32. pants

Satversmes tiesa jau vairākkārt ir secinājusi, ka

tiesības uz īpašumu var ierobežot arī ar Ministru kabineta

noteikumiem (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306

10.4. punktu). Tomēr Ministru kabineta tiesības izdot

ārējus normatīvus aktus sniedzas vien tiktāl, ciktāl tam šīs

tiesības ir nodotas ar likumu.

Ar apstrīdētajām normām Ministru kabinets pēc būtības ir

noteicis, pirmkārt, jaunu iepērkamā elektroenerģijas apjoma

noteikšanas kārtību, otrkārt, konkrētas lietderīgās

siltumenerģijas izmantošanas prasības, treškārt, Būvniecības

valsts kontroles biroja tiesības izdot administratīvo aktu par

obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu ražotājiem, kuri nenodrošina

siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu. Tādēļ Satversmes tiesai

jāpārliecinās par likumdevēja sniegtā pilnvarojuma saturu un

mērķi, kā arī par to, vai Ministru kabinets ir ievērojis tam

likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma apjomu.

32.1. Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta

ceturtā daļa paredz, ka nosacījumus elektroenerģijas ražošanai,

izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī kritērijus

ražotāju kvalifikācijai saražotās elektroenerģijas obligātā

iepirkuma tiesību saņemšanai un atcelšanai un kārtību, kādā var

atteikties no tām, elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtību

atkarībā no atjaunojamo energoresursu un kurināmā izejvielu

veida, obligātā iepirkuma apjoma noteikšanas, īstenošanas un

uzraudzības kārtību, obligātā iepirkuma apjoma izmaksu segšanas

kārtību, kā arī pasākumus, lai veicinātu elektroenerģijas

ražošanu no biomasas, nosaka Ministru kabinets.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka Saeima ir

noregulējusi svarīgākos jautājumus attiecībā uz ražotāju tiesībām

pārdot saražoto elektroenerģiju obligāti iepērkamā

elektroenerģijas apjoma veidā (sk. Satversmes tiesas

2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2015-05-03 11. punktu). Savukārt ar

Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta ceturto daļu

likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu noregulēt obligātā

iepirkuma apjoma noteikšanas kārtību

(sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada

14. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03

13.2. punktu). Tātad Ministru kabinetam piešķirtais

pilnvarojums neizvirza konkrētus kritērijus obligātā iepirkuma

tiesību saņemšanai, īstenošanai vai atcelšanai. Ministru

kabinets, rīkojoties pilnvarojuma ietvaros, šos kritērijus var

noteikt pats. Tomēr Ministru kabinetam Elektroenerģijas tirgus

likuma 29. panta ceturtajā daļā ietvertais pilnvarojums

jāīsteno, tostarp ievērojot citus Saeimas jau noregulētos

jautājumus. Elektroenerģijas tirgus likuma

31.3 pantā ietverta prasība ražotājiem izmantot

siltumenerģiju lietderīgi, bet 31.5 pantā

formulēts vienotā tehnoloģiskā cikla princips. Tādējādi secināms,

ka Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt, kādā veidā

konkretizējamas Elektroenerģijas tirgus likumā noteiktās prasības

gan obligātā iepirkuma tiesību īstenošanai, gan to

atcelšanai.

32.2. Saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma

31.3 panta trešo daļu Ministru kabinets nosaka

kārtību, kādā tā noteiktā iestāde pārbauda lietderīgās

siltumenerģijas izmantošanu, lai nodrošinātu atbilstību šajā

likumā un Ministru kabineta noteikumos noteiktajiem valsts

atbalsta saņemšanas nosacījumiem.

Pilnvarojumā ietvertais jēdziens "kārtība" norāda uz

to, ka Ministru kabinetam ir tiesības noteikumos regulēt

attiecīgā jautājuma procesuālo raksturu, proti, izstrādāt

noteiktu procedūru. Tātad minētā norma pilnvaro Ministru kabinetu

noteikt tā izraudzītu iestādi - Būvniecības valsts kontroles

biroju - par atbildīgo iestādi, kā arī noteikt kārtību, kādā šī

iestāde kontrolē lietderīgās siltumenerģijas prasību izpildi, -

arī ar administratīvā akta izdošanu.

Tādējādi likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu izdot

apstrīdētās normas, tostarp sasaistot obligātā iepirkuma ietvaros

pārdodamo elektroenerģijas apjomu ar lietderīgās siltumenerģijas

izmantošanu, un Ministru kabinets ir rīkojies tam piešķirtā

pilnvarojuma ietvarā.