19. pants

Iepazīstoties ar citu Eiropas valstu, piemēram,

Čehijas, Dānijas, Īrijas un Somijas, tiesisko regulējumu

attiecībā uz pārvaldnieka profesionālo kvalifikāciju, secināms,

ka tā pamatā tiek regulēta, tieši nenosakot, kāda veida

profesionālā izglītība ir nepieciešama (sk.

plašāk:Council of Real Estate Professions Annual Report

2008 - 2009, p. 27,

http://www.cepi.eu/index.php?page=rapport-annuel&hl=en).

Pārvaldnieka profesija tiek pielīdzināta reglamentētajām

profesijām vienīgi Austrijā, Francijā un Lihtenšteinā. Par

pārvaldnieku šajās valstīs var strādāt personas, kas ieguvušas

noteiktu, proti, pārvaldnieka profesionālo izglītību (sk.

Eiropas Komisijas datubāzi par reglamentētajām

profesijām https://webgate.ec.europa.eu/regprof/index.cfm?fuseaction=profession.regProfs&profId=6800).

Savukārt Igaunijā, Lielbritānijā un Vācijā pārvaldnieka

profesionālo kvalifikāciju apliecina valsts atzīts sertifikāts,

ko izsniedz attiecīga nozares asociācija. Lielbritānijā

pārvaldnieka profesionālās kvalifikācijas līmenis ir atkarīgs no

dokumenta, kas to apliecina. Sertifikāts apliecina zemāku

kvalifikācijas līmeni nekā diploms par noteiktu pārvaldnieka

profesionālo izglītību. Igaunijā pārvaldnieka profesionālo

kvalifikāciju nosaka profesijas standarts. Atbilstoši šim

standartam pārvaldnieku asociācija veic personu apmācību un

sertificēšanu. Savukārt Vācijā par pārvaldnieku ir tiesīga

strādāt persona, kurai ir praktiskā darba pieredze dzīvojamo māju

pārvaldīšanā un kura saņēmusi pārvaldnieku asociācijas izdotu

licenci (sk. Journal of European Real Estate

Research, Vol. 1, Bingley, 2008, pp. 69

- 78).

Regulējums attiecībā uz pārvaldnieka profesionālo

kvalifikāciju nav vienveidīgs. Taču ir izšķiramas divas sistēmas,

pēc kurām persona var apliecināt savas zināšanas un prasmes

dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā. Pirmās sistēmas pamatā ir

apmācības programmas, kas sniedz valsts izstrādātos pārvaldnieka

profesiju reglamentējošos dokumentos noteiktās prasmes un

zināšanas. Apmācību atbilstošajās programmās organizē valsts

atzītas un licencētas pārvaldnieku asociācijas vai izglītības

iestādes. Persona apgūst attiecīgās programmas, kārto noteiktus

eksāmenus un iegūst sertifikātu vai diplomu, kas apliecina tās

profesionālo kvalifikāciju. Savukārt otra sistēma balstās uz

personas praktiskajā darbā iegūto pieredzi. Arī šajā sistēmā

personas profesionālo kvalifikāciju apliecina sertifikāts, ko

izsniegusi valsts atzīta asociācija, taču sertifikāta iegūšana

nav saistīta ar speciālu apmācības kursu vai kādu noteiktu

pārvaldniekam nepieciešamo izglītību. Abu minēto sistēmu kopīgā

iezīme ir tā, ka pārvaldnieka profesionālā kvalifikācija tiek

apliecināta valsts noteiktā kārtībā.

Lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu tiek izvirzīta

prasība, ka darbībai tādās jomās, kurās nepieciešamas speciālas

zināšanas un noteikta profesionālā pieredze, personai ir

nepieciešama valsts noteiktā kārtībā atzīta profesionālā

kvalifikācija, proti, valsts vai tās noteikta iestāde šajā jomā

nodarbinātās personas reģistrē, licencē vai sertificē (sk.:

Employment Regimes and the Quality of Work, ed., Duncan Gallie,

Oxford: Oxford University Press, 2007, p. 85).

Līdz ar to secināms, ka personas spēju veikt dzīvojamo māju

pārvaldīšanu var novērtēt ne vien pēc apstrīdētajā normā noteikto

profesionālo izglītību apliecinoša dokumenta, bet arī noteiktā

kārtībā pārbaudot tās zināšanas un prasmes. Māju pārvaldīšanas

likums neparedz ārpus formālās izglītības sistēmas apgūtu

pārvaldnieka profesijai atbilstošu profesionālo kompetenču

novērtēšanas un profesionālās kvalifikācijas piešķiršanas

kārtību.

Nosakot arī citus veidus, kādos persona var apliecināt savas

profesionālās kvalifikācijas atbilstību pārvaldnieka profesijai,

leģitīmais mērķis var tikt sasniegts tādā pašā kvalitātē. Ja

personas spēja veikt dzīvojamo māju pārvaldīšanu tiek apliecināta

valsts atzītā kārtībā, tad citas personas var būt pārliecinātas,

ka šī persona pārvaldnieka pienākumus veiks pienācīgā

kvalitātē.

Līdz ar to attiecībā uz personām, kurām ir praktiskā darba

pieredze un kuras ieguvušas citu profesionālo izglītību, kas

garantē Pārvaldnieka standartā noteiktās prasmes un zināšanas, ir

iespējams noteikt saudzējošākus līdzekļus, kas mazāk ierobežotu

personas tiesības, bet tikpat efektīvā veidā nodrošinātu

dzīvojamo māju pārvaldīšanu pienācīgā kvalitātē.

Tā kā apstrīdētās normas leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar

personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, tā ir

atzīstama par neatbilstošu samērīguma principam un līdz ar to arī

Satversmes 106. pantam.