Par DNS nacionālās datu bāzes izveidošanas un izmantošanas likuma 1. panta 2. un 6. punkta, 4. panta, 10. panta, 18. panta pirmās daļas, kā arī Ministru kabineta 2005. gada 23. augusta noteikumu Nr. 620 "DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamo ziņu sniegšanas, kā arī bioloģiskā materiāla un bioloģiskās izcelsmes pēdu izņemšanas kārtība" 2. un 13. punkta tiktāl, ciktāl tie attiecas uz aizdomās turētajām personām, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam 21. pants

Pieteikuma iesniedzējs apšauba apstrīdēto normu

kvalitāti, norādot, ka tiesiskais regulējums par DNS profila

noteikšanu tā iekļaušanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē

ir neskaidrs. Uz apstrīdēto normu neskaidrību ir norādījis arī

Tiesībsargs un A. Bitāns.

Saeima, Ministru kabinets, kā arī Tieslietu ministrija

uzskata, ka apstrīdētās normas ir pietiekami skaidri formulētas,

lai persona, vajadzības gadījumā saņemot atbilstošu padomu,

varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt to piemērošanas sekas.

Saeima un Ministru kabinets ir uzsvēruši likumdevēja rīcības

brīvību konsultēties ar ekspertiem un sociālajiem partneriem, kā

arī to, ka šādu konsultāciju apjoms tieši neietekmējot pieņemto

tiesību normu kvalitāti.

Satversmes tiesa uzskata, ka plaša priekšizpēte tiesību normas

izstrādes un pieņemšanas laikā, citastarp dažādu valstu prakses

analīze un konsultācijas ar zinātniekiem un nozares ekspertiem,

var labvēlīgi ietekmēt tiesību normas kvalitāti. Tomēr

priekšizpētes detalizācijas pakāpe vai apjoms pats par sevi nevar

būt pamats tam, lai tiktu konstatēta nepietiekama tiesību normas

kvalitāte.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāve uzturēja viedokli, ka tiesību

normas ir skaidri formulētas. Taču Pieteikuma iesniedzēja

situācijā tās esot piemērotas kļūdaini. Saeimas viedoklim

pievienojās arī Ministru kabinets un Tieslietu ministrija.

Valsts policijas pārstāvis amatpersonas rīcībā kļūdu

nesaskatīja. Tiesas sēdē viņš pauda viedokli, ka, uzsākot

Pieteikuma iesniedzēja DNS profila noteikšanas procedūru,

apstrīdētās normas piemērotas atbilstoši izmeklēšanas iestādēs

pastāvošajai praksei (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un

13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 131.

un 132. lpp.). Šim uzskatam pievienojās arī

Ģenerālprokuratūras pārstāvis un A. Lieljuksis.

Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka lietas dalībnieku un

pieaicināto personu viedoklis par tiesību normu saturu pats par

sevi nav izšķirošs attiecīgās normas tiesisko seku noskaidrošanā,

jo tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un

tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk. Satversmes

tiesas 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01

20.2.2. punktu). Satversmes tiesa ir noskaidrojusi apstrīdēto

normu tvērumu un secina, ka apstrīdētās normas šā sprieduma 16.

punktā nostiprinātajā interpretācijā ir skaidras un

paredzamas.

Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

ir noteikts ar likumu.