26. pants
tieši aizliedz diskrimināciju personas dzimuma

dēļ. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai

Konvencijas 14. pants pēc būtības ietver arī ar seksuālo

orientāciju saistītas diskriminācijas aizliegumu (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2013. gada 7. novembra sprieduma lietā

"Vallianatos and others v. Greece", pieteikumi

Nr. 29381/09 un Nr. 32684/09, 76.-77. punktu).

Arī Hartas 21. pants noteic, ka ir aizliegta diskriminācija

citstarp dzimuma un dzimumorientācijas dēļ. Šis aizliegums

Eiropas Savienības tiesībās ir konkretizēts, piemēram, Eiropas

Savienības Padomes 2000. gada 27. novembra direktīvā

2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei

pret nodarbinātību un profesiju.

Turklāt likumdevējam jāņem vērā tas, ka tiesiskajās

attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu

prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses.

Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu

bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā. Turklāt

bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad,

kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad

lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart

bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla

un attaisnojuma nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2019-01-01 23.1. punktu). Valstij, cik vien tas

iespējams, jānodrošina, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2018-21-01 16.2. punktu). Izstrādājot tiesisko

regulējumu, kas skar bērnu, likumdevējam ir pienākums izvērtēt tā

ietekmi uz skartajām bērnu tiesībām un skaidri jāpamato tas, ka

izraudzītais risinājums atbilst bērna vislabākajām interesēm,

norādot: 1) kas konkrētā tiesiskā regulējuma izstrādes

procesā ir uzskatāms par bērna vislabākajām interesēm; 2) uz

kādiem kritērijiem attiecīgais bērna interešu novērtējums ir

balstīts; 3) kā bērna vislabākās intereses ir svērtas

attiecībā pret citiem apsvērumiem (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2019-01-01 23.1. punktu).

Atbilstoši Satversmes 110. panta pirmajam teikumam

likumdevējam ir pienākums nodrošināt citstarp arī viendzimuma

partneru ģimenes juridisku aizsardzību un paredzēt arī šādai

ģimenei atbilstošus sociālās un ekonomiskās aizsardzības un

atbalsta pasākumus, ievērojot vispārējos tiesību principus un

citas Satversmes normas. Lai gan likumdevējs bauda noteiktu

rīcības brīvību gan viendzimuma partneru ģimenes attiecību

tiesiskā regulējuma, gan ģimenes sociālās un ekonomiskās

aizsardzības pasākumu formas un satura noteikšanā, tam nav

rīcības brīvības izvēlēties, vai šādai ģimenei vispār ir

jānodrošina juridiskā aizsardzība, kā arī ekonomiskā un sociālā

aizsardzība un atbalsts.

Līdz ar to Satversmes

110. panta pirmais teikums prasa, lai likumdevējs nodrošina

ikvienas ģimenes, tai skaitā arī viendzimuma partneru ģimenes,

juridisko aizsardzību un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un

atbalsta pasākumus.

13. Ņemot vērā pieteikumā ietverto prasījumu un no

Satversmes 110. panta pirmā teikuma izrietošā likumdevēja

pozitīvā pienākuma raksturu, pārbaudot, vai apstrīdētā norma,

ciktāl tā sakarā ar bērna piedzimšanu neparedz aizsardzību un

atbalstu bērna mātes partnerei, atbilst Satversmes

110. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir

jānoskaidro:

1) vai likumdevējs ir noteicis viendzimuma partneru

ģimenes attiecību tiesisko regulējumu un paredzējis viendzimuma

partneru ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta

pasākumus sakarā ar bērna piedzimšanu;

2) vai noteiktais ģimenes attiecību tiesiskais regulējums

un paredzētie sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta

pasākumi ļauj vismaz minimālā apmērā nodrošināt viendzimuma

partneru ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību un atbalstu

sakarā ar bērna piedzimšanu;

3) vai noteiktais ģimenes attiecību tiesiskais regulējums

un paredzētie sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta

pasākumi atbilst vispārējiem tiesību principiem.

14. Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kāds

tiesiskais regulējums ir attiecināms uz viendzimuma partneru

ģimeni sakarā ar bērna piedzimšanu.

14.1. Saeima norāda, ka normatīvajos aktos ir

paredzēti vairāki aizsardzības mehānismi, kas piemērojami

viendzimuma partneru ģimenēm, piemēram, Kriminālprocesa likuma

tiesiskais regulējums, kas ļauj viendzimuma partneriem neliecināt

pret savu partneri, kā arī Civilprocesa likuma tiesiskais

regulējums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību (sk. lietas

materiālu II sēj. 44. un 46.-47. lp.). Tieslietu

ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka uz viendzimuma

partneriem ir attiecināmas arī Krimināllikuma normas, kas vērstas

uz kopīgi nedalītā saimniecībā dzīvojošu personu aizsardzību.

Viendzimuma partneri esot tiesīgi izmantot arī normatīvajos aktos

paredzētās tiesības norādīt savu partneri kā labuma guvēju,

apdrošinot savu dzīvību pret nelaimes gadījumu, noslēgt ar savu

partneri nākotnes pilnvarojuma līgumu un pilnvarot savu partneri

dot piekrišanu ārstniecībai (sk. lietas materiālu

II sēj. 71.-72. lp.).

Tiesas sēdē Saeimas un Tieslietu ministrijas pārstāvji

norādīja, ka minētais tiesiskais regulējums apliecinot to, ka

likumdevējs ir respektējis viendzimuma partneru ģimenes, taču

savas rīcības brīvības ietvaros izvēlējies regulēt šo ģimeņu

aizsardzību un atbalstu, nosakot atsevišķus pasākumus noteiktās

jomās (sk. lietas materiālu II sēj. 44.-47. un

71. lp.). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka norādītie

mehānismi ir pieejami arī viendzimuma partneriem, taču tie neesot

pietiekami viendzimuma partneru ģimenes aizsardzības un atbalsta

nodrošināšanai (sk. lietas materiālu III sēj.

22. lp.).

No Kriminālprocesa likuma tiesiskā regulējuma secināms, ka

saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 12. panta piekto daļu šā

likuma izpratnē par fiziskās personas tuviniekiem atzīstami ne

vien personas saderinātais, laulātais, vecāki, vecvecāki, bērni,

mazbērni, brāļi un māsas, bet arī tā persona, ar kuru attiecīgā

persona dzīvo kopā un ar kuru tai ir kopīga saimniecība. Savukārt

citas Kriminālprocesa likuma normas attiecībā uz personas

tuviniekiem nosaka sevišķus ģimenes aizsardzības mehānismus,

piemēram, 110. panta trešās daļas 2. punktā paredzētās

liecinieka tiesības neliecināt pret saviem tuviniekiem.

No Civilprocesa likuma tiesiskā regulējuma izriet, ka šā

likuma 30.5 nodaļā paredzētās tiesības uz

aizsardzību pret vardarbību citstarp var izmantot ne vien

personas, kuras dzīvo vai dzīvojušas vienā mājsaimniecībā, bet

arī personas, starp kurām pastāv vai ir pastāvējušas tuvas

personiskas vai intīmas attiecības. Arī saskaņā ar vairākām

Krimināllikuma normām, piemēram, Krimināllikuma 126. panta

otrās daļas 7. punktu, noziedzīga nodarījuma izdarīšana pret

tādu personu, ar kuru noziedzīga nodarījuma izdarītājam ir vai ir

bijušas pastāvīgas intīmas attiecības vai ir kopīga saimniecība,

ir atzīstama par tādu apstākli, kas prasa piemērot smagāku

sodu.

Visbeidzot, no Apdrošināšanas līguma likuma 57. panta

tiesiskā regulējuma secināms, ka tas paredz apdrošinātās personas

tiesības norādīt konkrētu personu kā labuma guvēju, kas saņems

apdrošināšanas atlīdzību apdrošinātā nāves gadījumā. Savukārt no

Civillikuma un Pacientu tiesību likuma tiesiskā regulējuma

izriet, ka gan Civillikuma

2317.1 - 2317.7 pantā

paredzēto nākotnes pilnvarojuma institūtu, gan Pacientu tiesību

likuma 6. panta septītajā daļā un 7. pantā paredzētās

pacienta tiesības pilnvarot citu personu viņa vietā piekrist

ārstniecībai kopumā vai ārstniecības metodei un saņemt

informāciju par ārstniecību ir tiesīgas izmantot jebkuras

personas neatkarīgi no to savstarpējo attiecību rakstura.

No minētā tiesiskā regulējuma secināms, ka Saeimas un

Tieslietu ministrijas norādītie mehānismi aptver dažādu situāciju

kopumu un citstarp var tikt attiecināti arī uz viendzimuma

partneriem, kas nonāk šā regulējuma tvērumā. Taču viendzimuma

partneru tiesības izmantot atsevišķus normatīvajos aktos

paredzētus mehānismus, kas turklāt ir piemērojami specifiskās

situācijās, nevar uzskatīt par viendzimuma partneru ģimenes

attiecību tiesisko regulējumu. Turklāt šie Saeimas un Tieslietu

ministrijas norādītie mehānismi nenodrošina viendzimuma partneru

ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību sakarā ar bērna

piedzimšanu.

14.2. Saskaņā ar Satversmes 110. panta pirmo

teikumu tiesības juridiski nostiprināt savas ģimeniskās

attiecības, noslēdzot laulību Civillikumā noteiktajā kārtībā, ir

tikai divām dažādu dzimumu personām. Pēc laulības noslēgšanas

laulātajiem ir piemērojams Civillikuma un citu normatīvo aktu

tiesiskais regulējums, kas noteic laulāto savstarpējās

personiskās un mantiskās attiecības (piemēram, Civillikuma pirmās

daļas "Ģimenes tiesības" pirmās nodaļas ceturtās

apakšnodaļas normas regulē laulāto likumiskās mantiskās

attiecības), laulāto tiesības un pienākumus attiecībā pret

trešajām personām (piemēram, Civillikuma 87. pantā noteiktās

viena laulātā tiesības atvietot otru laulāto mājas saimniecības

ietvaros), kā arī nodrošina laulāto ekonomisko un sociālo

aizsardzību noteiktās situācijās (piemēram, likuma "Par

dzīvojamo telpu īri" 9. panta pirmā daļa nosaka īrnieka

tiesības iemitināt viņa īrētajā dzīvojamā telpā savu laulāto,

informējot izīrētāju, bet neprasot izīrētāja piekrišanu).

Sociālajā realitātē bērni dzimst arī tādām personām, kas nav

noslēgušas laulību. Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes

datiem 2019. gadā laulībā piedzima tikai aptuveni

62 procenti jaundzimušo bērnu (sk. Demogrāfija 2020.

Statistisko datu krājums. Rīga: Centrālā statistikas pārvalde,

2020, 66. lpp. Pieejams: https://www.csb.gov.lv/).

Civillikuma otrās daļas "Ģimenes tiesības" otrā nodaļa

paredz bērna un viņa vecāku ģimenes attiecību tiesisko regulējumu

arī tādā divu dažādu dzimumu partneru ģimenē, kurā piedzimst

bērns, neatkarīgi no tā, vai starp bērna māti un tēvu ir noslēgta

laulība. Šīs Civillikuma nodaļas normas citstarp nosaka vecāku

tiesības un pienākumu īstenot aizgādību pār bērnu, rūpējoties par

viņu un viņa mantu un pārstāvot viņu personiskajās un mantiskajās

attiecībās no bērna piedzimšanas brīža līdz brīdim, kad viņš

sasniedz pilngadību. Savukārt Civillikuma 188. pants paredz

bērnu pienākumu rūpēties par saviem vecākiem un, ja nepieciešams,

- arī par vecvecākiem.

Likumdevējs normatīvajos aktos ir noteicis ekonomiskās un

sociālās aizsardzības un atbalsta pasākumus dažādu dzimumu

partneru izveidotai ģimenei sakarā ar bērna piedzimšanu. Darba

likumā citstarp ir paredzētas bērna mātes tiesības uz šā likuma

154. pantā paredzēto grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu.

Saskaņā ar šā likuma 156. pantu vienam no bērna vecākiem ir

tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu. Savukārt apstrīdētā

norma noteic bērna tēvam tiesības uz 10 dienas ilgu

atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu. Turklāt saskaņā ar

Darba likuma 155. panta otro un trešo daļu gadījumā, kad

bērna māte nevar kopt bērnu laikā līdz 42. pēcdzemdību

perioda dienai, bērna tēvam vai citai personai, kas faktiski kopj

bērnu, piešķir atvaļinājumu uz laiku, kamēr bērna māte nespēj

uzņemties bērna kopšanu. Savukārt tādā gadījumā, ja līdz

42. pēcdzemdību perioda dienai bērna māte ir mirusi vai

likumā noteiktajā kārtībā atteikusies no bērna kopšanas, bērna

tēvam vai citai personai, kas faktiski kopj bērnu, ir tiesības uz

atvaļinājumu, kas ļauj tai uzņemties rūpes par bērnu līdz pat

bērna dzīvības 70. dienai.

Attiecīgi likums "Par maternitātes un slimības

apdrošināšanu" bērna vecākiem paredz vairākus sociālās

apdrošināšanas pabalstus, proti, maternitātes, paternitātes un

vecāku pabalstu. Šie pabalsti nodrošina vecāku ekonomisko

aizsardzību, noteiktā apmērā aizstājot viņiem darba ienākumus

tad, ja vecāki sakarā ar bērna piedzimšanu izmanto tiesības

doties kādā no Darba likumā paredzētajiem atvaļinājumiem.

Savukārt Valsts sociālo pabalstu likums nodrošina vecākiem

papildu atbalstu, nosakot viņu tiesības saņemt vairākus valsts

sociālos pabalstus - ģimenes valsts pabalstu, bērna kopšanas

pabalstu un bērna piedzimšanas pabalstu.

Saskaņā ar Civillikuma 146. panta pirmo daļu par bērna

māti ir atzīstama sieviete, kas dzemdējusi bērnu. Tādējādi

Civillikumā noteiktais ģimenes attiecību tiesiskais regulējums ir

vienlīdz piemērojams arī bērna un viņa mātes attiecībām

viendzimuma partneru ģimenē. Tātad arī viendzimuma partneru

ģimenei ir piemērojams tiesiskais regulējums, kas nosaka sociālās

un ekonomiskās aizsardzības pasākumus bērna mātei. Tomēr šā

sprieduma 11. punktā Satversmes tiesa jau secināja, ka

Civillikuma tiesiskais regulējums izsmeļoši nosaka personas,

kuras var tikt atzītas par bērna tēvu, un nepieļauj to, ka par

bērna tēvu varētu tikt atzīta sieviete. Bērna mātes partnerei

nevar piemērot Civillikumā noteikto bērna un tēva ģimenes

attiecību tiesisko regulējumu, kā arī tiesisko regulējumu, kas

bērna tēvam piešķir tiesības izmantot ģimenes sociālās un

ekonomiskās aizsardzības pasākumus.

Atbilstoši tiesiskajam regulējumam viendzimuma partneru ģimenē

juridiskā aizsardzība un sociālās un ekonomiskās aizsardzības

pasākumi ir pieejami tikai mātei un viņas bērnam. Tādējādi

viendzimuma partneru ģimenei pieejamā aizsardzība un atbalsts pēc

būtības neatšķiras no aizsardzības un atbalsta, kas pieejams

tādai ģimenei, kura sastāv tikai no mātes un viņas bērna. Tātad

spēkā esošais ģimenes attiecību tiesiskais regulējums nenodrošina

aizsardzību un atbalstu viendzimuma partnerēm un viņu ģimenē

piedzimušiem bērniem kā vienotai ģimenei. Likumdevējs nav

noteicis viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesisko

regulējumu un nav paredzējis viendzimuma partneru ģimenes

sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus sakarā

ar bērna piedzimšanu. Tātad likumdevējs nav izpildījis tam no

Satversmes 110. panta pirmā teikuma izrietošo pozitīvo

pienākumu nodrošināt arī viendzimuma partneru ģimenes juridisko,

sociālo un ekonomisko aizsardzību.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā

ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta

pirmajam teikumam.

15. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma

32. panta trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes

tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas

sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi

citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta

11. punktu Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar

kuru zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai.

Izmantojot minētajā normā piešķirtās tiesības, Satversmes

tiesai lietās, kas ierosinātas pēc konstitucionālās sūdzības, pēc

iespējas jānovērš personas pamattiesību aizskārums (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Vienlaikus

Satversmes tiesai jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu

veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu

jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī

nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada

19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01

26. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu).

Lai noteiktu viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesisko

regulējumu un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta

pasākumus ar atbilstošu formu un saturu, likumdevējam

nepieciešams veikt padziļinātu un kompleksu izpēti. Turklāt

viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskais regulējums var

būtiski ietekmēt visu tiesību sistēmu. Tāpēc šā tiesiskā

regulējuma un sociālās un ekonomiskās aizsardzības pasākumu

izstrādāšanai un noteikšanai likumdevējam ir nepieciešams

saprātīgs laiks.

Pieteikuma iesniedzēja ir izteikusi lūgumu attiecībā uz viņu

atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no viņas partneres otrā

bērna dzimšanas dienas.

No pieteikuma, tam pievienotajiem dokumentiem, kā arī

Pieteikuma iesniedzējas pārstāvja paskaidrojumiem tiesas sēdē

izriet, ka Pieteikuma iesniedzējai nebija iespējas izmantot

apstrīdētajā normā noteikto atvaļinājumu pēc viņas partneres otrā

bērna piedzimšanas. Lai novērstu Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesību aizskārumu, attiecībā uz viņu ir nepieciešams atzīt

apstrīdēto normu par spēkā neesošu no viņas partneres otrā bērna

dzimšanas dienas, kas uzskatāma par viņas pamattiesību aizskāruma

rašanās brīdi.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Darba likuma

155. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz aizsardzību un

atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, par

neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta

pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2022. gada

1. jūnija.

2. Attiecībā uz personu C

atzīt Darba likuma 155. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz

aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna

piedzimšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

110. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no viņas

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2020. gada

12. novembrī.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

S. Osipova