5. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētās likumu normas atbilst

Satversmes 112. pantam.

Apstrīdētās likumu normas neuzliekot Ministru kabinetam

pienākumu noteikt attālinātu mācību procesa norisi vispārējās

izglītības iestādēs un neliedzot iegūt vispārējo pamatizglītību

un vispārējo vidējo izglītību klātienē. Izglītības likuma 1.

panta 1.1 un 12.4 punkts ietverot vienīgi

jēdzienu "attālinātās mācības" un "klātiene"

legāldefinīciju, bet nenosakot pienākumu organizēt mācības

noteiktā formā. Legāldefinīcijas esot izmantojamas, interpretējot

normatīvajā aktā ietvertās tiesību normas, taču pašas par sevi

neradot tiesiskas sekas un neaizskarot Satversmē noteiktās

Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības Satversmes tiesas likuma

19.2 panta pirmās daļas izpratnē.

Attālinātās mācības Covid-19 infekcijas izplatības apstākļos

nodrošinot izglītības iestāžu darbības nepārtrauktību un personu

piekļuvi izglītībai. Attālinātās mācības esot izglītības

pieejamības sastāvdaļa un atsevišķos gadījumos pat vienīgais

praktiskais veids, kādā var tikt īstenotas tiesības uz izglītību.

Tādējādi esot būtiski paredzēt iespēju izmantot attālinātās

mācības kā daļu no izglītības procesa, it sevišķi situācijās, kad

tās var kalpot kā efektīvs un samērīgs līdzeklis Covid-19

infekcijas izplatības ierobežošanai. Šādas iespējas

nostiprināšana likuma līmenī pati par sevi neaizskarot personu

tiesības un citstarp esot vērsta tieši uz personu tiesību

nodrošināšanu, jo pilnvarojot Ministru kabinetu konkrētā

epidemioloģiskajā situācijā, ievērojot likumdevēja skaidri

noteikto tiesisko ietvaru, rast nepieciešamo līdzsvaru starp

personas tiesībām uz dzīvību, veselības aizsardzību un izglītību.

Līdz ar to, pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās likumu normas

neierobežo personu tiesības uz izglītību un uz tām nav

attiecināms pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas tests.

Saeima norāda, ka likumprojekts Nr. 715/Lp13 "Covid-19

infekcijas izplatības pārvaldības likums" un likumprojekts

Nr. 847/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" atzīti par

steidzamiem un atbilstoši Saeimas kārtības rullī noteiktajai

kārtībai izskatīti divos lasījumos. Apstrīdētās likumu normas

esot pieņemtas atbilstošā procedūrā, ievērojot Satversmē un

Saeimas kārtības rullī noteikto.

Ieinteresēto personu līdzdalība normatīvā akta projekta

izskatīšanas procesā varot sekmēt objektīva lēmuma pieņemšanu un

dažādu interešu līdzsvarošanu, tomēr apstrīdētās likumu normas

tieši neskarot personas tiesības un intereses. Apstrīdēto likumu

normu jēga esot radīt tādu tiesisko ietvaru, kas ļautu pieņemt

efektīvus lēmumus atbilstoši konkrētai epidemioloģiskajai

situācijai. Esot pieļaujams tas, ka šādās situācijās Saeimas

komisiju sēdēs primāri tiek uzklausītas nozares speciālistu

izteiktās riska prognozes un vērtējumi. Turklāt strauji mainīgos

apstākļos vērā esot jāņem piesardzības princips. Saeima uzskata,

ka apstrīdētās likumu normas ir balstītas uz saprātīgiem

pieņēmumiem par iespējami piemērotāko regulējumu un vērstas uz

pamattiesību aizsardzību. Tādējādi apstrīdētās likumu normas esot

pieņemtas, ievērojot labas likumdošanas principu.

Pārvaldības likuma 4. panta pirmās daļas 8. punktā un

Izglītības likuma 14. panta 45. punktā noteiktais pilnvarojums

Ministru kabinetam esot dots atbilstoši Satversmē noteiktajam,

tas esot skaidrs un citstarp paredzot iespēju Ministru kabinetam

samērīgi un efektīvi rīkoties, lai apkarotu Covid-19 infekcijas

izplatību un nodrošinātu personu pamattiesību ievērošanu.

Būtiska nozīme esot Pārvaldības likuma normu izstrādes un

darbības kontekstam - Covid-19 infekcijas izplatības apkarošanai.

Pēc ārkārtējās situācijas beigām 2020. gada 9. jūnijā esot bijis

nepieciešams turpināt ar Covid-19 infekcijas izplatību saistīto

risku novēršanu, noregulējot privātpersonu un institūciju

kompetences un darbības jautājumus. Atbilstošs regulējums, kas

ļautu pakāpeniski atcelt piesardzības pasākumus un vienlaikus arī

efektīvi nodrošināt personu tiesības tad, ja epidemioloģiskā

situācija atkal pasliktinātos, esot ietverts Ministru kabineta

izstrādātajā likumprojektā "Covid 19 infekcijas izplatības

pārvaldības likums". Likumam esot skaidrs mērķis, un tajā

esot nostiprināti vispārējie valsts institūciju darbības

pamatprincipi, privātpersonu tiesības un pienākumi valsts

apdraudējuma novēršanai un pārvarēšanai Covid-19 infekcijas

izplatības laikā. Saskaņā ar Pārvaldības likumu personu tiesības

varot ierobežot vienīgi ar mērķi aizsargāt sabiedrības veselību

un drošību saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Likumdevējs

esot noteicis, ka šis likums nevar kalpot par tiesisko pamatu

tādu personas tiesību ierobežojumu noteikšanai, kuri nav saistīti

ar šo mērķi, un jebkuri ierobežojumi ir nekavējoties atceļami,

tiklīdz zūd objektīva nepieciešamība tos saglabāt. Tādējādi

Pārvaldības likumā esot noteikti būtiskākie ar Covid-19

infekcijas izplatības pārvaldību saistītie jautājumi, kā arī

izveidots skaidrs tiesiskais ietvars, kurā izpildvara ir spējīga

izstrādāt detalizētāku regulējumu un pieņemt konkrētajā

epidemioloģiskajā situācijā nepieciešamos lēmumus attiecībā uz

nepieciešamajiem piesardzības pasākumiem un personu tiesību

ierobežojumiem.

Pārvaldības likuma teksts skaidri norādot uz Ministru kabineta

tiesībām lemt par izglītības procesa organizēšanu attālināti. Tas

neradot pretrunas ar Izglītības likuma 14. panta 45. punktā

noteikto. Izpildvaras pilnvaras uz laiku paplašinātas tiktāl, lai

tā varētu efektīvi veikt pasākumus visas sabiedrības interesēs,

ņemot vērā Covid-19 infekcijas risku daudzslāņainību un plašo

skarto personu loku. Tādējādi apstrīdētajās likuma normās

likumdevēja dotais pilnvarojums Ministru kabinetam esot

pietiekami skaidrs.

Turklāt Pārvaldības likums nenosakot pastāvīgu regulējumu un

esot spēkā tikai tik ilgi, kamēr pastāv epidemioloģiskās drošības

draudi saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Likuma mērķis

un darbības joma jau paši par sevi norādot, ka tas regulē posmu

pēc ārkārtējās situācijas, lai valsts iestāžu un privātpersonu

tiesību un pienākumu apjoms būtu pielāgots situācijai, kad valstī

joprojām turpina izplatīties Covid-19 infekcija. Pārvaldības

likumā esot ietverts arī mehānisms parlamenta regulārai

informēšanai par aktuālo epidemioloģisko situāciju un izpildvaras

rīcību. Pilnvarojums Ministru kabinetam nekādā ziņā nemainot

parlamenta - demokrātiski ievēlētā likumdevēja - statusu, un

nepieciešamības gadījumā Saeima esot tiesīga pati pieņemt

nepieciešamo regulējumu saistībā ar Covid-19 infekcijas

izplatību.

Tādējādi Saeima uzskata, ka apstrīdētās likumu normas

neierobežo personu pamattiesības, bet gan paredz skaidru

pilnvarojumu Ministru kabinetam un tas īstenojams likumdevēja

noteiktajos tiesiskajos ietvaros.