23. pants

Lai izvērtētu apstrīdētās likuma normas atbilstību

Satversmes 105. pantam, jānoskaidro, vai tā ierobežo

mājsaimniecības lietotāja pamattiesības.

Apstrīdētā likuma norma pēc būtības nosaka: ja energoapgādes

komersants konstatē, ka mājsaimniecības lietotājs pārkāpis

Ministru kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu

vai līgumu par dabasgāzes piegādi (turpmāk - dabasgāzes

lietošanas noteikumi), un šā pārkāpuma rezultātā viņam ir

samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa apjoms vai radīta

iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas, mājsaimniecības lietotājs

samaksā energoapgādes komersantam par izlietoto dabasgāzi, kuras

daudzuma noteikšanas kārtību energoapgādes komersantam nosaka

Ministru kabinets (turpmāk - samaksa par izlietoto dabasgāzi), un

kompensāciju, kuras apmērs aprēķināts Ministru kabineta

noteiktajā kārtībā (turpmāk - kompensācija).

No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka normatīvajos

tiesību aktos noteikts obligāta maksājuma veikšanas pienākums

vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sal. sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr.

2010‑25‑01 5. punktu). Apstrīdētajā likuma normā noteiktais

pienākums veikt tajā paredzētos maksājumus aizskar personas

īpašumu, proti, samazina tās naudas līdzekļu apmēru, tādējādi

apstrīdētā likuma norma ietver īpašuma tiesību ierobežojumu

Satversmes 105. panta izpratnē.

Līdz ar to apstrīdētā likuma norma

ierobežo personai - mājsaimniecības lietotājam - Satversmes 105.

pantā ietvertās pamattiesības.