20. pants

Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda arī tas, vai izraudzītie

līdzekļi ir nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, proti, vai

leģitīmos mērķus nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi.

Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var

sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē un kurš no valsts un

sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu ieguldījumu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2020‑59‑01 22. punktu). Konstatējot, ka ir kaut viens

mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt, ka apstrīdētā

norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008‑42‑01 17.2.

punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka esot bijuši vairāki personas

pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi. Šie alternatīvie

līdzekļi būtībā jau izrietot gan no Sakaru kodeksa, gan

Elektronisko sakaru likuma. Viens no šādiem līdzekļiem būtu

Elektronisko sakaru likuma 45. panta trešajā daļā paredzētais

Regulatora pienākums, pieņemot lēmumu par ierobežota

radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību izmantošanu, katrā

gadījumā individuāli vērtēt konkurences apstākļus un

nosacījumus.

Par personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli esot

uzskatāma arī Likumprojekta 48. panta septītā daļa tās sākotnējā

redakcijā, kas paredzējusi tiesības elektronisko sakaru

komersantam nodot tālāk arī bez maksas iegūtas ierobežota

radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, ja tās tiek

izmantotas vismaz 20 gadus. Tāpat mazāk ierobežojošs līdzeklis

bijis paredzēts arī atbildīgajai komisijai iesniegtajā

priekšlikumā par pārejas noteikumu papildināšanu ar jaunu punktu,

kas komersantiem, kuri ierobežota radiofrekvenču spektra

lietošanas tiesības bez maksas ir ieguvuši līdz 2002. gada 28.

maijam, noteiktā laikposmā ļautu iesniegt Regulatoram pieteikumu

par ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību

tālāknodošanu.

Savukārt Saeima norāda, ka ar Pieteikuma iesniedzējas

minētajiem līdzekļiem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

nebūtu iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē. Tie pēc savas

būtības esot nevis alternatīvi līdzekļi apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai,

bet gan apstrīdētajai normai saturiski pilnīgi pretējs un ar šiem

mērķiem nekādā veidā nesaistāms tiesiskais regulējums.

20.1. Satversmes tiesa jau secināja, ka Likumprojekts

tika izstrādāts, lai Latvijā ieviestu Sakaru kodeksā noteiktos

pasākumus. Likumdevējs apstrīdēto normu pieņēma, izmantojot

Sakaru kodeksa 51. panta 1. punkta otrajā teikumā ietverto

rīcības brīvību neattiecināt dalībvalstīm noteikto pienākumu

nodrošināt uzņēmumiem iespēju to iegūtās individuālās

radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības nodot vai iznomāt

citiem uzņēmumiem uz gadījumiem, kad šīs tiesības sākotnēji ir

piešķirtas par brīvu vai piešķirtas apraidei.

Pieteikuma iesniedzēja un vairākas lietā pieaicinātās personas

norāda, ka Sakaru kodeksa 51. panta 1. punkta otrajā teikumā

paredzētais izņēmums esot interpretējams kopsakarā ar kodeksa

mērķiem - nodrošināt efektīvu un godīgu konkurenci, kas veicina

tehnoloģiju attīstību.

Sakaru kodeksa 1. panta 2. punktā kā viens no šā kodeksa

mērķiem ir noteikta tāda iekšējā tirgus izveide, kas nodrošinātu

ļoti augstas veiktspējas tīklu izvēršanu un ieviešanu, noturīgu

konkurenci, elektronisko sakaru pakalpojumu sadarbspēju,

pieejamību, tīklu un pakalpojumu drošību un labumu

galalietotājam. No Sakaru kodeksa preambulas izriet, ka

radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību nodošana var būt

lietderīgs šā spektra efektīvas izmantošanas veicināšanas

līdzeklis. Elastības un lietderības labad, kā arī tālab, lai

radiofrekvenču spektra vērtību noteiktu tirgus, dalībvalstīm

pamatā būtu jāļauj radiofrekvenču spektra lietotājiem savas

lietošanas tiesības atbildīgo valsts regulatīvo iestāžu

pārraudzībā nodot vai iznomāt trešajām personām vienkāršā kārtībā

ar nosacījumiem, kas pievienojami attiecīgās tiesības un

konkurenci regulējošām normām (sk. Sakaru kodeksa preambulas

132. apsvērumu). Savukārt daži nepareizi piemēroti

konkurences veicināšanai paredzētie nosacījumi var izraisīt

citādas sekas, piemēram, nodošanas ierobežojumi var traucēt

sekundāro tirgu attīstību. Tādēļ šādu pasākumu izmantošana būtu

balstāma uz tirgus un tā konkurences apstākļu rūpīgu, objektīvu

novērtēšanu valsts regulatīvajās un citās kompetentajās iestādēs

(sk. Sakaru kodeksa preambulas 133. apsvērumu). Arī

Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka, interpretējot Eiropas

Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet

arī konteksts un ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir

ietverta, izvirzītie mērķi (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2015. gada 22. janvāra sprieduma lietā C‑282/13 "T‑Mobile

Austria" 32. punktu).

Līdz ar to secināms, ka Sakaru kodeksa pamatmērķis ir panākt

tāda nacionālā regulējuma pieņemšanu visās dalībvalstīs, kas

nodrošinātu radiofrekvenču spektra efektīvu un lietderīgu

izmantošanu un ļautu novērst konkurencei neatbilstīgu spektra

lietošanas tiesību uzkrāšanu.

Ne tikai nosacījumu nepareiza vai nepamatota piemērošana, bet

arī to nepiemērošana attiecīgos apstākļos var negatīvi ietekmēt

konkurenci. Tādēļ Sakaru kodeksa 51. panta 1. punkta otrajā

teikumā Eiropas Savienības likumdevējs ir paredzējis dalībvalstīm

rīcības brīvību atkāpties no pienākuma nodrošināt uzņēmumiem

iespēju nodot vai iznomāt citiem uzņēmumiem tādas individuālās

radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, kuras sākotnēji ir

piešķirtas par brīvu vai piešķirtas apraidei. Tomēr tāds

nacionālais regulējums, kas iekļautos dalībvalstīm piešķirtās

rīcības brīvības robežās, bet pēc savas būtības varētu nepamatoti

kropļot konkurenci, neveicinātu ar Sakaru kodeksu izvirzītā

pamatmērķa sasniegšanu.

20.2. Elektronisko sakaru likuma regulējums liecina, ka

likumdevējs ir konceptuāli izšķīries par plašas rīcības brīvības

piešķiršanu Regulatoram, lai tas nodrošinātu efektīvu un

konkrētās situācijas un apstākļu novērtējumā balstītu ierobežota

radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību uzraudzību. Arī tādiem

elektronisko sakaru komersantiem, kuri radiofrekvenču spektra

lietošanas tiesības ieguvuši konkursa vai izsoles rezultātā par

maksu, iespēja šīs tiesības nodot tālāk kādam citam elektronisko

sakaru komersantam nav automātiski garantēta. Proti, Regulatoram,

pieņemot lēmumu par ierobežotu radiofrekvenču joslu lietošanas

tiesībām un to izmantošanu, ir pienākums vērtēt konkurences

apstākļus un nosacījumus, lai ar pieņemto lēmumu saglabātu un

panāktu efektīvu konkurenci (sk. Elektronisko sakaru likuma

45. panta trešo daļu). Ja Regulators konstatē, ka ierobežota

radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanas gadījumā

netiks izpildīti specifiskie lietošanas tiesību nosacījumi vai

tiks negatīvi ietekmēta konkurence, tas ir tiesīgs atteikt

ierobežotas radiofrekvenču joslas nodošanu (sk. Elektronisko

sakaru likuma 48. panta piekto daļu).

Arī Regulatora pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka ikvienā

gadījumā, kad elektronisko sakaru komersants ir vērsies ar

pieteikumu par ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas

tiesību tālāknodošanu, Regulators vērtē: 1) vai Elektronisko

sakaru likumā ir noteikts kāds ierobežojums konkrētās

radiofrekvenču spektra joslas tālāknodošanai; 2) konkrēto

radiofrekvenču spektra joslu tālāknodošanas ietekmi uz

konkurenci; 3) citos Regulatora lēmumos noteiktos ierobežojumus,

piemēram, to, vai tajos nav ietverts aizliegums konkrētās

radiofrekvenču spektra joslas tālāknodot citam izsoles

uzvarētājam vai izsoles uzvarētāja saistītajam komersantam. Tā kā

visi šādi gadījumi esot ļoti atšķirīgi, tiekot ņemti vērā arī

katra gadījuma individuālie un specifiskie apstākļi.

Savukārt apstrīdētā norma kā vienīgo kritēriju ierobežota

radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanas

ierobežošanai ir noteikusi konkursa vai izsoles rezultātā veiktu

maksājumu ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību

iegūšanai, pēc būtības prezumējot to, ka šāda maksājuma neesība

pati par sevi šo tiesību nodošanas gadījumā negatīvi ietekmētu

konkurenci elektronisko sakaru tirgū un pieļautu attiecīgā

elektronisko sakaru komersanta nepamatotu iedzīvošanos uz

ierobežotā un publiskā resursa rēķina.

20.3. Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējas

un vairāku lietā pieaicināto personu viedoklim, ka, ņemot vērā

radiofrekvenču spektra unikālo raksturu un ierobežotību,

noteiktos gadījumos ir nepieciešams ierobežot elektronisko sakaru

komersantam piešķirto šā spektra lietošanas tiesību izmantošanu,

citstarp tālāknodošanu. Tomēr regulējums, kas neparedz katra

tālāknodošanas gadījuma individuālu vērtējumu, var ne vien

nesasniegt Sakaru kodeksā un Elektronisko sakaru likumā

izvirzītos mērķus, bet arī novest pie šiem mērķiem pretēja

rezultāta.

Individuāls vērtējums ļautu ņemt vērā arī vēsturisko

radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību piešķiršanas kārtību.

Proti, līdz 2002. gada 28. maijam Latvijā vispārējā prakse bija

tāda, ka ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības

tika piešķirtas pēc pieprasījuma un bez maksas. Pieteikuma

iesniedzējai Spektra joslas lietošanas tiesības tika piešķirtas

ar Satiksmes ministrijas izdotu 2000. gada 13. septembra

uzņēmējdarbības licenci Nr. 309 un Satiksmes ministrijas Sakaru

departamenta 2001. gada 23. janvāra vēstuli. Konkrētajā laikposmā

ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību piešķiršanai

netika rīkotas izsoles un konkursi, tādēļ atbilstoši tolaik spēkā

bijušajam normatīvajam regulējumam Pieteikuma iesniedzējai nebija

iespējas Spektra joslas lietošanas tiesības iegūt konkursa vai

izsoles rezultātā par maksu.

Radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību piešķiršana izsoles

vai konkursa kārtībā tika uzsākta 2010. gadā. Tādējādi

šobrīd ir izveidojusies tāda situācija, ka elektronisko sakaru

komersantiem radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir

piešķirtas dažādos laika posmos un dažādās procedūrās.

Kā izriet no Likumprojekta izstrādes materiāliem, tā 48. panta

septītā daļa tās sākotnējā redakcijā paredzēja elektronisko

sakaru komersantam tiesības nodot bez maksas iegūtas ierobežota

radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, ja šīs tiesības tiek

izmantotas vismaz 20 gadus. Savukārt priekšlikums, kas

atbildīgajai komisijai tika iesniegts pirms Likumprojekta

izskatīšanas otrajā lasījumā, paredzēja 48. panta septītajā daļā

noteikt aizliegumu ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas

tiesību tālāknodošanai, ja minētās tiesības ir iegūtas bez

maksas, un papildināt pārejas noteikumus ar jaunu punktu, kas

paredzētu 48. panta septītajā daļā noteiktā lieguma

neattiecināšanu uz tiem elektronisko sakaru komersantiem, kuri

ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir ieguvuši

bez maksas līdz 2002. gada 28. maijam. Gan Likumprojekta 48.

panta septītā daļa tās sākotnējā redakcijā, gan arī alternatīvais

priekšlikums pēc būtības bija vērsts uz vēsturiski izveidojušās

situācijas atrisināšanu.

Tieslietu ministrija norāda, ka tie elektronisko sakaru

komersanti, kas vēsturiski ieguva ierobežota radiofrekvenču

spektra lietošanas tiesības pēc pieprasījuma un bez maksas, tās

ir ieguvuši atbilstoši valstī tobrīd spēkā bijušajiem

normatīvajiem aktiem. Valsts bija noteikusi, kas un kādā kārtībā

var pieteikties uz radiofrekvenču spektra joslām, radiofrekvenču

spektra joslu lietošanas termiņus, kā arī to lietošanas un

lietošanas tiesību pagarināšanas nosacījumus. Savukārt

Konkurences padome norāda: tas, ka Pieteikuma iesniedzēja tai

piešķirtās Spektra joslas lietošanas tiesības ir vairākkārt

pagarinājusi, attiecīgi veicot nepieciešamās investīcijas un

izpildot normatīvajos aktos noteiktos kritērijus, liecina par

labticīgu iegūto tiesību izmantošanu, nevis cenšanos nepamatoti

iedzīvoties uz ierobežota resursa rēķina.

20.4. Satversmes tiesa secina, ka likumdevēja izvēle

visos gadījumos, kad ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas

tiesības ir piešķirtas bez maksas, liegt elektronisko sakaru

komersantam tiesības šīs lietošanas tiesības nodot tālāk,

neļaujot Regulatoram ņemt vērā ne šo tiesību piešķiršanas

apstākļus, ne konkrētā brīža konkurences un tirgus apstākļus, var

novest pie godīgai konkurencei neatbilstošām situācijām.

Regulatora veikta individuāla katra gadījuma izskatīšana ļautu

pamatoti, proporcionāli, pēc rūpīgas tirgus un konkurences

apstākļu izvērtēšanas panākt gan sabiedrības, gan konkrētā

komersanta un arī citu elektronisko sakaru komersantu interešu

līdzsvaru. Savukārt to, ka elektronisko sakaru komersants ir

iesniedzis pieteikumu par tādu ierobežota radiofrekvenču spektra

lietošanas tiesību tālāknodošanu, kuras tas ieguvis bez maksas,

Regulators varētu ņemt vērā, lemjot par attiecīgās atļaujas

piešķiršanu vai nepiešķiršanu vai tajā ietveramiem nosacījumiem,

tostarp vērtējot, vai lietošanas tiesību tālāknodošanas gadījumā

būs izslēgta komersanta iespēja netaisnīgi iedzīvoties uz

ierobežota resursa rēķina. Tāpat Regulators varētu ņemt vērā to,

vai elektronisko sakaru komersants, kurš vēlas tam piešķirtās

ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības tālāknodot,

un elektronisko sakaru komersants, kuram šīs lietošanas tiesības

tiktu nodotas, uzskatāmi par vienu tirgus dalībnieku Konkurences

likuma izpratnē. Turklāt šāda individuālo apstākļu izvērtēšana

nebūt nenozīmētu to, ka elektronisko sakaru komersantiem visos

gadījumos tiks atļauta bez maksas iegūtu ierobežota

radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošana.

Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka pastāv alternatīvs

leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis, kas mazāk ierobežotu

personas pamattiesības, bet būtu tikpat iedarbīgs. Konstatējot,

ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt,

ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības. Satversmes

tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi iespējamie saudzējošākie

līdzekļi (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 4. novembra

sprieduma lietā Nr. 2021‑05‑01 21. punktu). Tomēr Satversmes

tiesa vērš uzmanību uz to, ka var pastāvēt arī citi alternatīvi

līdzekļi, kas būtu izmantojami pienācīgai sabiedrības un konkrētu

elektronisko sakaru komersantu interešu sabalansēšanai.

Likumdevējam savas rīcības brīvības ietvaros ir jāizvēlas, kādā

veidā varētu nodrošināt ne vien sabiedrības intereses, godīgas

konkurences apstākļus un novērst iespējamību, ka elektronisko

sakaru komersants netaisnīgi iedzīvojas uz ierobežota resursa

rēķina, bet arī pēc iespējas efektīvāku ierobežota radiofrekvenču

spektra lietošanas tiesību izmantošanu.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.