8. pants
neuzliek valstij pienākumu nodrošināt viendzimuma

partneriem tiesības laulāties vai nodrošināt viendzimuma partneru

ģimenes tiesības uz juridisku atzīšanu citā formā un ka valsts

bauda rīcības brīvību, izvēloties attiecīgo tiesisko mehānismu

ieviešanas brīdi. Konvencijas 8. pants var prasīt, lai

likumdevējs nodrošina viendzimuma partneru ģimenes juridisku

atzīšanu, tikai tādā situācijā, kad šādu attiecību faktiska

atzīšana jau ir notikusi valsts sociālajā un tiesiskajā realitātē

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada

21. jūlija sprieduma lietā "Oliari and Others v.

Italy", pieteikumi Nr. 18766/11 un Nr. 36030/11,

163.-187. punktu). Taču atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību

tiesas judikatūrai Konvencijas 8. pants ir interpretējams

tādējādi, ka tas aptver un aizsargā arī viendzimuma partneru

ģimenes neatkarīgi no tā, ka valsts nav paredzējusi mehānismus

šādas ģimenes attiecību juridiskai atzīšanai (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 24. jūnija

sprieduma lietā "Schalk and Kopf v. Austria",

pieteikums Nr. 30141/04, 87.-95. punktu un Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2013. gada

7. novembra sprieduma lietā "Vallianatos and Others v.

Greece", pieteikumi Nr. 29381/09 un Nr. 32684/09,

70.-74. punktu).

Arī Eiropas Savienības tiesības nenosaka laulības un ģimenes

jēdziena saturu un neuzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt

viendzimuma partneru ģimenes juridisku atzīšanu, bet atstāj šo

jautājumu dalībvalstu kompetencē (sk., piemēram,

Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 24. novembra

sprieduma lietā C-443/15 "Parris"

56.-59. punktu). Taču Eiropas Savienības tiesībās ir

atzīts tas, ka atbilstoši dalībvalstu tiesiskajam regulējumam

ģimeni var veidot arī viendzimuma partneri. Par to liecina

Direktīvas 2019/1158 4. panta 1. punkta pirmais

teikums, kas paredz, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus,

lai nodrošinātu to, ka tēvs vai - ja un ciktāl tas atzīts valsts

tiesību aktos - līdzvērtīgs otrs vecāks ir tiesīgs uz 10 darba

dienu paternitātes atvaļinājumu, kas izmantojams saistībā ar

darba ņēmēja bērna dzimšanu.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka Konvencija

paredz cilvēka tiesību un pamatbrīvību minimālo standartu, taču

valsts var garantēt plašāku šo tiesību tvērumu un augstāku

aizsardzības standartu savos likumos, visupirms - valsts

konstitūcijā. Satversmes tiesai, konkretizējot Satversmes normas,

ir jāņem vērā Konvencija un Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūra, tomēr tas neliedz Satversmes tiesai nonākt pie

secinājuma, ka Satversme paredz augstāku pamattiesību

aizsardzības līmeni nekā Konvencija (sk. Satversmes tiesas

2017. gada 10. februāra sprieduma lietā

Nr. 2016-06-01 29.2. punktu). Proti, tas vien, ka

Konvencija vai Eiropas Savienības tiesību normas neparedz valsts

pienākumu nodrošināt personai noteiktas tiesības vai nodrošināt

personas tiesības noteiktā veidā, nenozīmē to, ka šāds pienākums

valstij neizrietētu no vispārējiem tiesību principiem un citām

Satversmes normām.

12.3. Satversmes 110. panta pirmajā teikumā

ir ietverti divi likumdevēja pienākumi: 1) nodrošināt

ģimenes juridisko aizsardzību; 2) nodrošināt ģimenes sociālo

un ekonomisko aizsardzību un atbalstu.

Likumdevēja pienākums nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību

prasa noteikt sociālajā realitātē pastāvošo ģimenes attiecību

tiesisko regulējumu, proti, noteikt šo attiecību dalībnieku

personiskās un mantiskās attiecības (sal. sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2019-01-01 16.2.1. punktu). Savukārt pienākumu

nodrošināt ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību un atbalstu

likumdevējs var izpildīt, konkretizējot likumā ģimenes tiesības

uz īpašu aizsardzību un atbalstu, proti, paredzot likumā dažādus

ģimenes aizsardzības un atbalsta pasākumus (sal. sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 15. februāra

sprieduma lietā Nr. 2017-09-01 9. punktu). Abi no

Satversmes 110. panta pirmā teikuma izrietošie likumdevēja

pienākumi ir savstarpēji cieši saistīti. Ja valsts nenodrošina

ģimenes juridisko aizsardzību, proti, nenosaka ģimenes attiecību

tiesisko regulējumu, tad nav iespējams šo attiecību dalībniekiem

nodrošināt arī Satversmes 110. pantā ietvertās sociālās un

ekonomiskās tiesības (sal. sk. Satversmes tiesas

2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2019-01-01 16.2.1. punktu).

Lai gan likumdevējam ir rīcības brīvība, nosakot ģimenes

attiecību tiesiskā regulējuma un ģimenes sociālās un ekonomiskās

aizsardzības un atbalsta pasākumu formu un saturu, šī rīcības

brīvība nav neierobežota (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2019-01-01 16.2.1. punktu). Satversmes

110. panta pirmais teikums ietver ne vien ģimenes, bet arī

vecāku un bērna tiesības uz valsts aizsardzību un atbalstu.

Likumdevējam ir tiesības noteikt tādu ģimenes attiecību tiesisko

regulējumu, kas ir balstīts uz objektīviem un pamatotiem

kritērijiem. Likumdevējam ir pienākums ņemt vērā šo attiecību

specifiku, tai skaitā arī šo attiecību dalībnieku un situāciju

atšķirības, kas prasa nodrošināt atbilstošu ģimenes attiecību

tiesisko regulējumu un ģimenes sociālās un ekonomiskās

aizsardzības un atbalsta pasākumus.

Turklāt, nosakot ģimenes attiecību tiesisko regulējumu un

sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus,

likumdevējam jāņem vērā vispārējie tiesību principi un citas

Satversmes normas, starptautiskās un Eiropas Savienības tiesības,

kā arī saskaņā ar Satversmes ievada piektās rindkopas otro

teikumu jānodrošina, ka attiecīgais tiesiskais regulējums ir

vērsts uz saliedētas sabiedrības veidošanu (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma

lietā Nr. 2019-01-01 16.2.1. punktu).

Atbilstoši Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās

vienlīdzības principam likumdevējs nav tiesīgs pieņemt tādu

tiesisko regulējumu, kas bez saprātīga pamata pieļautu atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret

personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos. Likumdevējam ir

jāievēro arī Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais

diskriminācijas aizlieguma princips, kura mērķis ir novērst

iespēju, ka demokrātiskā tiesiskā valstī, pamatojoties uz kādu

nepieļaujamu kritēriju, tiktu ierobežotas personas pamattiesības

(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada

10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-36-01

9. punktu).

Satversmes 91. pantā ir ietverts vispārējs

diskriminācijas aizliegums, bet nav uzskaitīti kritēriji, uz kuru

pamata diskriminācija ir aizliegta. Šie kritēriji pantā ir

"jāielasa", izmantojot tiesību normu interpretācijas

metodes, kā arī pamatojoties uz tādu Latvijas tiesību sistēmu

raksturojošu principu, ka tā ir atvērta starptautiskajām

tiesībām. Līdz ar to uzmanība jāpievērš arī cilvēktiesību

attīstības tendencēm pasaulē (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 21. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka atbilstoši

Latvijai saistošām starptautiskajām cilvēktiesību normām dzimums

ir uzskatāms par vienu no Satversmes 91. panta saturā

ietilpstošajiem kritērijiem (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 7. novembra sprieduma lietā

Nr. 2018-25-01 17. punktu). Turklāt likumdevējam ir

jāņem vērā tas, ka gan Konvencijas 14. pants, gan

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām