106. pants
ietver normas, kas noteic: "Piespiedu darbs ir

aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana

katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar

tiesas nolēmumu."

Starptautiskā darba organizācija

(turpmāk - SDO) 1930.gada 28.jūnijā pieņēma Konvenciju par

piespiedu darbu [Convention (No.29) Concerning Forced

Labour] (turpmāk - SDO konvencija Nr.29). Latvija šo

konvenciju nav ratificējusi.

1957.gada 25.jūnijā SDO pieņēma

Konvenciju par piespiedu darba izskaušanu [Convention (No.105)

Concerning the Abolition of Forced Labour] (turpmāk - SDO

konvencija Nr.105). Latvija šai konvencijai pievienojās, Latvijas

Republikas Augstākajai padomei pieņemot 1990.gada 4.maija

deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko

tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos". 1992.gada

27.janvārī Latvijas Republikas ratifikācijas akts tika reģistrēts

SDO, taču konvencijas teksts netika pārtulkots latviešu valodā un

publicēts oficiālā izdevumā.

2. Pieteikuma

iesniedzējs - Latvijas Republikas ģenerālprokurors (turpmāk -

iesniedzējs) apstrīd Darba likuma 57.panta pirmās daļas,

136.panta trešās daļas 2. un 3.punkta un 143.panta ceturtās daļas

2. un 3.punkta atbilstību Satversmes 106.pantam, SDO konvencijas

Nr.29 1., 2. un 4.pantam un SDO konvencijas Nr.105 1.pantam.

Iesniedzējs uzskata, ka

apstrīdētās normas pieļauj obligāto vai piespiedu darbu, jo dod

darba devējam vienpersoniskas tiesības bez darbinieka piekrišanas

iesaistīt viņu darba līgumā neparedzēta darba veikšanā,

virsstundu darbā vai darbā atpūtas laikā. Apstrīdētās normas

neparedz darbinieku iesaistīšanu katastrofu seku likvidēšanā un

novēršanā, bet gan tādu seku novēršanā, kas var ietekmēt parasto

darba gaitu uzņēmumā. Iesniedzējs norāda, ka "apstrīdēto normu

nosacījumi nav vērsti uz piespiedu darbu izmantošanu

sabiedriskiem nolūkiem un kā ārkārtējs pasākums, bet gan paredz

darba devējam tiesības ar vienpersonisku rīkojumu darbinieku bez

viņa piekrišanas nozīmēt neparedzētos darbos, kas vērsti uz

uzņēmuma ekonomiskajām interesēm, nodrošinot parasto gaitu

uzņēmumā un izpildot steidzamos darbus". Šāds darba devēja

rīkojums darbiniekam ir obligāts un izpildāms, kaut arī viņš tam

nav labprātīgi piekritis, un, nepakļaujoties darba devēja

rīkojumam, darbinieks var saņemt sodu vai arī šī nepakļaušanās

var būt viens no pamatiem darba līguma izbeigšanai.

Pieteikumā uzsvērts, ka katastrofu

seku likvidēšana nav Darba likuma normu tiesisko attiecību

regulēšanas priekšmets, bet ir Civilās aizsardzības likuma

regulēšanas priekšmets. Apstrīdētajās normās ietvertos

nosacījumus nevar attiecināt uz SDO konvencijas Nr.29 2.panta

otrajā daļā minētajiem izņēmuma gadījumiem, jo darba līgumā

neparedzētais darbs, virsstundu darbs un darbs atpūtas laikā ir

vērsti nevis uz iedzīvotāju vai to daļas pastāvēšanu un draudu

novēršanu utt., bet gan uz vienas personas parastās ekonomiskās

darbības nodrošināšanu.

Pēc iepazīšanās ar lietas

materiāliem iesniedzējs rakstveidā izteica viedokli, kurā pilnībā

uztur savu prasījumu.

3. Institūcija, kas

izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt iesniedzēja

viedoklim vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Saeima norāda, ka Darba

likums tika izstrādāts, lai nodrošinātu darba tiesisko attiecību

atbilstību Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām, arī

SDO konvencijām un Eiropas Savienības direktīvām darba tiesību

jomā. Tādējādi Darba likumā iestrādātās normas nepieciešams

interpretēt kontekstā ar starptautiskajos dokumentos ietvertajām

prasībām.

Otrkārt, Saeima norāda, ka

apstrīdētās normas paredz izņēmuma gadījumus. Darba devējam,

norīkojot darbinieku darba līgumā neparedzēta darba veikšanai, ir

jāizpilda visi šajās normās ietvertie noteikumi. Proti,

jākonstatē, vai ir iestājušās nepārvaramas varas, nejauša

notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kas

nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu

uzņēmumā, vai noteiktā laikā ir jāpabeidz steidzams, iepriekš

neparedzēts darbs. Turklāt darba devējam jāievēro apstrīdētajās

normās noteiktais ierobežojums attiecībā uz šāda norīkojuma

ilgumu, kā arī jāizmaksā darbiniekam attiecīga atlīdzība par šāda

darba veikšanu. Saeima uzsver, ka noteikums par steidzama,

iepriekš neparedzēta darba pabeigšanu noteiktā laikā iztulkojams

visšaurākajā nozīmē un ar to jāsaprot tādi darbi, kuru

steidzamību noteikuši objektīvi, no darba devēja gribas

neatkarīgi apstākļi. Šāda norma ir bijusi ietverta jau 1922.gada

24.marta likumā par darba laiku.

Atbildes rakstā norādīts, ka

Satversmes 106.pantā nav dota juridiskā jēdziena "piespiedu

darbs" definīcija. Satversmes 106.panta trešajā teikumā tikai

minēts, kas netiek uzskatīts par piespiedu darbu. Arī

starptautiskajos dokumentos, proti, Starptautiskajā paktā par

pilsoņu un politiskajām tiesībām un Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, ir dots plašs to darbu

uzskaitījums, kuri netiek uzskatīti par piespiedu darbu.

Starptautisko dokumentu kontekstā par piespiedu darbu netiek

uzskatīts dienests izņēmuma stāvokļa vai stihiskas nelaimes

gadījumā, kas apdraud sabiedrības dzīvi vai labklājību.

Saeima norāda, ka Eiropas Padomes

Komiteja, izvērtējot dalībvalstu likumu atbilstību piespiedu

darba aizliegumam, par piespiedu darba kritērijiem izvirzījusi

šādus nosacījumus - vai darbinieks ir brīvprātīgi pieteicies, un

vai attiecīgais darbs ir netaisnīgs un apgrūtinošs. Savukārt

Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir atzinusi, ka

darbinieka brīvprātīga pieteikšanās vai arī nepieteikšanās nav

galvenais kritērijs, izvērtējot atbilstību piespiedu darba

jēdzienam.

4. Labklājības

ministrija un Tieslietu ministrija, atbildot uz Satversmes

tiesas uzdotajiem jautājumiem, norāda, ka, izstrādājot Darba

likuma projektu, viens no galvenajiem uzdevumiem bija nodrošināt

darba attiecību tiesiskā regulējuma atbilstību starptautiskajām

tiesībām. Turklāt jau pirms tam spēkā bijušais Darba likumu

kodekss regulēja darba līgumā neparedzētu darbu veikšanu

(27.pants), virsstundu darbu (57.pants) un darbu atpūtas laikā

(66.pants). Tādēļ tika atbalstīta nostāja, ka Darba likumā

jāsaglabā tās Darba likumu kodeksa normas, kuras nav pretrunā ar

Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām, Eiropas

Savienības prasībām un valstī pastāvošo tirgus ekonomikas

situāciju. Gan Labklājības ministrija, gan Tieslietu ministrija

uzsver, ka apstrīdētajās normās paredzētie gadījumi ir izņēmuma

gadījumi un šīs normas ir "iztulkojamas sašaurinoši".

5. Valsts darba

inspekcija norāda, ka praksē ir konstatēti apstrīdēto normu

pārkāpumi. Pārbaudēs visbiežāk tiek konstatēts, ka darba devēji

neveic precīzu darba laika uzskaiti vai neveic to vispār, ka nav

rakstveida vienošanos par virsstundu darbu, ka darbinieki bez

darba devēja rīkojuma tiek nodarbināti gan nedēļas atpūtas laikā,

gan darba līgumā neparedzēta darba veikšanai. Turklāt darba

devēji neizmaksā likumā noteiktās piemaksas par papildu darbu,

par darbu īpašos apstākļos, par nakts darbu, par nostrādātajām

virsstundām, par darbu nedēļas atpūtas laikā vai svētku dienā, kā

arī Darba likuma 57.panta otrajā daļā paredzēto samaksu par darba

līgumā neparedzēta darba veikšanu.

Par iepriekš minētajiem

konstatētajiem pārkāpumiem inspekcijas amatpersonas darba devējam

sastāda aktu - rīkojumu ar norādījumiem pārkāpumu novēršanai -

vai uzliek administratīvo sodu.

Inspekcija izsaka viedokli, ka

Darba likuma 143.panta ceturtās daļas 3.punkta piemērošana praksē

varētu radīt problēmas, ja šo punktu darba devējs tulkotu plaši,

jo pašreiz attiecībā uz šo jautājumu nav ne oficiāla likuma

skaidrojuma, ne tiesu prakses.

6. Valsts cilvēktiesību

birojs, atbildot uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem,

norāda, ka daļa no apstrīdētajām normām - Darba likuma 57.panta

pirmā daļa, 136.panta trešās daļas 2.punkts un 143.panta ceturtās

daļas 2.punkts - nav pretrunā ar Satversmes 106.pantu un

starptautiskajos dokumentos ietvertajām prasībām. Savukārt par

to, vai Darba likuma 136.panta trešās daļas 3.punkts un 143.panta

ceturtās daļas 3.punkts, kas paredz steidzama, iepriekš

neparedzēta darba pabeigšanu noteiktā laikā, atbilst Satversmei

un starptautisko dokumentu prasībām, var diskutēt, jo atbilstība

lielā mērā ir atkarīga no šo normu piemērošanas praksē. Birojs

norāda uz darbinieku neaizsargātību darba attiecībās, īpaši

privātajā sektorā, kā arī uz nepietiekamo kontroli.

7. Latvijas Darba devēju

konfederācija (turpmāk - LDDK) savā atbildē Satversmes tiesai

norāda, ka apstrīdētās normas ir nepieciešamas, jo uzņēmuma

normālais darbs var tikt traucēts kādu ārēju, no darba devēja

neatkarīgu apstākļu dēļ. LDDK uzskata, ka darbinieku

nodarbināšana apstrīdētajās normās noteiktajos gadījumos ir

vērsta nevis uz ekonomiska labuma vai peļņas gūšanu uzņēmumam,

bet gan uz normāla darba nodrošināšanu uzņēmumā, kas ir ne tikai

darba devēja, bet arī darbinieku un, iespējams, arī visas

sabiedrības interesēs. Līdz ar to apstrīdētās normas nav pretrunā

ar SDO konvenciju Nr.105, kura aizliedz izmantot piespiedu darbu

kā metodi darbaspēka mobilizēšanai un izmantošanai ekonomiskās

attīstības mērķiem.

LDDK norāda, ka SDO konvenciju

Nr.29 Latvijas Republika nav ratificējusi, tāpēc tā nav uzskatāma

par saistošu. Taču apstrīdētās normas nav pretrunā ar šo

konvenciju, jo Darba likumā ir noteikti ierobežojumi darbinieku

nodarbināšanai darba līgumā neparedzēta darba veikšanā,

virsstundu darbā un darbā nedēļas atpūtas laikā.

8. Latvijas Brīvo

arodbiedrību savienība (turpmāk - LBAS) savā atbildē

Satversmes tiesai norāda, ka apstrīdētās normas nav būtiskā

pretrunā ar Satversmes 106.pantu un SDO konvencijām par piespiedu

darbu un par piespiedu darba izskaušanu. LBAS norāda, ka ne jau

jebkurā gadījumā darba devējs var norīkot darbinieku darba līgumā

neparedzēta darba veikšanai, jo likumdevējs šo iespēju saista ar

nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citiem ārkārtējiem

apstākļiem. Atbildē norādīts, ka SDO konvencijas Nr.105 izpratnē

piespiedu un obligātais darbs pamatā nav saistīts ar pastāvīgo

darbavietu un darba devēju. No konvencijas teksta izriet, ka ar

piespiedu darbu galvenokārt domāta personas iesaistīšana pēc

valsts vai pašvaldību iestāžu rīkojuma citā darbavietā, ar kuru

šai personai nav darba tiesisko attiecību.

Darba likumā darbinieka norīkošana

cita, darba līgumā neparedzēta darba veikšanai ir paredzēta tikai

viena uzņēmuma robežās un pie viena un tā paša darba devēja.

LBAS norāda, ka SDO konvencijas

Nr.105 1.pantā ir runa par gadījumiem, kādos dalībvalstis

nedrīkst izmantot piespiedu vai obligāto darbu, t.i., politisku

motīvu dēļ, ekonomiskās attīstības nolūkā, darba disciplīnas

uzturēšanas nolūkā, kā sodu par piedalīšanos streikā, kā

diskriminējošu pasākumu rases, sociālās, nacionālās vai

reliģiskās piederības dēļ.

Neviena no apstrīdētajām normām

neparedz darbinieka norīkošanu darba līgumā neparedzēta darba

veikšanai, virsstundu darbā vai darba veikšanai nedēļas atpūtas

laikā konvencijā minēto iemeslu dēļ.

Secinājumu

daļa

1. Lai izvērtētu apstrīdēto

normu atbilstību Satversmes 106.pantā noteiktajam piespiedu darba

aizliegumam, nepieciešams noskaidrot jēdziena "piespiedu darbs"

saturu.

1.1. Satversmes 106.pantā

nav dota piespiedu darba definīcija. Tajā vienīgi ir norādīti

darbi, kuri netiek uzskatīti par piespiedu darbu, - iesaistīšana

katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar

tiesas nolēmumu.

Piespiedu darba aizliegums ir

noteikts vairākos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos,

tostarp Konvencijā, SDO konvencijās Nr.29 un Nr.105.

Konvencijas 4.pantā ir noteikts

piespiedu darba aizliegums, taču, tāpat kā Satversmes 106.pantā,

netiek dota piespiedu darba definīcija.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa

izmanto piespiedu darba definīciju, kas dota SDO konvencijas

Nr.29 2.panta pirmajā daļā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa šo

definīciju atzina par saistošu, jo Konvencijas 4.pants ir

pieņemts, pamatojoties uz SDO konvenciju Nr.29 (Law of the

European Convention on Human Rights. London, Dublin, Edinburgh,

Butterworths, 1995, p.92).

SDO konvencija Nr.29 tika

pieņemta, lai atbrīvotu no piespiedu darbiem koloniju

pamatiedzīvotājus. Otrais pasaules karš un pēckara laiks nesa

līdzi jaunu piespiedu darba vilni, kuram galvenokārt bija

politiski motīvi. Totalitārajos režīmos piespiedu darbs kalpoja

par līdzekli ekonomisko mērķu sasniegšanai. Lai izskaustu

piespiedu darbu jaunajos apstākļos, 1957.gada 25.jūnijā tika

pieņemta SDO konvencija Nr.105, kas tiek uzskatīta par SDO

konvencijas Nr.29 papildinājumu, nevis jaunu redakciju.

Tā kā Latvija ir Konvencijas

dalībvalsts, tai ir saistoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

spriedumi un tai jārespektē spriedumos paustās atziņas par

starptautisko tiesību normu interpretāciju.

SDO konvenciju Nr.29 Latvijā nevar

uzskatīt par vispārsaistošu, jo tā nav ratificēta. Arī SDO

konvencijas Nr.105 ratifikācija faktiski nav pabeigta, jo saskaņā

ar likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un

Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas,

spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 2.pantu un likuma "Par

Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" 16.pantu ir

nepieciešama tās publicēšana valsts valodā oficiālā preses

izdevumā.

Ņemot vērā

iepriekš minētos apstākļus, SDO konvencijas Nr.29 un Nr.105 ir

izmantojamas vienīgi Satversmes tiesas sprieduma

argumentācijā.

1.2. SDO konvencijas Nr.29