6. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu

ministrija - uzskata, ka pieteikumā norādītās normas atbilst

Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam

teikumam.

Tas, ka valsts maina nosacījumus valsts atbalsta saņemšanai,

ja elektroenerģijas ražošanas procesā tiek izmantoti atjaunojamie

energoresursi, nebūtu uzskatāms par tiesību uz īpašumu

ierobežojumu, jo ar pieteikumā norādītajām normām Pieteikuma

iesniedzējām netiekot atņemtas tām iepriekš piešķirtās tiesības

pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā

arī netiekot liegts turpināt saimniecisko darbību, bet tiekot

mainīts tikai viens no nosacījumiem attiecībā uz saražotās

siltumenerģijas izmantošanu. Savukārt interese no saražotās

elektroenerģijas gūt peļņu obligātā iepirkuma ietvaros

neietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā, jo šāda

abstrakta iespējamība neesot uzskatāma par īpašuma tiesību

objektu.

Tieslietu ministrija norāda: Pieteikuma iesniedzējām nebija

pamata paļauties uz to, ka regulējums attiecībā uz valsts

atbalsta saņemšanas nosacījumiem nekad nemainīsies, īpaši ņemot

vērā to, ka nu jau teju 10 gadus valstiskā līmenī turpinās

diskusija par obligātā iepirkuma sistēmas reformu un arī

normatīvais regulējums pēdējo gadu laikā ir grozīts. Lai arī

Pieteikuma iesniedzējām tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju

ir piešķirtas uz daudziem gadiem, nebūtu pamatoti un saprātīgi

paļauties uz to, ka nosacījumi par elektroenerģijas un

siltumenerģijas ražošanas procesu visu šo gadu laikā paliks

nemainīgi. Turklāt prasība par siltumenerģijas lietderīgu

izmantošanu nebūt neesot jauna, ar pieteikumā norādītajām normām

tā esot tikai skaidrāk nostiprināta un esot mainīts apjoms, kādā

siltumenerģija jāizmanto lietderīgi. Turklāt likumdevējs esot

paredzējis saprātīgu pārejas periodu, lai ražotāji varētu

pielāgoties jaunajām prasībām. Sabiedrības gūtais labums no tā,

ka valsts atbalstu sniedz ražotājiem, kuru saražotā

siltumenerģija tiek izmantota lietderīgi, noteikti esot lielāks

nekā ražotājiem radītais apgrūtinājums.

Tieslietu ministrija neesot bijusi iesaistīta pieteikumā

norādīto Elektroenerģijas tirgus likuma normu saskaņošanas

procesā, un neesot konstatējams tas, vai ir izvērtēta pieteikumā

norādīto normu atbilstība Eiropas Savienības tiesību aktiem. Tā

kā no Noteikumu Nr. 560 anotācijas un projekta neesot

izrietējis tas, ka tiek pārņemtas Eiropas Savienības tiesību

normas, Tieslietu ministrija neesot vērtējusi Noteikumu

Nr. 560 atbilstību Eiropas Savienības tiesību aktiem.

Kaut gan Energoefektivitātes direktīva un Atjaunojamo

energoresursu direktīva neregulē vienu un to pašu priekšmetu un

tās ir vērstas uz dažādu mērķu (energoefektivitāte un atjaunojamo

energoresursu izmantošanas veicināšana) sasniegšanu, tām tomēr

esot kopīgs Eiropas Savienības politikas virsmērķis, un pēc

būtības abas šīs direktīvas esot divi instrumenti šā kopīgā mērķa

īstenošanai. Visi direktīvās ietvertie politikas virzieni esot

svarīgi Eiropas Savienības vides un enerģētikas politikas kopējo

mērķu sasniegšanai un nevarot tikt skatīti atrauti nedz cits no

cita, nedz arī atrauti no citiem enerģētikas politikas

instrumentiem, piemēram, tiesību aktiem, kas regulē

siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu un vides aizsardzību.

Turklāt Energoefektivitātes direktīvas 1. panta

2. punkts neliedzot valstij ieviest stingrākas prasības,

nekā to paredz direktīva. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, arī

Atjaunojamo energoresursu direktīvā nav tādu noteikumu, kas

paredzētu atbalsta shēmu ietvaros atbalstāmo darbību

harmonizāciju Eiropas Savienības līmenī, ierobežotu atbalsta

shēmas subjektam izvirzāmās atbilstības prasības vai ierobežotu

valstu iespējas atbalstāmajās jomās noteikt augstākas prasības

nekā direktīvā noteiktās, protams, ievērojot lietderības,

pārskatāmības, nediskriminācijas, proporcionalitātes un citus

principus.

Atjaunojamo energoresursu direktīvas 6. panta

1. punkta pamatā esot ekonomiskie faktori - tā primārais

mērķis esot aizsargāt tirgus stabilitāti un paredzamu investīciju

vidi kopumā, ne tik daudz uzsvērt individuāla atbalsta saņēmēja

ekspektāciju, ka tas arī turpmāk varēs netraucēti gūt peļņu.

Tāpat esot jāņem vērā, ka 6. panta 1. punktā minētais

princips nav absolūts tādā ziņā, ka tas paredzētu jebkādu

atbalsta shēmu izmaiņu aizliegumu.

Savukārt dalībvalsts pienākums sasniegt direktīvās noteiktos

galamērķus attiecībā uz atjaunojamo energoresursu īpatsvaru

kopējā enerģijas galapatēriņā pats par sevi neradot personām

tiesības paļauties uz to, ka valsts tām piešķirs vai turpinās

piešķirt atbalstu uz atjaunojamiem energoresursiem balstītā

enerģijas ražošanā.

Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve papildus norādīja,

ka Atjaunojamo energoresursu direktīva un Energoefektivitātes

direktīva neharmonizē veidu, kādā dalībvalstis var veidot valsts

atbalsta shēmu. Savukārt Atjaunojamo energoresursu direktīvas

6. panta 1. apakšpunkts jau pats par sevi ietverot

prezumpciju, ka valsts atbalsta shēma var tikt grozīta.