16. pants

Lai izvērtētu, vai pastāv tiešs un konkrēts

Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums, ir jānoskaidro

apstrīdēto normu tvērums, jākonstatē, vai apstrīdētās normas ir

attiecināmas uz Pieteikuma iesniedzēja situāciju, un jāpārbauda,

vai apstrīdētās normas radījušas pamattiesību aizskārumu.

16.1. Pieteikuma iesniedzējs apstrīd DNS likuma 1.

panta 2. un 6. punkta, 4. panta, 10. panta, 18. panta pirmās

daļas, kā arī Noteikumu Nr. 620 2. un 13. punkta atbilstību

Satversmes 96. pantam tiktāl, ciktāl šīs normas paredz, ka no

visām aizdomās turētām personām jāizņem bioloģiskais materiāls

DNS profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu

bāzē.

Satversmes tiesa atzinusi, ka tai savas kompetences robežās ir

jānoskaidro apstrīdētās normas un citu ar to cieši saistīto

tiesību normu mērķis un patiesā jēga (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-72-01 12.

punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro apstrīdēto normu

tvērums.

16.1.1. Tiesas sēdē tika pausti atšķirīgi viedokļi par

to, vai apstrīdētās normas paredz aizdomās turētas personas

bioloģiskā materiāla izņemšanu DNS profila noteikšanai tikai tad,

ja kriminālprocesu virzošā amatpersona pieņēmusi lēmumu par tā

noteikšanas nepieciešamību konkrētu lietas apstākļu

noskaidrošanai, vai arī bioloģiskais materiāls izņemams no katras

personas, kurai noteikts aizdomās turētā statuss.

Saeima un Ministru kabinets tiesas sēdē uzturēja viedokli, ka

par aizdomās turētas personas bioloģiskā materiāla izņemšanu DNS

profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē katrā

konkrētā gadījumā lēmumu pieņemot kriminālprocesu virzošā

amatpersona (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa

tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 87. lpp.).

Arī Tieslietu ministrija pauda viedokli, ka kriminālprocesu

virzošajai amatpersonai visos gadījumos jāizvērtē, vai DNS

profila noteikšana konkrētajā lietā ir nepieciešama (sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 12. lpp.).

Ģenerālprokuratūras un Valsts policijas rakstveida viedokļos

bija ietverti argumenti par nosacījumiem, ar kādiem aizdomās

turētās personas bioloģiskais materiāls izņemams salīdzinošās

izpētes veikšanai (sk. lietas materiālu 1. sēj. 106. un 126.

lpp.), bet nebija sniegta konkrēto izskatāmās lietas apstākļu

analīze. Tiesas sēdē Valsts policijas un Ģenerālprokuratūras

pārstāvji papildināja rakstveidā paustos viedokļus, norādot, ka

gadījumos, kad aizdomās turētas personas bioloģiskais materiāls

tiek izņemts ar mērķi iekļaut tās DNS profilu DNS nacionālajā

datu bāzē, nenosakot ekspertīzi konkrētajā lietā, apstrīdēto

normu piemērošanas priekšnoteikums ir attiecīgais personas

kriminālprocesuālais statuss un DNS likuma normas (sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 130. lpp. un 3. sēj. 27.

lpp.). Pieaicinātā persona A. Lieljuksis pievienojās šādai

apstrīdēto normu interpretācijai (sk. lietas materiālu 1. sēj.

117. lpp.). Šādu interpretāciju atzina arī pieaicinātā

persona A. Bitāns (sk. lietas materiālu 1. sēj. 136.

lpp.).

Atbilstoši DNS likuma 13. pantam bioloģiskā materiāla

izņemšanu, kā arī ziņu savlaicīgu sniegšanu Kriminālistikas

pārvaldei to iekļaušanai DNS nacionālajā datu bāzē Ministru

kabineta noteiktajā kārtībā nodrošina izmeklēšanas iestādes,

Ieslodzījuma vietu pārvalde, prokuratūras iestādes, tiesas,

ārstniecības iestādes vai ārstniecības personas. Minētās iestādes

un personas ir atbildīgas par bioloģiskā materiāla izņemšanu, kā

arī par ziņu savlaicīgu sniegšanu un šo ziņu atbilstību tās

apliecinošiem dokumentiem.

Savukārt likuma "Par policiju" 12. panta

14.2 punkts noteic, ka policijas darbiniekam, pildot

viņam uzliktos pienākumus, atbilstoši dienesta kompetencei ir

tiesības DNS nacionālās datu bāzes izveidošanu un izmantošanu

regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā iegūt

bioloģiskos materiālus. To, ka DNS likums nosaka izmeklēšanas

iestāžu pienākumu, bet likums "Par policiju" -

izmeklēšanas iestāžu tiesības veikt personu identificējošas

darbības, tostarp iegūt aizdomās turēto personu bioloģisko

materiālu, tiesas sēdē apstiprināja gan Valsts policijas, gan

Ģenerālprokuratūras pārstāvji, kā arī Tieslietu ministrija un A.

Lieljuksis (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa

tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 138. lpp. un 3.

sēj. 16., 27., un 63. lpp.).

Izskatāmajā lietā ir materiāli, ka Drošības policijas vecākais

inspektors pirmās instances tiesas sēdē liecinājis, ka visām

policijas iestādēm ir pienākums izņemt aizdomās turētas personas

"DNS paraugu". Tas notiekot, pamatojoties uz

Noteikumiem Nr. 620, kas izdoti saskaņā ar DNS likumu. Liecinieks

norādījis, ka "DNS paraugu izņemšana nav saistīta ar

konkrēto kriminālprocesu, kurā Lato Lapsa ir atzīts par aizdomās

turēto" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 24. lpp.).

Apstrīdētais DNS likuma 1. panta 6. punkts noteic, ka

salīdzināmie paraugi ir bioloģiskais materiāls, kas ņemts

citastarp no aizdomās turētām personām, lai noskaidrotu

bioloģiskas izcelsmes pēdu avotu, identificētu pazudušu personu

vai neatpazītu līķi. Tiesas sēdē tika pausti viedokļi, ka

bioloģiskais materiāls, ko izņem iekļaušanai DNS nacionālajā datu

bāzē, gan neesot salīdzināmais paraugs kriminālprocesuālā

izpratnē, tomēr esot uzskatāms par paraugu, kas izmantojams

personas identifikācijai (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6.

un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj.

147. lpp. un 3. sēj. 1. un 3. lpp.).

Tādējādi kriminālprocesu virzošā amatpersona Pieteikuma

iesniedzēja situācijā pildīja DNS likumā noteikto pienākumu iegūt

bioloģisko materiālu no aizdomās turētās personas tās DNS profila

noteikšanai un tas bija nepieciešams DNS nacionālās datu bāzes

veidošanai.

16.1.2. DNS likuma mērķis atbilstoši šā likuma 2. pantā

noteiktajam ir izveidot DNS nacionālo datu bāzi, kas izmantojama

noziedzīgu nodarījumu atklāšanā, pazudušu personu meklēšanā un

neatpazītu līķu (līķa materiālu) identificēšanā, kā arī noteikt

un regulēt DNS ģenētiskās izpētes rezultātu apmaiņu ar ārvalstīm

un starptautiskajām organizācijām. Savukārt DNS likuma 4. pants

noteic, ka DNS nacionālajā datu bāzē apkopo un glabā informāciju

par DNS profiliem un ziņas par personām, kuras turētas aizdomās,

apsūdzētas vai notiesātas, par neatpazītiem līķiem, par Latvijas

Republikā pazudušām personām un par bioloģiskas izcelsmes

pēdām.

Saeimas pārstāve I. Tralmaka tiesas sēdē pauda uzskatu, ka DNS

likuma mērķis saprotams tādējādi, ka vienotā datu bāzē ir

apkopojami tie DNS profili, kuri noteikti, veicot

kriminālprocesuālās izmeklēšanas darbības (sk. Satversmes

tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu

lietas materiālu 2. sēj. 94. un 102. lpp.). Šis uzskats tika

pamatots ar DNS likuma projekta anotācijā norādīto. Tam

pievienojās arī Ministru kabineta un Tieslietu ministrijas

pārstāvji.

Savukārt A. Lieljuksis tiesas sēdē uzsvēra, ka DNS likuma

mērķis ir interpretējams plašāk nekā tikai kriminālprocesuālu

izmeklēšanas darbību ietvaros iegūto datu apkopošana. DNS

nacionālajā datu bāzē esošā informācija sekmējot pēc iespējas

vairāku noziedzīgu nodarījumu atklāšanu, neaprobežojoties tikai

ar vienu konkrētu kriminālprocesu. Šim viedoklim pēc būtības

pievienojās arī Valsts policijas pārstāvis, Valsts policijas

Kriminālistikas pārvaldes DNS ekspertīžu nodaļas priekšniece O.

Bergere un Ģenerālprokuratūras pārstāvis. O. Bergere skaidroja,

ka regulāri notiekot DNS nacionālajā datu bāzē glabātās

informācijas apmaiņa ar ārvalstīm Prīmes ietvaros (sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 2. lpp.).

DNS likuma 4. pantā tieši norādīti DNS profila noteikšanas

procedūras posmi, proti, informācijas apkopošana un glabāšana.

Iztulkojot šo normu, jāņem vērā, ka uz DNS likuma pamata izdotie

Noteikumi Nr. 620 reglamentē bioloģiskā materiāla izņemšanu, jo

bez tā DNS ģenētiskā izpēte objektīvi nebūtu iespējama.

Noteikumi Nr. 620 regulē amatpersonu rīcību visos gadījumos,

kad izņemams personas bioloģiskais materiāls, tostarp nosaka

kārtību, kādā tas izņemams, kārtību, kādā sagatavojams akts, kura

veidlapas paraugs ietverts Noteikumu Nr. 620 1. pielikumā, un

kārtību, kādā sniedzamas ziņas Valsts policijas Kriminālistikas

pārvaldei. Apstrīdētais Noteikumu Nr. 620 2. punkts nosaka to

subjektu kategorijas, no kuriem izņemams bioloģiskais materiāls

(parauga devējus), tostarp par vienu no šīm kategorijām nosaka

aizdomās turētās personas. Tādējādi bioloģiskā materiāla

izņemšana, kaut arī tā kā atsevišķa darbība DNS likuma 4. pantā

nav tieši norādīta, ir viens no DNS profila noteikšanas

procedūras posmiem.

DNS likuma 10. pants paredz, kāda informācija par noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā aizdomās turēto personu iekļaujama DNS

nacionālajā datu bāzē. Tādējādi šī norma noteic DNS nacionālajā

datu bāzē iekļaujamās un uzglabājamās fiziskās personas datu

vienības sastāvu.

Savukārt DNS likuma 18. panta pirmā daļa noteic, cik ilgi DNS

profilus un ziņas par aizdomās turētajām personām glabā DNS

nacionālajā datu bāzē tādā gadījumā, ja kriminālprocess tiek

izbeigts kopumā vai pret konkrēto personu uz reabilitējošu

apstākļu pamata vai arī tiek atcelts lēmums, ar kuru attiecīgā

persona atzīta par aizdomās turēto uz tāda paša pamata, kā arī

tad, ja stājies spēkā personu attaisnojošs spriedums. Tāpat šī

norma noteic, ka šādos gadījumos informācija no DNS nacionālās

datu bāzes dzēšama, ja ir saņemts attiecīgās personas rakstveida

iesniegums par tās dzēšanu, bet, ja šāds iesniegums netiek

saņemts, DNS profilu un ziņas DNS nacionālajā datu bāzē glabā 10

gadus no dienas, kad Kriminālistikas pārvalde saņēmusi konkrēto

lēmumu vai spriedumu.

Tiesas sēdē, pretēji Saeimas un Ministru kabineta paustajam

viedoklim, Valsts policijas un Ģenerālprokuratūras pārstāvji, kā

arī A. Lieljuksis atzina, ka DNS likuma 1. panta 6. punkts, 4.

pants, 10. pants, 18. panta pirmā daļa, kā arī Noteikumu Nr. 620

2. punkts veido vienotu regulējumu aizdomās turētu personu DNS

profilu apkopošanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē

(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 133. lpp. un 3. sēj.

35. un 70. lpp.).

DNS likuma mērķis ir izveidot DNS nacionālo datu bāzi, kas

izmantojama ikviena noziedzīga nodarījuma atklāšanai. Satversmes

tiesa atzīst, ka tādā gadījumā, ja aizdomās turēto personu DNS

profili tiktu noteikti tikai ar mērķi izmeklēt konkrētu

noziedzīgu nodarījumu, pamatojoties uz konkrēto kriminālprocesu

virzošās amatpersonas lēmumu, DNS likuma mērķis tiktu sasniegts

tikai daļēji, proti, iespējami lielāks skaits DNS profilu netiktu

izmantots citu noziedzīgu nodarījumu atklāšanai.

Līdz ar to, ievērojot DNS likuma mērķi un tiesas sēdē paustos

viedokļus par apstrīdēto normu piemērošanu, īpaši par datu

apmaiņu un sadarbību ar ārvalstīm, DNS likuma mērķa sasniegšanai

atbilst tāda apstrīdēto normu interpretācija, kas ļauj DNS likuma

13. pantā noteiktajiem subjektiem izņemt DNS profila noteikšanai

nepieciešamo bioloģisko materiālu no visām personām, kurām

noteikts kriminālprocesuālais statuss - aizdomās turētais.

Tādējādi DNS likuma 1. panta 6.

punkts, 4. pants, 10. pants un 18. panta pirmā daļa, kā arī

Noteikumu Nr. 620 2. punkts veido vienotu tiesisko regulējumu,

kas ir pamats aizdomās turētās personas bioloģiskā materiāla

izņemšanai, tās DNS profila noteikšanai un glabāšanai DNS

nacionālajā datu bāzē.

16.2. Apstrīdētais DNS likuma 1. panta 2. punkts

noteic, ka bioloģiskas izcelsmes pēdas ir bioloģiskais materiāls,

kas izņemts notikuma vietā, citastarp no aizdomās turētās

personas vai tās apģērba, kā arī no cita veida lietiskajiem

pierādījumiem.

Savukārt apstrīdētais Noteikumu Nr. 620 13. punkts noteic, ka

bioloģiskās izcelsmes pēdas noziedzīga nodarījuma vietā,

citastarp no aizdomās turētās personas vai tās apģērba, kā arī no

citiem lietiskajiem pierādījumiem, izņem Kriminālprocesa likumā

noteiktajā kārtībā.

Tiesas sēdē tika noskaidrots, ka Pieteikuma iesniedzēja

situācijā nav piemērotas DNS likuma 1. panta 2. punkta un

Noteikumu Nr. 620 13. punkta normas. Proti, konkrētajā

kriminālprocesā, kurā Pieteikuma iesniedzējs atzīts par aizdomās

turēto, nav izņemtas bioloģiskas izcelsmes pēdas un nav pieņemts

lēmums par bioloģiskas izcelsmes pēdu avota noskaidrošanu

izmeklēšanas nolūkos.

Tādējādi DNS likuma 1. panta 2. punkts un Noteikumu Nr. 620

13. punkts nav attiecināms uz Pieteikuma iesniedzēja

situāciju.

Līdz ar to tiesvedība prasījuma daļā

par DNS likuma 1. panta 2. punkta un Noteikumu Nr. 620 13. punkta

atbilstību Satversmes 96. pantam saskaņā ar Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu ir izbeidzama.

16.3. Pārbaudot, vai pastāv apstākļi, kuru dēļ

jāturpina lietas izskatīšana par DNS likuma 1. panta 6. punkta,

4. panta, 10. panta, 18. panta pirmās daļas, kā arī Noteikumu Nr.

620 2. punkta (turpmākajā sprieduma tekstā ar terminu

"apstrīdētās normas" tiks apzīmētas tikai šīs normas)

atbilstību Satversmes 96. pantam, Satversmes tiesai

jāpārliecinās, vai apstrīdētās normas ir radījušas aizskārumu

Pieteikuma iesniedzēja situācijā.

Lai nošķirtu gadījumus, kad persona konstitucionālo sūdzību

iesniedz nolūkā aizstāvēt savas tiesības, no gadījumiem, kad

persona to dara vispārības labā, piemēram, citu personu tiesību

aizsardzības vai arī politisku, zinātnisku vai citādu mērķu

sasniegšanas labad, nepietiek ar konstatāciju, ka persona pieder

pie grupas, uz kuru tiesību norma attiecas. Personai ir jāsniedz

ticams pamatojums tam, ka tiesību normas izraisītās nelabvēlīgās

sekas rada tai pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 22.1.

punktu).

Saeima, Ministru kabinets un Tieslietu ministrija uzskata, ka

Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības nav aizskartas, jo viņš

atteicies izsniegt savu bioloģisko materiālu DNS profila

noteikšanai. Tiesas sēdē Saeima uzturēja viedokli, ka Pieteikuma

iesniedzējs nav sniedzis argumentus tam, ka ikviena no

apstrīdētajām normām viņam piemērota, radot tiesību aizskārumu

(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 88. lpp.). Saeimas

viedoklim pievienojās arī Ministru kabinets un Tieslietu

ministrija.

Satversmes tiesa jau konstatējusi, ka lietas materiālos ir

akts, kas apliecina, ka Pieteikuma iesniedzējam bija jānodod

bioloģiskais materiāls tā ģenētiskajai izpētei, DNS profila

noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē (turpmāk -

DNS profila noteikšanas procedūra). Pieteikuma iesniedzējs

aizkavēja uzsākto DNS profila noteikšanas procedūru, uzskatot, ka

ar to tiek aizskartas viņa pamattiesības.

Par atteikšanos izsniegt bioloģisko materiālu pret Pieteikuma

iesniedzēju tika uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība pēc

LAPK 175.2 panta. Vērtējot Pieteikuma iesniedzēja

rīcību, tiesa atzinusi, ka viņam ir pienākums "piedalīties

DNS nacionālās datu bāzes izveidē" (sk. lietas materiālu

1. sēj. 24. lpp.). Administratīvā pārkāpuma lietvedība nav

izbeigta uz reabilitējoša pamata. Ir atzīts, ka Pieteikuma

iesniedzēja rīcībā ir pārkāpuma sastāvs, un viņam izteikts

mutvārdu aizrādījums.

Satversmes tiesas praksē ir atzīts: lai indivīdam Satversmē

garantētās tiesības varētu tikt efektīvi aizsargātas, Satversmes

tiesai jāizvērtē to patiesā īstenošana (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 11.3.

punktu). Turklāt Satversmes tiesa atzinusi, ka jebkādu šaubu

gadījumā attiecībā uz iespējām izbeigt tiesvedību tiesai ex

officio ir pienākums izskatīt lietu pēc būtības un sniegt

iespējami plašāku izvērtējumu tam, vai nav pārkāptas pieteikuma

iesniedzēja pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 10. punktu).

Lietā nav strīda par to, ka Noteikumu Nr. 620 2. punkts

Pieteikuma iesniedzējam piemērots, jo viņš bija aizdomās turētā

statusā. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējs piederēja pie

identificētas subjektu grupas, uz kuru apstrīdētās normas

attiecās kā vienots regulējums.

Satversmes tiesa norāda, ka ECT ir uzsvērusi bioloģiskā

materiāla un DNS profila glabāšanas īpašos riskus un tālejošās

sekas, ņemot vērā to, ka attiecīgā sensitīvā informācija reāli

var tikt izmantota jebkurā laikā nākotnē (sk. ECT Lielās

palātas 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and

Marper v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 30562/04 un

Nr. 30566/04, 69. punktu). Ievērojot šo aizsargājamo datu

īpašo raksturu, apstāklis, ka Pieteikuma iesniedzējam izdevies

prettiesiski izvairīties no apstrīdēto normu kā vienota tiesiskā

regulējuma piemērošanas, tomēr nenozīmē, ka viņš nav nokļuvis to

tvērumā. Turklāt Pieteikuma iesniedzējs ir atradies tādā tiesiskā

situācijā, kurā viņam radušās tiešas negatīvas sekas, proti, tika

atzīts, ka viņš ir izdarījis administratīvo pārkāpumu.

Līdz ar to apstrīdētās normas ir

radījušas Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu.