17. pants

Lai pārbaudītu, vai Pieteikuma iesniedzējs ir

izmantojis visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem

tiesību aizsardzības līdzekļiem, Satversmes tiesa noskaidros, vai

ir izmantoti visi efektīvie un reālie tiesību aizsardzības

līdzekļi.

Saeima, Ministru kabinets un Tieslietu ministrija uzsvēra, ka

Kriminālprocesa likuma 336. panta pirmā daļa paredz personai,

kuras tiesības vai likumiskās intereses kriminālprocesā ir

aizskartas, iespēju iesniegt sūdzību par kriminālprocesu virzošās

amatpersonas rīcību vai lēmumu. Pieteikuma iesniedzējs šo iespēju

neesot izmantojis. Valsts policijas pārstāvis tiesas sēdē

piekrita viedoklim, ka personai ir tiesības sūdzēties par

kriminālprocesu virzošās amatpersonas rīcību vai lēmumu, tomēr

norādīja, ka konkrētajā situācijā šāda sūdzība nebūtu efektīva.

Tā kā par atteikšanos izsniegt bioloģisko materiālu uzsākta

administratīvā pārkāpuma lietvedība, tās ietvaros Pieteikuma

iesniedzējam bijušas iespējas aizstāvēt savas tiesības (sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 137. lpp.).

Ģenerālprokuratūras pārstāvis pievienojās šim viedoklim (sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 43. lpp.).

Pieteikuma iesniedzējs ir aizstāvējis savas tiesības

administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros. Kaut arī tiesa

atzinusi Pieteikuma iesniedzēja pārkāpumu par maznozīmīgu un nav

piemērojusi sodu, Pieteikuma iesniedzējs iesniedzis apelācijas

sūdzību. Tajā viņš paudis uzskatu, ka "neviens normatīvais

akts nenoteic pienākumu izsniegt bioloģisko materiālu kādai

iestādei [..] kā arī sniegt palīdzību DNS nacionālās datu bāzes

izveidošanā" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 26. lpp.).

Tiesa šo uzskatu nav atzinusi par pamatotu. Abas tiesu instances

ir atzinušas, ka policijas amatpersonas prasība par bioloģiskā

materiāla izņemšanu DNS profila noteikšanai un glabāšanai DNS

nacionālajā datu bāzē bija likumīga. Tiesa uzskatījusi, ka tās

kompetencē nav DNS likuma un uz tā pamata izdoto Noteikumu Nr.

620 regulējuma izvērtēšana. Neviena no tiesu instancēm nav

saskatījusi pamatu vērsties Satversmes tiesā, lai pārliecinātos

par to, vai no apstrīdētajām normām izrietošais pamattiesību

ierobežojums atbilst Satversmei.

Satversmes tiesa atzinusi, ka konstitucionālā sūdzība ir

veidota kā subsidiārs tiesību aizsardzības līdzeklis. Ievērojot

subsidiaritātes principu, nepieciešams izsmelt tikai reālās un

efektīvās iespējas aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis

izmantot jebkurus iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas

varētu jebkādā veidā attiekties uz pieteikuma iesniedzēja

situāciju (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 14. punktu). Arī ECT

uzsvērusi, ka subsidiaritātes principa prasības jāpiemēro

elastīgi un bez pārmērīga formālisma (sk., piemēram, ECT 2007.

gada 18. janvāra sprieduma lietā "Estrikh pret

Latviju", pieteikums Nr. 73819/01, 93. un 94.

punktu).

Tā kā apstrīdētās normas veido vienotu regulējumu, DNS profila

noteikšanas procedūra atbilstoši šim regulējumam ietver vairākus

secīgus posmus - aizdomās turētās personas bioloģiskā materiāla

izņemšanu, DNS izpēti DNS profila noteikšanai un tā glabāšanu DNS

nacionālajā datu bāzē. Satversmes tiesa uzskata, ka konkrētajā

lietā nozīme ir tam apstāklim, ka apstrīdētās normas neparedz

iespēju DNS profila noteikšanas procedūru kādā tās posmā

pārtraukt. Tādējādi nav uzskatāms, ka visos DNS profila

noteikšanas procedūras posmos personai būtu efektīvi tiesību

aizsardzības līdzekļi.

Pieteikuma iesniedzēja situācijā strīds radās tad, kad tika

uzsākta bioloģiskā materiāla izņemšana, un šis strīds tika

izskatīts administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros.

Satversmes tiesa norāda, ka nav pamatots Saeimas un Ministru

kabineta uzskats, ka Pieteikuma iesniedzējam konkrētajos

apstākļos papildus jau uzsāktajai lietvedībai bija jāapstrīd

kriminālprocesu virzošās amatpersonas rīcība vai lēmums, lai

formāli varētu tikt atzīts, ka viņš ir izmantojis visus

iespējamos savu tiesību aizsardzības līdzekļus. Lietā ir

materiāli, kas apliecina, ka izšķirami divi personas DNS profila

noteikšanas mērķi. Gadījumā, kad aizdomās turētas personas DNS

profils tiek noteikts tikai tādēļ, lai to glabātu DNS nacionālajā

datu bāzē, bet kriminālprocesuālo izmeklēšanas darbību veikšanai

tas nav nepieciešams, aizdomās turētā pienākumi un tiesības šajā

sakarā nav kriminālprocesuāli noregulēti.

Pieteikuma iesniedzēja situācijā administratīvā pārkāpuma

lietvedības ietvaros bija iespējams pēc būtības gan vērtēt

amatpersonas prasības tiesiskumu, gan pārbaudīt apstrīdēto normu

atbilstību Satversmei.

Tādējādi konkrētās lietas apstākļos Pieteikuma iesniedzējs ir

izmantojis visus efektīvos un reālos vispārējos tiesību

aizsardzības līdzekļus.

Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

DNS likuma 1. panta 6. punkta, 4. un 10. panta, 18. panta pirmās

daļas, kā arī Noteikumu Nr. 620 2. punkta atbilstību Satversmes

96. pantam ir turpināma.