4. pants
nosaka dalībvalstu pienākumu nodrošināt bērna tēvam

paternitātes atvaļinājumu, bet 8. pants liek nodrošināt

bērna tēvam pabalstu par šā atvaļinājuma laiku vismaz tādā

apmērā, kādu viņš saņemtu tad, ja nespētu pildīt darba pienākumus

veselības stāvokļa dēļ. No Direktīvas 2019/1158 preambulas

apsvērumiem izriet, ka atvaļinājums, kas bērna tēvam piešķirams

sakarā ar bērna piedzimšanu, un ar to saistītais pabalsts ir

paredzēts tam, lai dotu bērna tēvam iespēju piedalīties ģimenes

dzīvē un tādējādi veicinātu abu vecāku līdzdalību un vienlīdzību

bērna aprūpē, kā arī ļautu tēvam veidot saikni ar bērnu jau no

viņa dzīves pirmajiem brīžiem.

11.3. Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu

atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes

110. pantam tiktāl, ciktāl tā nenodrošina tiesības uz tajā

paredzēto atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu arī bērna

mātes partnerei viendzimuma partneru ģimenē. Pieteikuma

iesniedzēja uzskata, ka likumdevējs nav noteicis viendzimuma

partneru un viņu bērnu ģimenes attiecību tiesisko regulējumu,

proti, nav noregulējis šo attiecību dalībnieku personiskās un

mantiskās attiecības. Pieteikuma iesniedzēja neapšauba

apstrīdētajā normā bērna tēvam noteiktā atvaļinājuma vai tā

piešķiršanas kārtības satversmību, bet uzskata, ka valsts nav

izpildījusi tai no Satversmes 110. panta pirmā teikuma

izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt aizsardzību arī

viendzimuma partneru ģimenēm. Pat tad, ja varētu uzskatīt, ka

valstī ir nodrošināta šādu ģimeņu aizsardzība, apstrīdētā norma

esot atzīstama par neatbilstošu tiesiskās vienlīdzības principam

un bērna vislabāko interešu aizsardzības principam (sk. lietas

materiālu I. sēj. 3.-12. lp. un II sēj.

6.-11. lp.).

Līdz ar to izskatāmajā lietā

Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas satversmību tiktāl,

ciktāl apstrīdētā norma neparedz aizsardzību un atbalstu bērna

mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu.

12. Satversmes 110. panta pirmais teikums

nosaka: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību

starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna

tiesības."

12.1. Satversmes 110. panta pirmajā teikumā

visupirms noteikts valsts pienākums aizsargāt laulību kā

savienību starp vīrieti un sievieti. Laulība ir vēsturiski

izveidojusies ģimenes attiecību forma, kuras aizsardzība

Satversmes 110. panta pirmajā teikumā paredzēta, citstarp

apzinoties laulības ceļā izveidotas ģimenes dabisko potenciālu

radīt jaunu dzīvību un tādējādi sekmēt sabiedrības ilgtspēju.

Citāds laulības jēdziena saturs var tikt noteikts, izdarot

grozījumus Satversmes 110. panta pirmajā teikumā.

Satversmes 110. panta pirmais teikums līdzās valsts

pienākumam aizsargāt un atbalstīt laulību kā savienību starp

vīrieti un sievieti nosaka valsts pienākumu aizsargāt un

atbalstīt arī ģimeni, vecākus un bērnus. Laulības, vecāku un

bērnu aizsardzības un atbalsta pasākumi ir sistēmiski saistīti ar

vispārējiem ģimenes aizsardzības un atbalsta mehānismiem, jo

pastarpināti veicina arī ģimenes aizsardzību un atbalstu un

tādējādi veido vienotu ģimenes aizsardzības un atbalsta

sistēmu. Satversmes 110. panta pirmajā teikumā

ietvertais valsts pozitīvais pienākums aizsargāt un atbalstīt

ģimeni neattiecas tikai un vienīgi uz laulības ceļā izveidotu

ģimeni.

Ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā

realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir

sapratne un cieņa. Pat nepastāvot bioloģiskai saiknei vai

juridiski atzītām bērna un vecāka attiecībām, starp bērnu un

personu, kas šo bērnu aprūpējusi, atkarībā no tā, vai viņi dzīvo

kopā, viņu attiecību ilguma un kvalitātes, kā arī pieaugušā lomas

attiecībās ar bērnu var pastāvēt faktiskas ģimenes attiecības.

Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām izriet no to

noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr sociālajā

realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citos veidos,

piemēram, faktiskas kopdzīves rezultātā. Satversmes

110. panta pirmais teikums nosaka valsts pozitīvo pienākumu

aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni, tostarp arī faktisku

ģimeni (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

16.2.2. punktu).

Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ir definēts

laulības jēdziens - savienība starp vīrieti un sievieti -, bet

šajā pašā normā lietotais ģimenes jēdziens nav konkretizēts un

neizvirza dzimumu par kritēriju tādu personu noteikšanai, kuras

atzīstamas par ģimeni.

12.2. No Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas un

tiesiskas valsts pamatnormas izriet, ka valsts konstitucionāla

vērtība ir cilvēka cieņa. Cilvēka cieņa raksturo cilvēku kā

augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Katra indivīda

vērtība ir pamattiesību būtība. Cilvēka cieņa ir jāaizsargā gan

attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās

attiecībās. Demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam,

pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam ir gan

jāaizsargā, gan jānodrošina cilvēka cieņa (sal. sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā

Nr. 2017-02-03 19.1. punktu un 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

17.1. punktu). Arī Satversmes ievada ceturtajā rindkopā

ir tieši norādīts, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli

atbildīga valsts balstās uz cilvēka cieņu. Cilvēka cieņa kā

pamattiesība piemīt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem

nosacījumiem (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

17.1. punktu un 2020. gada 16. jūlija sprieduma

lietā Nr. 2019-25-03 11.1. punktu). Arī Vispārējās

cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā ir nostiprināts tas, ka

visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un

tiesībās.

Ar cilvēka cieņas principu nav savienojams uzskats, ka viena

cilvēka cieņai varētu būt mazāka vērtība nekā cita cilvēka

cieņai. Cilvēka cieņas princips neļauj valstij atteikties no

pamattiesību nodrošināšanas noteiktai personai vai personu

grupai. Sabiedrībā pastāvoši stereotipi nevar kalpot par

konstitucionāli attaisnojamu pamatu noteiktas personas vai

personu grupas pamattiesību liegšanai vai ierobežošanai

demokrātiskā tiesiskā valstī.

Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību

normas ir savstarpēji cieši saistītas (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2016-07-01 16.3. punktu). Satversmes

110. panta pirmais teikums ir cieši saistīts ar personai

Satversmes 96. pantā noteiktajām tiesībām uz privātās dzīves

neaizskaramību.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka atbilstoši

Satversmes 96. pantam ikvienai personai ir tiesības uz savas

fiziskās un garīgās integritātes, goda un cieņas aizsardzību, kā

arī tiesības dzīvot pēc sava prāta un saskaņā ar savu būtību un

vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, pēc iespējas

minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Šī

Satversmes norma aizsargā ikvienas personas tiesības būt

atšķirīgai, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas, kas to

atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē. Satversmes