9. pants
-

Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācija

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida

aktus, kas var būt nepieciešami, lai noteiktu to, ka saskaņā ar

attiecīgās valsts tiesību aktiem turpmāk minētās tīšās darbības

ir noziedzīgi nodarījumi:

a) īpašuma pārveide vai nodošana, zinot, ka šis īpašums ir

noziedzīgi iegūti līdzekļi, un to darot, lai noklusētu vai slēptu

šā īpašuma noziedzīgo izcelsmi vai lai palīdzētu jebkurai

personai, kas ir iesaistīta predikatīvajā nodarījumā, izvairīties

no savas rīcības tiesiskajām sekām;

b) zinot, ka attiecīgais īpašums ir noziedzīgi iegūti

līdzekļi, šāda īpašuma patiesā veida, izcelsmes, atrašanās

vietas, izvietojuma, pārvietošanas fakta noklusēšana vai

slēpšana, kā arī tādu tiesību vai īpašumtiesību noklusēšana vai

slēpšana, kuras saistītas ar šādu īpašumu,

un saskaņā ar attiecīgās valsts konstitucionālajiem principiem

un tiesību sistēmas pamatnostādnēm

c) īpašuma iegāde, valdījums vai lietošana, tā saņemšanas

brīdī zinot, ka šis īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi;

d) līdzdalība kādā no nodarījumiem, kas minēti šajā

pantā, vai jebkāda veida iesaistīšanās šādos nodarījumos,

slepena vienošanās vai mēģinājums izdarīt šādu nodarījumu vai

līdzzināšana, sniedzot atbalstu, palīdzību vai padomu saistībā ar

šādu nodarījumu izdarīšanu.

2. Saistībā ar šā panta 1.punkta īstenošanu vai

piemērošanu:

a) nav būtiski, vai predikatīvais nodarījums ir bijis

attiecīgās dalībvalsts kriminālajā jurisdikcijā;

b) var būt noteikts, ka attiecīgajā punktā norādītie

nodarījumi neattiecas uz tām personām, kas ir izdarījušas

predikatīvo nodarījumu;

c) šajā punktā norādītos nepieciešamos nodarījuma elementus -

apzināšanos, nodomu vai nolūku - var secināt no lietas

objektīvajiem, faktiskajiem apstākļiem.

3. Ikviena dalībvalsts var pieņemt tādus normatīvos un cita

veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai saskaņā ar attiecīgās

valsts tiesību aktiem kvalificētu atsevišķas vai visas šā panta

1. punktā minētās darbības par noziedzīgiem nodarījumiem vienā

vai abos no turpmāk minētajiem gadījumiem:

a) kad likumpārkāpējam ir bijušas aizdomas, ka attiecīgais

īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi;

b) kad likumpārkāpējam būtu vajadzējis apzināties, ka

attiecīgais īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi.

4. Ar nosacījumu, ka šā panta 1.punkts attiecas uz Konvencijas

pielikumā norādītajām predikatīvo nodarījumu kategorijām, ikviena

valsts vai Eiropas Kopiena ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram

adresētu deklarāciju laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai

deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai

pievienošanās dokumentu, var paziņot, ka šā panta 1. punktu

piemēro:

a) tikai tad, ja par nodarījumu soda, nosakot brīvības

atņemšanu vai brīvību ierobežojošu piespiedu līdzekli uz laika

posmu, kas ir ilgāks par vienu gadu; tajās dalībvalstīs, kuru

tiesību sistēmā attiecībā uz nodarījumiem ir norādīta zemākā

robeža, šā panta 1.punktu piemēro tikai tad, ja par nodarījumu

soda, nosakot brīvības atņemšanu vai brīvību ierobežojošu

piespiedu līdzekli uz tādu laika posmu, kas pārsniedz vismaz

sešus mēnešus, un/vai

b) tikai attiecībā uz norādīto predikatīvo nodarījumu

sarakstu, un/vai

c) attiecībā uz konkrētās dalībvalsts tiesību aktos

noteiktajiem smagajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

5. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka iepriekšēja vai

vienlaicīga notiesāšana par predikatīvo nodarījumu nav

priekšnoteikums tam, lai personu notiesātu par noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizāciju.

6. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka saskaņā ar šo pantu

personu var notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju,

ja ir pierādīts, ka šā panta 1.punkta a) vai b) apakšpunktā

norādītais īpašums ir iegūts, izdarot predikatīvu nodarījumu,

turklāt šādā gadījumā nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu ir

saistīta šāda īpašuma ieguve.

7. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka predikatīvie

nodarījumi saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju

attiecas arī uz tādām darbībām, kuras veiktas citā valstī, kuras

šajā citā valstī ir uzskatāmas par nodarījumu un kuras būtu

uzskatāmas par predikatīvu nodarījumu, ja tās būtu veiktas

pirmajā minētajā valstī. Ikviena dalībvalsts kā vienīgo

priekšnoteikumu var noteikt to, ka attiecīgās darbības būtu

uzskatāmas par predikatīvu nodarījumu tad, ja tās būtu veiktas

šajā valstī.