3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

96. pantam un tiesvedība lietā būtu izbeidzama.

Saeima norāda, ka apstrīdētās normas neattiecoties uz

Pieteikuma iesniedzēju. Neviena no apstrīdētajām normām nenosakot

bioloģiskā materiāla izņemšanas pamatu. Ekspertīzes noteikšanu un

citu izmeklēšanas darbību veikšanu kriminālprocesā, kā arī šādu

darbību veikšanai nepieciešamā bioloģiskā materiāla izņemšanu

regulējot Kriminālprocesa likums, nevis apstrīdētās normas.

Pieteikuma iesniedzējs neesot apstrīdējis Kriminālprocesa normas,

kas noteic pamatu salīdzināmo paraugu ņemšanai no aizdomās

turētajām personām.

Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības apstrīdot bioloģiskā

materiāla izņemšanas pamatu, proti, normatīvo regulējumu, kas

pieļauj aizdomās turēto personu DNS profilu noteikšanu un

glabāšanu DNS nacionālajā datu bāzē. Saeima atzīst, ka

apstrīdētās normas aizskar šīm personām Satversmes 96. pantā

garantētās tiesības uz privāto dzīvi, tomēr uzskata, ka

aizskārums ir samērīgs.

Saeimas pārstāve Ilze Tralmaka tiesas sēdē pauda viedokli, ka

bioloģiskā materiāla izņemšana no aizdomās turētām personām

kriminālprocesā nenotiekot "automātiski", pamatojoties

vienīgi uz šo personu kriminālprocesuālo statusu. Procesa

virzītāja pienākums esot katrā konkrētajā gadījumā veikt

atsevišķu izvērtējumu un tikai tad, ja tas nepieciešams,

pieprasīt DNS ekspertīzi. Tādējādi DNS nacionālajā datu bāzē

tiekot apkopoti un glabāti DNS profili, kas iegūti, pamatojoties

uz kriminālprocesu virzošo amatpersonu lēmumiem.

Pieteikuma iesniedzējs neesot izmantojis vispārējos tiesību

aizsardzības līdzekļus, kas ļautu jautājumu par viņa pamattiesību

aizskārumu risināt pēc būtības. Proti, viņš neesot izmantojis

Kriminālprocesa likumā paredzētās tiesības apstrīdēt izmeklētāja

lēmuma par DNS ekspertīzes veikšanai nepieciešamā bioloģiskā

materiāla izņemšanu pamatotību, iesniedzot sūdzību uzraugošajam

prokuroram. DNS noteikšanas procedūrā esot nošķirami trīs posmi -

bioloģiskā materiāla izņemšana, tā ģenētiskā izpēte un DNS

profila glabāšana DNS nacionālajā datu bāzē. Par katru no šiem

posmiem persona, kura uzskata, ka tās tiesības konkrētajā posmā

ir aizskartas, varot iesniegt sūdzību uzraugošajam prokuroram un

amatā augstākam prokuroram. Pieteikuma iesniedzējs nevienā

procedūras posmā neesot sūdzējies par savu tiesību

aizskārumu.

Neesot arī konstatējams, ka ar apstrīdētajām normām būtu

radīta tāda tiesiskā situācija, ko varētu atzīt par "sevišķi

būtisku un kas prasītu steidzamu risinājumu". Administratīvā

pārkāpuma lietvedība pret Pieteikuma iesniedzēju esot izbeigta un

tādējādi neesot radījusi viņam negatīvas sekas. Tiesas

aizrādījums neesot uzskatāms par administratīvo sodu un neradot

Pieteikuma iesniedzējam tik smagas negatīvas sekas, kas varētu

pamatot tiesvedības uzsākšanu Satversmes tiesā.

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas esot pietiekami

skaidri formulētas, lai persona, vajadzības gadījumā saņemot

atbilstošu padomu, varētu izprast no tām izrietošo tiesību un

pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas. DNS likuma

adresāti pamatā esot personas, kas "nodrošina

kriminālprocesu un ir saistītas ar DNS nacionālās datu bāzes

uzturēšanu". Kriminālprocesa virzītājiem vai izmeklēšanas

grupas dalībniekiem kriminālprocesā, kuri ir ieguvuši atbilstošu

izglītību un likuma normas piemēro savā ikdienas darbā,

nevajadzētu apstrīdētās normas iztulkot tādējādi, ka tās pieļautu

"automātisku bioloģiskā materiāla izņemšanu no visām

aizdomās turētajām personām". Pēc Saeimas ieskata,

izskatāmajā lietā radusies apstrīdēto normu "interpretācijas

problēma", kas neesot sistēmiska un esot risināma,

"skaidrojot normas interpretāciju tās

piemērotājam".

Ierobežojuma leģitīmais mērķis atbilstot Satversmes 116. pantā

noteiktajam - sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību

aizsardzība. DNS nacionālajā datu bāzē iekļautie DNS profili

tiekot izmantoti noziedzīgu nodarījumu atklāšanai un

novēršanai.

Noteiktais ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai. DNS nacionālajā datu bāzē uzglabāto datu lietderība

noziedzīgu nodarījumu atklāšanā esot nozīmīga.

Aizdomās turēto personu DNS profilu glabāšanai alternatīvi un

saudzējošāki līdzekļi nepastāvot. Apsverams varētu būt vienīgi

jautājums par šādu personu DNS profilu glabāšanas termiņu, bet tā

noteikšana esot likumdevēja kompetencē. Pašreiz spēkā esošais 10

gadu termiņš DNS profilu glabāšanai esot noteikts, ņemot vērā

kriminālatbildības noilguma termiņu, iespējas nākotnē ātrāk un

efektīvāk pierādīt personas vainu vai nevainīgumu un

nepieciešamību atvieglot tiesībaizsardzības iestāžu darbu

noziedzīgu nodarījumu atklāšanā. Noteiktais termiņš, pēc Saeimas

ieskata, esot pamatots.

DNS likums paredzot valsts pienākumu, saņemot personas

rakstveida iesniegumu, dzēst DNS nacionālajā datu bāzē glabātos

datus. Tādējādi varot uzskatīt, ka personas, kuras pēc

kriminālprocesa izbeigšanas, attaisnošanas vai aizdomās turētā

statusa atcelšanas šo iespēju neizmanto, savus datus DNS

nacionālajā datu bāzē glabā brīvprātīgi.

Saeima uzsver, ka noziedzības apkarošana sabiedrības interesēs

ir ne tikai valsts tiesības, bet arī valsts pozitīvais pienākums.

Līdz ar to labums, ko iegūst sabiedrība, esot lielāks par

indivīdam nodarīto kaitējumu. Indivīda tiesību ierobežojums esot

salīdzinoši neliels. Valsts esot paredzējusi garantijas drošībai

pret datu ļaunprātīgu izmantošanu, un personai esot dota iespēja

ātri un vienkārši panākt savu datu dzēšanu no DNS nacionālās datu

bāzes. Līdz ar to likumdevējs esot nodrošinājis saprātīgu

līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un indivīda tiesībām uz

privāto dzīvi, tādēļ apstrīdētās normas esot samērīgas.

No aizdomās turēto personu bioloģiskā materiāla iegūtais un

DNS nacionālajā datu bāzē iekļautais DNS profils esot saistāms ar

konkrētu identificētu fizisko personu un tādējādi uzskatāms par

personas datiem Fizisko personu datu aizsardzības likuma (turpmāk

- Datu aizsardzības likums) izpratnē. Saeima uzskata, ka DNS

nacionālajā datu bāzē netiekot uzglabāti sensitīvi personas dati,

proti, ziņas par personas rasi vai veselības stāvokli, tai skaitā

ziņas par iedzimtām slimībām vai ģenētiskām īpatnībām. Tādējādi

ar apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums neskarot nedz

indivīda iespējas efektīvi baudīt savas pamattiesības, nedz arī

citus indivīda eksistencei vai identitātei nozīmīgus

aspektus.