Par DNS nacionālās datu bāzes izveidošanas un izmantošanas likuma 1. panta 2. un 6. punkta, 4. panta, 10. panta, 18. panta pirmās daļas, kā arī Ministru kabineta 2005. gada 23. augusta noteikumu Nr. 620 "DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamo ziņu sniegšanas, kā arī bioloģiskā materiāla un bioloģiskās izcelsmes pēdu izņemšanas kārtība" 2. un 13. punkta tiktāl, ciktāl tie attiecas uz aizdomās turētajām personām, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam 22. pants

Ikviena tiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un pamatojumam, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9.

punktu).

No Satversmes 116. panta izriet, ka personas tiesības uz

privātās dzīves neaizskaramību var ierobežot likumā paredzētajos

gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko

valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Pienākums norādīt leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā

visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu).

Saeima norādījusi, ka ierobežojuma leģitīmais mērķis esot DNS

nacionālās datu bāzes izveide un izmantošana noziedzīgu

nodarījumu atklāšanā, pazudušu personu meklēšanā un neatpazītu

līķu identificēšanā, kā arī DNS ģenētiskās izpētes rezultātu

apmaiņa ar ārvalstīm un starptautiskajām organizācijām. Tas

atbilst Satversmes 116. pantā noteiktajam leģitīmajam mērķim -

sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzībai.

Saeimas viedoklim pēc būtības pievienojas visi lietas

dalībnieki.

ECT ir atzinusi, ka noziedzības novēršana un noziedzīgu

nodarījumu atklāšana ir leģitīmi mērķi, kas attaisno sensitīvu

personas datu uzglabāšanu (sk. ECT 2008. gada 4. decembra

sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom",

pieteikumi Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04, 100. punktu un 2013.

gada 4. jūnija sprieduma lietās "Peruzzo v. Germany" un

"Martens v. Germany", pieteikumi Nr. 7841/08 un Nr.

57900/12, 40. punktu).

Satversmes tiesa pievienojas Saeimas paustajam viedoklim par

ģenētiskās izpētes rezultātu apmaiņas pienākuma svarīgumu, īpaši

Eiropas Savienības dalībvalstu starpā. Noziedzīgu nodarījumu

atklāšana, pārbaudot personas iespējamo saikni ar citiem

noziedzīgiem nodarījumiem, ir visas sabiedrības un ikviena tās

locekļa interesēs.

Tādējādi ierobežojuma leģitīmais

mērķis ir sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību

aizsardzība.