2. pants
noteic, ka "termins "piespiedu vai obligātais darbs"

nozīmē jebkuru darbu vai pakalpojumu, kuru izdarīt personu

piespiež jebkura soda draudi un kuram persona pati nav labprātīgi

piekritusi". Savukārt SDO konvencijas Nr.105 1.pantā ir norādīts,

ka "katra Starptautiskās darba organizācijas dalībvalsts, kas

ratificē šo Konvenciju, apņemas izskaust visas un neizmantot

nevienu no piespiedu vai obligātā darba formām: a) kā līdzekli

politiskiem spaidiem vai izglītībai vai kā sodu par politisko

uzskatu esamību vai to paušanu, vai par tādiem politiskajiem

uzskatiem, kas ir pretēji valdošās sistēmas politiskajiem,

sociālajiem vai ekonomiskajiem uzskatiem; b) kā metodi darbaspēka

mobilizēšanai un izmantošanai ekonomiskās attīstības mērķiem; c)

kā darba disciplīnas mērķi; d) kā sodu par piedalīšanos streikos;

e) kā līdzekli rasu, sociālai, nacionālai un reliģiskai

diskriminācijai."

Tā kā SDO konvencija Nr.105 tiek

uzskatīta par SDO konvencijas Nr.29 papildinājumu, abās

konvencijās ietvertie piespiedu darba raksturojumi analizējami

kopsakarā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa

atzina, ka SDO konvencijā Nr.29 ietvertā piespiedu darba

definīcija ir uzskatāma par sākumpunktu Konvencijas 4.panta

interpretācijai. Iztulkojot jēdzienu "piespiedu darbs", Eiropas

Cilvēktiesību tiesa atzina, ka jāņem vērā divi nosacījumi: vai

darbs ir veikts pret personas gribu un vai pienākums veikt darbu

ir "netaisnīgs" ("unjust") vai arī tā veikšana ir

"cietsirdīga" ("oppressive") [sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 1983.gada 27.oktobra spriedumu lietā "Van der Musele pret

Beļģiju" (Van der Mussele v. Belgium)].

Tātad piespiedu

darbs ir jebkurš darbs vai pakalpojums, kuru veikt persona pati

nav piekritusi un kurš ir netaisnīgs un cietsirdīgs.

2. Satversmes 106.pantā ir

noteikts, ka "par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana

katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar

tiesas nolēmumu".

Salīdzinājumā ar Satversmi

Konvencijas 4.panta trešajā daļā ir noteikts plašāks to darbu

uzskaitījums, kuri netiek uzskatīti par piespiedu darbu, - darbi

ieslodzījuma laikā; jebkura rakstura militārs dienests; jebkurš

dienests ārkārtēja stāvokļa vai stihiskas nelaimes gadījumā, kas

apdraud sabiedrības labklājību; jebkurš darbs vai dienests, kas

ietilpst parastajos pilsoņa pienākumos. Šāds pats darbu

uzskaitījums ietverts arī Starptautiskā pakta par pilsoņu un

politiskajām tiesībām 8.panta trešajā daļā.

Līdzīgs darbu uzskaitījums

atrodams SDO konvencijas Nr.29 2.panta otrajā daļā. Saskaņā ar to

piespiedu darbs neietver arī tādus darbus vai pakalpojumus, kas

veikti obligātā militārā dienesta ietvaros un kam ir tīri

militārs raksturs; darbus vai pakalpojumus, kas ietilpst

parastajos pilsoņa pienākumos, kā arī mazsvarīgus komunālos

pakalpojumus, kurus veic sabiedrības locekļi šīs pašas

sabiedrības labā.

Gan Satversmes 106.pantā, gan

Konvencijas 4.panta trešajā daļā un SDO konvencijas Nr.29 2.panta

otrajā daļā paredzētie izņēmuma gadījumi ir noteikti visas

sabiedrības labklājības un drošības interesēs, turklāt tikai kā

ārkārtas pasākums. Šiem darbiem ir publiski tiesisks raksturs, un

to veikšanu uzliek publisko tiesību subjekti. Par atteikšanos

veikt šos darbus var iestāties administratīvi tiesiska vai

krimināltiesiska atbildība, piemēram, par tiesas uzlikto

pienākumu veikt piespiedu darbu vai par izvairīšanos no militārā

dienesta.

Satversme un starptautisko

cilvēktiesību dokumenti liecina, ka tie galvenokārt vēršas pret

publiski tiesiska rakstura piespiedu darbiem, pret iedzīvotāju

iesaistīšanu darbā pēc valsts vai pašvaldību iestāžu rīkojuma,

t.i., ārpus darba tiesiskajām attiecībām.

Piespiedu darba publiski

tiesiskais raksturs tika uzsvērts arī apspriežot konstitucionālā

likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" 20.pantu. Uz

plenārsēdē uzdoto jautājumu likumprojekta ziņotājs R.Rikards

atbildēja: "Piespiedu darbs ir tas, ko PSRS organizēja. Sūtīšana

uz kolhozu un tamlīdzīgi…" (Latvijas Republikas Augstākās

padomes 1991.gada 16.oktobra sēdes stenogramma).

Nav nekāda pamata uzskatīt, ka

Satversmē ietvertais piespiedu darba aizliegums neattiecas uz

privāto tiesību jomu. Tas izriet arī no starptautiskajiem

cilvēktiesību dokumentiem, tostarp no SDO konvencijas Nr.29. Tās

4.panta pirmajā daļā noteikts, ka publiskās varas institūcijas

nedrīkst atļaut piespiedu darbu privātpersonu, kompāniju un

asociāciju interesēs.

Tātad piespiedu

darbs ir aizliegs ne tikai publiski tiesiskajās, bet arī

privāttiesiskajās attiecībās - darba tiesiskajās attiecībās,

kuras regulē Darba likums.

3. Apstrīdētajās normās

noteiktajos gadījumos darba devējs darba līgumā neparedzētu darbu

veikšanā, virsstundu darbā un darbā nedēļas atpūtas laikā norīko

savu darbinieku. Apstrīdēto normu mērķis ir novērst nepārvaramas

varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas

sekas, kuras nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba

gaitu uzņēmumā, kā arī pabeigt steidzamu, iepriekš neparedzētu

darbu noteiktā laikā. Tāpēc nevar piekrist pieteikumā izteiktajam

apgalvojumam, ka šie darbi ir paredzēti uzņēmuma ekonomiskās

attīstības mērķiem.

Darba likuma 56.panta trešā daļa

paredz, ka "darba devējam nav tiesību prasīt, lai darbinieks

veiktu darba līgumā neparedzētu darbu, izņemot šā likuma 57.pantā

noteiktos gadījumus". Savukārt Darba likuma 57.panta pirmajā daļā

ir noteiktas darba devēja tiesības norīkot darbinieku darba

līgumā neparedzēta darba veikšanai, arī dīkstāves gadījumā,

iepriekš minētajiem mērķiem. Taču jāpiekrīt Saeimas atbildes

rakstā izteiktajam viedoklim, ka šī norma ir izņēmums no

vispārējās darba kārtības. Darba devējs nevar patvaļīgi norīkot

darbinieku darba līgumā neparedzētu darbu veikšanai. Darba likuma

57.panta otrā daļa paredz, ka par šādiem darbiem darba devējam ir

pienākums izmaksāt darbiniekam atbilstošu atlīdzību, kura

nedrīkst būt mazāka par darbinieka iepriekšējo vidējo izpeļņu.

Turklāt apstrīdētajā normā ir ietverts ierobežojums attiecībā uz

šāda norīkojuma ilgumu, proti, darba līgumā neparedzēta darba

veikšanai darba devējs var norīkot darbinieku ne ilgāk kā uz

vienu mēnesi viena gada laikā, bet dīkstāves gadījumā - ne ilgāk

kā uz diviem mēnešiem viena gada laikā. Tādējādi darba devējam,

norīkojot darbinieku darbā darba līgumā neparedzēta darba

veikšanai, arī dīkstāves laikā, ir jāizpilda visi Darba likuma

57.pantā ietvertie nosacījumi.

Darba likuma 136.panta trešā daļa

noteic izņēmuma gadījumus, kad darba devējs var norīkot

darbinieku bez viņa rakstveida piekrišanas virsstundu darbā

iepriekš minēto mērķu sasniegšanai. Lai arī apstrīdētā norma

pieļauj darbinieka norīkošanu virsstundu darbā bez viņa

rakstveida piekrišanas, saskaņā ar Darba likuma 136.panta otro

daļu ir nepieciešams darba devēja rakstveida rīkojums. Šā paša

panta trešā un ceturtā daļa noteic laika ierobežojumus virsstundu

darbam. Ja apstrīdētajā normā minētajos gadījumos virsstundu

darbs turpinās ilgāk par sešām dienām pēc kārtas, turpmākam

virsstundu darbam ir nepieciešama Valsts darba inspekcijas

atļauja, izņemot gadījumus, kad līdzīgu darbu atkārtošanās nav

paredzama, kā arī virsstundu darbs nedrīkst pārsniegt 48 stundas

četru nedēļu periodā un 200 stundas gadā. Darba devējam jāņem

vērā arī tas, kuras personas vispār aizliegts nodarbināt

virsstundu darbā. Turklāt Darba likuma 68.pants paredz piemaksu

par virsstundu darbu. Tādējādi arī darbinieka norīkošana

virsstundu darbā ir izņēmums no vispārējās uzņēmuma darba

kārtības.

Darba likuma 143.panta ceturtā

daļa paredz darba devēja tiesības norīkot darbinieku darbā

nedēļas atpūtas laikā, taču norīkot var tikai ar darba devēja

rakstveida rīkojumu un tikai iepriekš minētajiem mērķiem. Turklāt

darba devējam ir pienākums par darbu nedēļas atpūtas laikā vai nu

piešķirt atpūtu citā nedēļas dienā, vai arī izmaksāt atlīdzību

atbilstoši Darba likuma 68.pantam, kas paredz piemaksu par darbu

nedēļas atpūtas laikā. Līdz ar to darbinieka norīkošana darbā

nedēļas atpūtas laikā arī ir izņēmums no vispārējās darba

kārtības.

Viena no piespiedu darba pazīmēm

ir tā, ka persona nav brīvprātīgi piekritusi veikt šo darbu. Lai

kādu darbu atzītu par piespiedu darbu, tam jābūt tādam, no kura

personai nav iespēju atteikties. Piemēram, darbiniekam tiek

atņemti personu apliecinoši dokumenti, darbinieki tiek īpaši

apsargāti un fiziski iespaidoti, tiek aizturēta darba samaksa.

Darba likums paredz iespēju uzteikt darba līgumu, tāpēc, kaut arī

apstrīdētajās normās darbinieka piekrišana netiek prasīta, tajās

minētos darbus nevar uzskatīt par piespiedu darbu.

Otra piespiedu darba pazīme ir tā,

ka to nedrīkst izmantot kā līdzekli politiskiem spaidiem, kā

metodi darbaspēka mobilizēšanai un izmantošanai ekonomiskās

attīstības mērķiem, kā darba disciplīnas mērķi, kā sodu par

piedalīšanos streikos, kā līdzekli rasu, sociālai, nacionālai vai

reliģiskai diskriminācijai (sk. SDO konvencijas Nr.105

1.pantu).

Mūsdienās par piespiedu darba

galvenajām formām tiek uzskatīta verdzība un cilvēku nolaupīšana

nolūkā izmantot viņus kā darbaspēku, obligāta piedalīšanās

sabiedriskajos darbos, mājkalpotāju norīkošana piespiedu darbos,

piespiedu darbi par nenomaksātiem parādiem, cilvēku tirdzniecība,

piespiedu darbs ieslodzījuma vietās, bērnu piespiedu darbs

(sk. Zwangsarbeit: Seit langem verboten und geächtet, aber

nicht ausgerottet. ILO-Nachrichten 2/2001,

www.ilo.org/public/german/region/europro/bonn/-download/ilo-nl201.pdf,

23.10.2003.).

Apstrīdētās normas ir vērstas uz

normālas darba gaitas nodrošināšanu uzņēmumā, kas ir ne tikai

darba devēja, bet arī darbinieku interesēs.

Apstrīdētās normas nekalpo

nevienam no starptautiskajos dokumentos ietvertajiem mērķiem un

līdzekļiem, kurus nedrīkst izmantot, un tajās paredzētie

ierobežojumi liedz šos darbus kvalificēt kā netaisnīgus un

cietsirdīgus.

Tādējādi var

secināt, ka apstrīdētajās normās paredzētie darbi nevar tikt

uzskatīti par piespiedu darbu Satversmes 106.panta izpratnē.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32.pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Darba

likuma 57.panta pirmo daļu, 136.panta trešās daļas 2. un 3.punktu

un 143.panta ceturtās daļas 2. un 3.punktu par atbilstošiem

Latvijas Republikas Satversmes 106.pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš