14. pants

Satversmes 106. panta pirmais teikums noteic

personai tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, ņemot vērā visu

to spēju, zināšanu un prasmju kopumu, kas raksturo konkrētās

personas sagatavotību un piemērotību noteikta darba izpildei,

ņemot vērā gan izglītību, gan arī praktisko pieredzi konkrētā

darbā, gan arī citas zināšanas, prasmes un iemaņas, ko attiecīgā

persona ieguvusi un attīstījusi (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2007. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-08-01 7.

punktu).

Satversmes 106. pantā ietvertais jēdziens "nodarbošanās"

attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā

sektorā, turklāt arī uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās

attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma

pamata (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra

sprieduma lietā Nr. 2003-12-0106 7. punktu).

Satversmes tiesas līdzšinējā prakse Satversmes 106. pantā

noteikto pamattiesību izvērtēšanā galvenokārt attiecās uz

profesionālās kvalifikācijas prasībām valsts dienesta ietvaros

(sk., piemēram, 2005. gada 22. marta spriedumu lietā

Nr. 2004-13-0106, 2007. gada 10. maija spriedumu lietā Nr.

2006-29-0103 un 2007. gada 1. novembra spriedumu lietā

Nr.2007-08-01 ).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ierēdņi realizē valsts varu

un tādējādi valsts var izvirzīt šīm personām noteiktas

kvalifikācijas un izglītības prasības (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 22. marta sprieduma lietā Nr. 2004-13-0106 16.

- 19. punktu). Iepriekšminētās izglītības un kvalifikācijas

prasības var attiecināt arī uz tādām profesijām, kurās

nodarbinātības tiesiskās attiecības tiek dibinātas ne tikai uz

Darba likumā regulētā darba līguma, bet arī uz citu civiltiesiska

rakstura līgumu pamata.

Lai arī kādā sfērā persona būtu nodarbināta - publiskajā vai

privātajā, valsts ir tiesīga noteikt prasības, saskaņā ar kurām

personai, izvēloties konkrētu nodarbošanos, jāapliecina savas

spējas un kvalifikācija, iegūstot profesionālo izglītību. Lai

apmierinātu iedzīvotāju vajadzības, ir jārealizē iespējami

sabalansēta un konsekventa nodarbinātības politika. No vienas

puses, likumdevējam šajā jomā ir jārada tāds tiesiskais

regulējums, lai personas ar brīvi izraudzītas nodarbošanās

palīdzību varētu nopelnīt sev iztiku, bet, no otras puses,

tiesiskajam regulējumam jābūt tādam, lai vienlaicīgi tiktu

īstenota sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzība. Likumdevējam

ir rīcības brīvība noteikt konkrētai profesionālajai darbībai

nepieciešamo izglītību, kā arī izvirzīt citas prasības konkrētai

profesijai, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs.

Līdz Māju pārvaldīšanas likuma spēkā stāšanās brīdim netika

izvirzītas nekādas speciālas prasības personām, ar kurām tika

slēgts līgums par dzīvojamo māju pārvaldīšanu. Attiecīgās

tiesiskās attiecības balstījās tikai uz mājas īpašnieka

pārliecību, ka pārvaldnieks tam uzticētos pienākumus spēs veikt

pienācīgā kvalitātē.

Satversmes tiesa piekrīt, ka Pieteikuma iesniedzēja

pamattiesības tiks ierobežotas. Proti, tiesības arī turpmāk

strādāt pārvaldnieka profesijā personām, kuras līdz šim

nodarbojušās ar dzīvojamo māju pārvaldīšanu un kurām nav

apstrīdētajā normā noteiktās izglītības, tostarp arī Pieteikuma

iesniedzējam, tiks ierobežotas tādā veidā, ka šīm personām, lai

tās varētu saglabāt līdzšinējo profesiju, būs jāiegūst noteikta

izglītība.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertā prasība pēc noteiktas profesionālās izglītības ir

Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 106. pantā noteikto

pamattiesību ierobežojums.