4. pants

Pieteikuma iesniedzēji - Markuss Kārkliņš,

Timurs Jareško, Valērija Jareško, Nadežda Kadikova, Fjodors

Kadikovs, Boriss Kadikovs un Luka Kadikovs (turpmāk -

Pieteikuma iesniedzēji) - uzskata, ka Pārvaldības likuma 4. panta

pirmās daļas 8. punkts, Izglītības likuma 1. panta 1.1

un 12.4 punkts, 14. panta 45. punkts, kā arī Noteikumu

Nr. 360 27.1.3. apakšpunkts un 32.7 punkta 2. un 3.

apakšpunkts (turpmāk arī - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 112. pantam.

Pieteikuma iesniedzēji ir skolēni, kas iegūst izglītību

pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības līmenī. Divi

Pieteikuma iesniedzēji mācās privātā izglītības iestādē, savukārt

pārējie valsts un pašvaldību izglītības iestādēs.

Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās normas paredzēja

vispārējās izglītības iegūšanu attālinātās mācībās arī pēc 2021.

gada 7. aprīļa, kad beidzās valstī izsludinātā ārkārtējā

situācija. Attālināto mācību rezultātā Pieteikuma iesniedzējiem

esot radušās dažādas fiziskās un psihoemocionālās veselības

problēmas.

Vispārējai izglītībai esot fundamentāla nozīme, jo no tās esot

atkarīga personas spēja patstāvīgi funkcionēt valstī un

sabiedrībā. Vispārējā izglītība ietverot ne vien zināšanu un

prasmju iegūšanu konkrētos mācību priekšmetos, bet arī bērna

sagatavošanu apzinīgai dzīvei sabiedrībā, spriestspējas,

kritiskās domāšanas, radošuma, sociālo iemaņu attīstību.

Pamattiesību uz izglītību tvērumā ietilpstot arī skolu un

izglītības programmu pieejamība un kvalitāte, kā arī izglītības

programmu un metožu pieņemamība skolēniem un viņu vecākiem.

Turklāt, lemjot par izglītības saturu un formu, esot jārīkojas

vienīgi izglītojamo vislabākajās interesēs. Pieteikuma

iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas ierobežo izglītības

iespējas, izglītības pieejamību, kā arī mazina vispārējās

izglītības pieņemamību.

Valstij esot jānosaka tāds vispārējās izglītības tiesiskais

regulējums, kas ļauj sasniegt visus izglītības mērķus atbilstoši

konkrētai izglītības pakāpei un veidam. Skolas neesot pietiekami

nodrošinātas ar mācību materiāliem, lai pilnvērtīgi īstenotu to

licencētās un akreditētās izglītības programmas attālināti.

Attālinātās mācības nevarot pielīdzināt klātienes mācībām, un tām

būtu nepieciešama unikāla mācību programma un saturs, bet ne šāda

programma, ne saturs neesot izstrādāti. Mācoties attālināti, visu

mācību priekšmetu saturs tiekot samazināts, tāpēc izglītojamie

nesaņemot kvalitatīvu izglītību. Turklāt skolēniem esot pilnībā

atņemtas iespējas savstarpēji komunicēt, sportot, radoši

attīstīties un pilnveidoties. Attālinātās mācības būtiski

ierobežojot pašu galveno tiesību uz izglītību komponenti, proti,

nesniedzot pilnvērtīgu iespēju indivīdam veidoties kā brīvai

personībai, nedodot sociālās prasmes un pieredzi, kas

nepieciešama, lai piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē.

Tādējādi apstrīdētās normas ierobežojot izglītības iespējas.

Īstenojot mācības attālināti, liela daļa valsts pienākumu

vispārējās izglītības nodrošināšanā gulstoties uz vecāku pleciem.

Ar lielākajām grūtībām sastopoties sākumskolas bērni un viņu

vecāki, jo bērni vēl nespēj mācīties patstāvīgi. Izglītības

pieejamība tiekot ierobežota arī tiem izglītojamajiem, kuru

vecāki darba specifikas vai finansiālo apsvērumu dēļ nevar

ikdienā sniegt atbalstu bērnam attālināto mācību procesā vai

nodrošināt visu attālinātajām mācībām nepieciešamo. Pēc

Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas padara

izglītības iegūšanu atkarīgu no ģimenes apstākļiem, jo īpaši

finansiālajiem un ekonomiskajiem. Tādējādi visbūtiskāk tiekot

ierobežotas sākumskolas skolēnu, daudzbērnu ģimeņu, trūcīgo un

nelabvēlīgo ģimeņu bērnu iespējas iegūt pilnvērtīgu

izglītību.

Pārvaldības likuma 4. panta pirmās daļas 8. punktā un

Izglītības likuma 14. panta 45. punktā ietvertais pilnvarojums

Ministru kabinetam esot pārmērīgi plašs, tāpēc apstrīdētās normas

neatbilstot Satversmes 1. pantā ietvertajam varas dalīšanas

principam un Satversmes 64. pantam. Šajos likumos ietvertais

tiesiskais regulējums attiecoties uz laiku, kad ārkārtējā

situācija valstī nav izsludināta. Šajā laikā neesot pieļaujams

tāds risinājums, ka Saeima pilnvaro Ministru kabinetu izstrādāt

visu tiesisko regulējumu sabiedrībai ārkārtīgi svarīgā jautājumā,

kas skar bērnu tiesības, nevis noregulē šo jautājumu pati.

Turklāt gan Pārvaldības likums, gan 2020. gada 12. novembra

likums "Grozījumi Izglītības likumā" Saeimā pieņemti kā

steidzami. Saeima neesot uzklausījusi skolēnu, viņu vecāku un

nevalstisko organizāciju viedokļus un pieņēmusi šos likumus

nepamatotā steigā, bez pilnvērtīgas diskusijas. Pēc Pieteikuma

iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas nav uzskatāmas par

"likumu" materiālā nozīmē, jo tās esot pretrunā ar

labas likumdošanas principu. Tādējādi apstrīdētajās normās

noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot "noteikts ar

likumu".

Visu apstrīdēto normu mērķis tieši vai netieši esot saistīts

ar sabiedrības veselības aizsardzību - epidemioloģiskās drošības

panākšanu un koronavīrusa SARS-CoV-2 izraisītās Covid-19

epidēmijas izplatības ierobežošanu. Tas atbilstoši Satversmes

116. pantam varot būt leģitīms mērķis personas pamattiesību

ierobežošanai. Pieteikuma iesniedzēji atzīst, ka pamattiesību uz

izglītību ierobežojumam ir leģitīms mērķis, ja valstī ir

izsludināta ārkārtējā situācija, kuras laikā sabiedrības interešu

dēļ ir pieļaujami būtiski fizisko personu tiesību ierobežojumi.

Tomēr apstrīdētās normas attiecoties uz laiku, kad valstī vairs

nav izsludināta ārkārtējā situācija, tāpēc tajās noteiktajam

pamattiesību ierobežojumam neesot leģitīma mērķa. Turklāt

apstrīdētās Izglītības likuma normas attiecoties uz izglītības

procesu kopumā, ne vien Covid-19 pandēmijas laikā, tāpēc šīm

normām neesot leģitīma mērķa un ar šīm normām arī neesot

iespējams kādu leģitīmu mērķi sasniegt, ciktāl tās turpinās

darboties un būs piemērojamas arī pēc epidemioloģiskās situācijas

uzlabošanās.

Ar apstrīdētajām Pārvaldības likuma un Noteikumu Nr. 360

normām teorētiski varot panākt to, ka skolēni paliek mājās un

mazāk kontaktējas ar citiem, tāpēc inficēšanās un saslimšanas

risks samazinās. Tomēr neesot pārliecinošu pētījumu, kas

apstiprinātu, ka tieši bērni ir tie, kas izplata Covid-19

infekciju, tāpēc leģitīmā mērķa sasniegšana esot apšaubāma.

Starptautisko organizāciju pētījumi un citu valstu pieredze

liecinot, ka skolu slēgšana nav labākais risinājums. Izglītības

iestāžu slēgšana esot uzskatāma par galējo līdzekli un būtu

apsverama vienīgi tad, ja nepastāv alternatīvas. Pēc ārkārtējās

situācijas beigām vispārējās izglītības iestādēs esot bijis

iespējams organizēt klātienes mācības, ievērojot piesardzības

pasākumus. Attālinātās mācības varot ieviest tikai īslaicīgi un

tikai kā pašu pēdējo līdzekli, kad visi citi līdzekļi ir

izmēģināti un nav devuši pozitīvu rezultātu. Tādējādi, pēc

Pieteikuma iesniedzēju ieskata, pastāv iedarbīgi un alternatīvi

līdzekļi, kas mazāk ierobežotu Satversmes 112. pantā noteiktās

pamattiesības, proti, tiesības uz izglītību, taču, pieņemot

apstrīdētās normas, pienācīgs iespējamo alternatīvu izvērtējums

neesot veikts.

Attālināto mācību negatīvā ietekme uz bērnu veselību,

izglītību un attīstību, kā arī uz ģimenes ienākumiem, valsts

ekonomiku un labklājību esot tik negatīva, ka to nevarot atsvērt

potenciālie ieguvumi, proti, riska saslimt ar Covid-19

mazināšanās. Tāpēc šādi ierobežojumi neesot attaisnojami

apstākļos, kad Covid-19 infekcijas izplatība nav kritiski augsta.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka, pieņemot apstrīdētās normas,

ir pārkāpts bērna tiesību un interešu prioritātes princips, jo

prioritāte dota sabiedrības epidemioloģiskās drošības

apsvērumiem, nevis pilnvērtīgai bērnu tiesību uz izglītību

realizācijai. Šis princips neliedzot ņemt vērā arī citas

intereses, tomēr, pieņemot attiecīgo lēmumu, esot nepieciešama

dažādu iesaistīto interešu rūpīga izvērtēšana. Saeima, pieņemot

apstrīdētās Pārvaldības likuma un Izglītības likuma normas,

neesot vērtējusi, vai tās atbilst bērnu tiesību un interešu

prioritātes principam. Turklāt attālināto mācību rezultātā

novērojamā vispārējās izglītības kvalitātes, tostarp skolēnu

zināšanu un sociālo iemaņu, pasliktināšanās esot zaudējums ne

vien pašiem izglītojamiem, bet arī būtisks kaitējums visai

sabiedrībai un citstarp radot ilgtermiņa sociālās un ekonomiskās

sekas. Valstij vajadzējis rast tādu risinājumu, kura rezultātā

ieguvējs būtu ikviens izglītojamais. Tas, ka daļa izglītojamo

varēja mācīties pilnībā vai daļēji klātienē izglītības iestādē,

nevarot kalpot par argumentu tam, lai pārējiem noteiktu tikai un

vienīgi attālinātās mācības. Apstrīdētās normas nepanākot

taisnīgu līdzsvaru starp dažādām interesēm un vērtībām un

tādējādi neatbilstot samērīguma principam.