4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 96. pantam.

Ministru kabinets uzskata, ka pieteikumā neesot pamatota

aizskāruma pastāvēšana. Apstrīdētās normas nenosakot pienākumu

"izņemt un izsniegt bioloģiskā materiāla paraugu" un

tādējādi neradot Pieteikuma iesniedzējam tiešu aizskārumu.

Nolēmums par administratīvā soda nepiemērošanu Pieteikuma

iesniedzējam esot saistīts nevis ar DNS likumu vai Noteikumiem

Nr. 620, bet gan ar Kriminālprocesa likumā paredzētu pienākumu

nepildīšanu. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja bioloģiskais

materiāls neesot izņemts un līdz ar to viņa pamattiesības neesot

aizskartas.

Pieteikuma iesniedzējs neesot izsmēlis vispārējos tiesību

aizsardzības līdzekļus. Tiesas sprieduma pārsūdzēšana neesot

atzīstama par to vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu

izsmelšanu, kuri konkrētās lietas apstākļos ir uzskatāmi par

efektīviem. Pieteikuma iesniedzējs neesot izmantojis

Kriminālprocesa likumā paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Proti, neesot vērsies pie uzraugošā prokurora un amatā augstāka

prokurora ar sūdzību par procesa virzītāja "izšķiršanos

izņemt bioloģiskā materiāla paraugu salīdzinošajai izpētei".

Šie tiesību aizsardzības līdzekļi, pēc Ministru kabineta ieskata,

Pieteikuma iesniedzējam bija pieejami un būtu spējuši nodrošināt

viņa tiesību efektīvu aizsardzību.

Informācijas par aizdomās turēto personu DNS profiliem un citu

ziņu glabāšanas DNS nacionālajā datu bāzē leģitīmais mērķis esot

noziedzīgu nodarījumu atklāšana un pierādīšana jeb sabiedrības

drošības, kā arī valsts drošības aizsardzība.

Pieteikuma iesniedzēja norāde uz DNS likuma un Noteikumu Nr.

620 normu neskaidrību neesot pamatota. Apstrīdētās normas

skaidri, izprotami un paredzami reglamentējot kriminālprocesā

aizdomās turēto personu bioloģiskā materiāla izņemšanas, DNS

profilu noteikšanas un glabāšanas noteikumus. Tiesas sēdē

Ministru kabineta pārstāvis Vilnis Vītoliņš pievienojās Saeimas

pārstāves paustajam viedoklim, ka DNS likums interpretējams

tādējādi, ka DNS nacionālajā datu bāzē apkopojami tikai

kriminālprocesuālo izmeklēšanas darbību rezultātā noteiktie

aizdomās turēto personu DNS profili.

Bioloģiskā materiāla izņemšanas tiesības un izsniegšanas

pienākumu regulējot Kriminālprocesa likums. Par bioloģiskā

materiāla izņemšanu tiekot lemts, balstoties uz ziņām par

faktiem, kas liecina par personas saistību ar konkrēto noziedzīgo

nodarījumu. Tikai tādos gadījumos, kad procesa virzītājs esot

izšķīries par bioloģiskā materiāla izņemšanu, ziņas par personas

DNS profilu varot tikt iekļautas DNS nacionālajā datu bāzē.

Procesa virzītājam esot iespēja arī atteikties no bioloģiskā

materiāla iegūšanas. Tādējādi katras krimināllietas ietvaros

tiekot nodrošināts individualizēts bioloģiskā materiāla parauga

izņemšanas nepieciešamības izvērtējums.

Procesa virzītāja rīcības pamatotību uzraugot objektīva un

neatkarīga amatpersona - prokurors, kuram esot tiesības reaģēt uz

pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu pārkāpumiem un pieņemt saistošus

lēmumus. Turklāt personai, kuras tiesības vai likumiskās

intereses ir aizskartas, esot iespēja iesniegt sūdzību par

procesa virzītāja rīcību.

Informācijas par aizdomās turēto personu DNS profiliem

glabāšana palīdzot sasniegt leģitīmo mērķi un tādēļ esot

piemērota tā sasniegšanai. Noziedzīgu nodarījumu atklāšana esot

atkarīga no izmeklēšanas iestāžu rīcībā esošās informācijas

apjoma. Aizdomās turēto izslēgšana no to personu vidus, kuru DNS

profilus var noteikt un glabāt DNS nacionālajā datu bāzē,

samazinātu noziedzīgu nodarījumu novēršanas, atklāšanas un

pierādīšanas efektivitāti.

Neesot iespēju leģitīmo mērķi tikpat efektīvi sasniegt ar

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Katrs uz

noziedzīgu nodarījumu atklāšanu un pierādīšanu vērsts līdzeklis

esot unikāls, un šie līdzekļi nevarot tikt savstarpēji

salīdzināti vai "vērtēti kā mazāk ierobežojoši".

Attiecīgo noziedzības apkarošanas līdzekļu klāstam esot

jānodrošina iespējami efektīvākā veidā novērst, atklāt un

pierādīt izdarītus un nākotnē iespējamus noziedzīgus

nodarījumus.

DNS profils un citas DNS likuma 10. pantā minētās ziņas kopumā

esot atzīstamas par fiziskās personas datiem, ciktāl pēc šīm

ziņām iespējams identificēt konkrētu fizisko personu. DNS

nacionālajā datu bāzē glabāto datu aizsardzība tiekot nodrošināta

atbilstoši Valsts informācijas sistēmu likuma un Fizisko personu

datu aizsardzības likuma (turpmāk - Datu aizsardzības likums)

prasībām. Patvaļīga vai automatizēta ziņu saņemšana no DNS

nacionālās datu bāzes vai ļaunprātīga datu izmantošana neesot

iespējama. Turklāt DNS profila subjekts tiekot anonimizēts ar

sistēmas izveidota šifrējuma palīdzību, tādējādi iespēja

identificēt attiecīgo personu pēc DNS profila esot izslēgta.

Datu subjektam esot nodrošinātas izvēles tiesības - ļaut

glabāt DNS nacionālajā datu bāzē ziņas par viņa DNS profilu 10

gadus vai arī lūgt DNS profilu dzēst nekavējoties. Tādējādi datu

subjekts netiekot nostādīts sliktākā situācijā kā personas, kuras

nav atzītas par aizdomās turētām. Līdzīgs regulējums par

bioloģiskā materiāla izņemšanu no aizdomās turētām personām un

DNS datu glabāšanu esot spēkā arī Beļģijā, Francijā, Lietuvā,

Norvēģijā un Spānijā.

Zaudējums, kas tiekot nodarīts indivīda tiesībām, esot mazāks

nekā sabiedrības ieguvums, un tādējādi apstrīdētās normas esot

samērīgas.

Ministru kabineta pārstāvis tiesas sēdē uzturēja viedokli, ka

lieta ir izbeidzama, jo neesot konstatējams pamattiesību

aizskārums un Pieteikuma iesniedzējs konkrētajā situācijā neesot

izmantojis visus efektīvos un reālos tiesību aizsardzības

līdzekļus.