18. pants

Samērīguma princips noteic, ka gadījumos, kad

publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses,

ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai

sabiedrības interesēm.

Lai secinātu, vai samērīguma princips ir ievērots,

jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā

mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša. Ja,

izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam

un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija

sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu).

18.1. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma atbilst

samērīguma kritērijam, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro,

vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka attiecībā uz katru

nodarbošanos izvirzāmās kvalifikācijas prasības ietver minimālo

izglītības līmeni, teorētiskās zināšanas, prasmes un atbildības

pakāpi, kas nepieciešama šā darba pamatuzdevumu sekmīgai

izpildei, un izglītība ir tikai viens no kritērijiem, lai persona

pierādītu savu piemērotību attiecīgā amata pildīšanai (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr.

2001-16-01 secinājumu daļas 2.2. un 4.2. punktu).

Apstrīdētā norma noteic, ka dzīvojamo māju pārvaldīšanu ir

tiesīgs veikt tikai pārvaldnieks, kas ieguvis dzīvojamo māju

pārvaldīšanai nepieciešamo profesionālo izglītību ar ceturto

kvalifikācijas līmeni. Likumdevējs dzīvojamo māju pārvaldīšanas

jomā ir noteicis dažādas prasības attiecībā uz profesionālās

izglītības kvalifikācijas līmeni. Kritēriji, pēc kuriem atšķiras

prasības attiecībā uz profesionālās izglītības kvalifikācijas

līmeni, ir dzīvojamās mājās platība un tas, vai persona, kura

veic dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, ir tās īpašnieks.

Apstrīdētajā normā noteiktā prasība pēc profesionālās izglītības

ar ceturto profesionālās kvalifikācijas līmeni attiecas tikai uz

tām personām, kuras nav mājas īpašnieki un kuras pārvalda

dzīvojamo māju, kuras platība pārsniedz 1500 kvadrātmetrus. Līdz

ar to var secināt, ka likumdevējs prasību pēc profesionālās

izglītības ar augstāku kvalifikācijas līmeni ir izvirzījis tiem

pārvaldniekiem, kuri dzīvojamo māju pārvaldīšanu veic peļņas

gūšanas nolūkā.

Ņemot vērā dzīvojamās mājas platību un risku, kas varētu

rasties nekvalitatīvi veiktas dzīvojamo māju pārvaldīšanas

rezultātā, var secināt, ka likumdevējs pamatoti noteicis

paaugstinātu atbildību tām personām, kuras pārvalda lielas

dzīvojamās mājas un to dara peļņas gūšanas nolūkā. Līdz ar to

apstrīdētajā normā ietvertā prasība pēc profesionālās izglītības

ir noteikta sabiedrības interesēs.

Vienlaikus likumdevējs Māju pārvaldīšanas likuma pārejas

noteikumos ir paredzējis vairākus izņēmumus. Saskaņā ar pārejas

noteikumiem no likuma spēkā stāšanās brīža līdz 2011. gada 31.

decembrim uz personām, kuras uzsāks dzīvojamo māju pārvaldīšanu,

ir attiecināma prasība pēc profesionālās izglītības ar zemāku

profesionālās kvalifikācijas līmeni, nekā apstrīdētajā normā

noteikts. Savukārt tām personām, kuras šobrīd veic dzīvojamo māju

pārvaldīšanu saskaņā ar iepriekš noslēgtu līgumu un vēlas arī

turpmāk to darīt, noteikts pārejas periods, kurā tās var iegūt

apstrīdētajā normā noteikto izglītību.

No Māju pārvaldīšanas likuma pārejas noteikumiem secināms, ka

praktiskā darba pieredze dzīvojamo māju pārvaldīšanā ir

kritērijs, kurš noteic personas tiesības bez apstrīdētajā normā

noteiktās profesionālās izglītības strādāt pārvaldnieka profesijā

tik ilgā periodā, kāds likumā noteikts pārejai uz jauno tiesisko

regulējumu.

Savukārt no Māju pārvaldīšanas likuma mērķa izriet, ka prasība

pēc profesionālās izglītības, kas apliecina pārvaldnieka

profesionālo kvalifikāciju, ir līdzeklis, kas ļauj iepriekš

noskaidrot, vai persona, kura veiks dzīvojamās mājas

pārvaldīšanu, ir pienācīgi sagatavota šim uzdevumam. Līdz ar to

likumā ir pamatoti noteikts, ka tās personas, kuras iepriekš nav

veikušas dzīvojamo māju pārvaldīšanu un kurām nav praktiskā darbā

iegūtas pieredzes, savu profesionālo sagatavotību var apliecināt

tikai ar attiecīgu profesionālās izglītības dokumentu.

Likumdevējs, nosakot konkrētu profesionālo izglītību kā

apliecinājumu pārvaldnieka kvalifikācijai tām personām, kurām nav

praktiskā darbā iegūtas pieredzes, ir izvēlējies piemērotu

līdzekli un paredzējis saprātīgu periodu pārejai uz jauno

tiesisko regulējumu.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītais

līdzeklis ir piemērots apstrīdētās normas mērķa sasniegšanai.

18.2. Par kritēriju, pēc kura norobežo profesijas,

kurās nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju apliecina noteikta

profesionālā izglītība, un profesijas, kurās nepieciešamā

profesionālā kvalifikācija var tikt apliecināta citādā veidā,

kalpo tas, vai attiecīgā profesija ir reglamentēta.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra

direktīva 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu

noteic, ka Eiropas Savienības dalībvalstīs reglamentēta profesija

ir tāda profesija, kurā persona var strādāt tikai pēc īpašas

atļaujas saņemšanas vai reģistrācijas un attiecībā uz kuru ir

spēka prasība pēc noteikta veida izglītības un profesionālās

apmācības. Saskaņā ar likuma "Par reglamentētajām profesijām un

profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" 3. panta otro daļu

reglamentētajā profesijā ir tiesības strādāt personai, kura

apguvusi šai profesijai atbilstošu akreditētu izglītības

programmu vai ieguvusi profesionālo kvalifikāciju, ko apliecina

dokuments par likumā noteikto izglītību vai profesionālo

kvalifikāciju.

Pārvaldnieka profesija nav iekļauta minētajā likumā noteiktajā

reglamentēto profesiju sarakstā. Līdz ar to konkrēta profesionālā

izglītība nevar būt vienīgais veids, kā apliecināt pārvaldnieka

profesionālo kvalifikāciju.

Māju pārvaldīšanas likuma 6. panta otrā daļa noteic, ka

pārvaldniekam ir jāveic gan saimnieciska rakstura darbības, kurām

nepieciešama praktiskā darbā iegūta pieredze un tehniskas

zināšanas, gan tādas darbības, kuras prasa lietvedības un

grāmatvedības zināšanas. No šā likumā noteiktā pārvaldniekam

obligāti veicamo darbību uzskaitījuma izriet, ka šo darbību

veikšanai nepieciešamās prasmes un zināšanas var apliecināt arī

cita profesionālā izglītība un praktiskā darba stāžs pārvaldnieka

profesijā. Saskaņā ar Pārvaldnieka profesijas standartu personām,

kuras veic dzīvojamo māju pārvaldīšanu, ir nepieciešamas prasmes

un zināšanas tādās jomās kā inženiertehnika, ekonomika,

lietvedība, jurisprudence.

18.3. Valstij jebkuras nozares vai jomas sakārtošanai

ir jārada tāds tiesiskās regulēšanas mehānisms, saskaņā ar kuru

izraudzītā mērķa sasniegšanai tiek izmantoti efektīvi līdzekļi.

Nosakot pamattiesību ierobežojumus, likumdevējam ir jāizvēlas

iespējami saudzējošāki leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi. Līdz

ar to ir jāizvērtē, vai to pašu mērķi nevar sasniegt ar citiem,

personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem.

Vērtējot, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādā veidā,

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka saudzējošāks

līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2008-47-01 15. punktu).

Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav paredzējis iespēju

tām personām, kuras dzīvojamo māju pārvaldīšanu veic jau vairākus

gadus, apliecināt savu profesionālo kvalifikāciju dzīvojamo māju

pārvaldīšanā citādā veidā, kā vien iegūstot apstrīdētajā normā

noteikto profesionālo izglītību. Līdz ar to personai, kurai ir

praktiskā darba pieredze dzīvojamo māju pārvaldīšanā un kura

ieguvusi profesionālo izglītību citā jomā, pat ja šī izglītība

garantē dzīvojamo māju pārvaldīšanai nepieciešamās prasmes un

zināšanas, tiek liegta iespēja strādāt pārvaldnieka profesijā,

kamēr tā neiegūst apstrīdētajā normā noteikto profesionālo

izglītību.

Līdz ar to Satversmes tiesa

izvērtēs, vai pastāv iespēja leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē

sasniegt ar citiem, personu mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.