covid-19 infekcijas izplatību.

Tādējādi secināms, ka likumdevējs apstrīdētajā Pārvaldības

likuma normā ir noteicis būtiskākos ar Covid-19 infekcijas

izplatīšanās pārvaldību saistītos jautājumus, kā arī izveidojis

skaidru tiesisko ietvaru, kurā iespējams noteikt nepieciešamos

piesardzības pasākumus un nodrošināt personu tiesību

aizsardzību.

20.2.2. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Pārvaldības

likuma 4. panta pirmās daļas 8. punkts neesot "likums"

materiālā nozīmē, un šai sakarā atsaucas uz tiem pašiem

argumentiem, kas izteikti attiecībā uz Izglītības likuma 1. panta

1.1 un 12.4 punktu saistībā ar ieinteresēto

personu viedokļa neuzklausīšanu un diskusiju trūkumu.

Saeima norāda, ka Pārvaldības likuma 4. panta pirmās daļas 8.

punkts neparedz personu tiesību ierobežojumu un strauji

mainīgajos Covid-19 izplatības apstākļos īpaši jāņem vērā

piesardzības princips. Demokrātiskā tiesiskā valstī tas nozīmējot

to, ka nav jāgaida līdz brīdim, kad reāls kaitējums jau ir

faktiski radies. Pietiekot ar pamatotām aizdomām par šāda

kaitējuma iespējamību, lai valsts jau laikus veiktu efektīvus un

samērīgus pasākumus nolūkā nepieļaut kaitējuma iestāšanos. Ja

pastāv būtisks un nopietns risks, kuram pakļauta personu veselība

un labklājība, tad valstij esot pienākums veikt saprātīgus un

piemērotus pasākumus, lai aizsargātu personu pamattiesības jau

tad, kad negatīvās sekas vēl nav radušās. Proti, unikālā un

neskaidrā situācijā likumdevējam esot tiesības pieņemt lēmumus,

kas ir, pirmkārt, balstīti uz saprātīgu pieņēmumu un, otrkārt,

vērsti uz pamattiesību aizsardzību. Tāpēc tādu padziļinātu

diskusiju trūkums, kuras būtu būtiski aizkavējušas lēmuma

pieņemšanu un tā efektivitāti, apstrīdētā regulējuma pieņemšanas

laikā nevarot būt pamats šo normu atzīšanai par

prettiesiskām.

Satversmes tiesa secina, ka nepieciešamība aizsargāt cilvēku

veselību, vienlaikus izpildot Satversmes 112. pantā noteiktos

pienākumus apstākļos, kad saglabājās augsts Covid-19 infekcijas

izplatīšanās risks, prasīja no likumdevēja neatliekamu rīcību.

Attiecīgo likumprojektu bija sagatavojis un likumdevējam

iesniedzis Ministru kabinets (sk. Saeimai 2020. gada

29. maijā iesniegtā likumprojekta Nr. 715/Lp13

"Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums"

anotāciju). Saeimas deputātiem kā tautas priekšstāvjiem,

citstarp pārstāvot dažādas savu vēlētāju intereses, likumprojekta

izstrādes laikā gan atbildīgajā komisijā, gan Saeimas sēdēs bija

iespēja diskutēt par likumprojektu un iesniegt priekšlikumus. Lai

gan ieinteresēto personu uzklausīšana un papildu konsultācijas ar

nozares speciālistiem būtu vēlamas, tomēr konkrētajā gadījumā

šādu konsultāciju neesība pati par sevi nav uzskatāma par būtisku

pārkāpumu Pārvaldības likuma 4. panta pirmās daļas 8. punkta

pieņemšanā.

20.3. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka, pieņemot

Noteikumu Nr. 360 27.1.3. apakšpunktu, 32.7 punkta 2.

apakšpunktu un 32.7 punkta 3. apakšpunktu, Ministru

kabinets nav ievērojis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma

apjomu.

Ministru kabinets norādījis, ka tam ir noteikta plaša

kompetence izglītības nozarē, jo tajā nepieciešams regulēt

dažādus jautājumus, kas saistīti gan ar izglītības saturu, gan

tās iegūšanas organizatorisko kārtību. Saskaņā ar Izglītības

likuma 14. pantu Ministru kabinets esot pilnvarots noteikt vairāk

nekā 40 dažādus ar izglītības organizāciju saistītus jautājumus

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 118. lp.).

Noteikumu Nr. 360 27.1.3. apakšpunkts noteica, ka, iestājoties

noteiktiem epidemioloģiskiem apstākļiem, izglītības procesu

atbilstoši izglītības iestādes dibinātāja lēmumam un izglītības

iestādē noteiktajai kārtībai daļēji vai pilnībā varēja īstenot

attālināti. Tādējādi katra izglītības iestāde, ievērojot

epidemioloģisko situāciju, varēja noteikt individuālus

risinājumus konkrētās izglītības pakāpes mācību programmas

realizācijai, pēc iespējas nodrošinot mācību procesa turpināšanu

klātienē. Līdz ar to minētā norma bija vērsta uz reģionu principa

nodrošināšanu un tās mērķis bija pēc iespējas nodrošināt tiesību

uz izglītību pieeju, vienlaikus, ievērojot valstī noteiktos

kritērijus attiecībā uz to, kādos gadījumos šāda rīcība ir

iespējama.

Noteikumu Nr. 360 32.7 punkta 2. apakšpunktā bija

noteikts, ka no 2021. gada 7. aprīļa izglītības un sporta jomā,

ievērojot vairākas citas šo noteikumu normas, ir pārtrauktas

mācības klātienē visās izglītības iestādēs un nodrošināmas

mācības attālināti. Tādējādi Noteikumu Nr. 360 32.7

punkta 2. apakšpunkts regulēja gadījumus, kad, iestājoties

epidemioloģiskajiem riskiem, mācības klātienē organizēt nebija

pieļaujams, ņemot vērā sabiedrības veselības interešu

apdraudējumu. Savukārt Noteikumu Nr. 360 32.7 punkta

3. apakšpunkts noteica, kādā kārtībā un ar kādiem nosacījumiem,

ievērojot epidemioloģiskās prasības, attiecīgajās izglītības

pakāpēs izglītojamie varēja piedalīties mācībās klātienē,

neievērojot šajos noteikumos noteiktās vispārējās prasības

attiecībā uz pilnīgu klātienes mācību procesa aizliegumu.

Tādējādi minētā tiesību norma paredzēja izņēmumus no vispārējās

kārtības, kādā realizējamas attālinātās mācības.

Līdz ar to apstrīdētās Noteikumu Nr. 360 normas vispārīgi

noteica principu, kādos gadījumos izglītības iestāde pāriet uz

attālinātajām mācībām, kā arī noteica izņēmuma gadījumus, kad

klātienes mācības izglītības iestādē ir saglabājamas.

Apstrīdētajās Noteikumu Nr. 360 normās nav iekļauts tāds

tiesiskais regulējums, kas paredzētu jaunu izglītības metožu,

standartu vai mācību organizācijas formu ieviešanu. Ar šīm normām

netika mainīta pati izglītības sistēma. Proti, Noteikumos Nr. 360

ir precīzi noteikti tie gadījumi, kad izglītības iestādēm ir

pienākums pāriet uz attālināto mācību formu.

Tādējādi, izdodot Noteikumu Nr. 360 27.1.3. apakšpunktu,

32.7 punkta 2. apakšpunktu un 32.7 punkta

3. apakšpunktu, Ministru kabinets ir ievērojis tam likumdevēja

piešķirtā pilnvarojuma apjomu.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums,

ciktāl tas attiecas uz izglītības procesa organizāciju Covid-19

infekcijas izplatīšanās laikā, ir pieņemts pienācīgā kārtībā.