25. pants

Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑21‑01 15.

punktu).

Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

2018‑11‑01 18.1. punktu un 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2018‑15‑01 13.2. punktu).

25.1. Apstrīdētā likuma norma ir pieņemta ar 2008. gada

5. jūnija likumu "Grozījumi Enerģētikas likumā".

Attiecīgais likumprojekts tika izskatīts trijos lasījumos. Likums

tika pieņemts un 2008. gada 20. jūnijā izsludināts oficiālajā

laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 96 normatīvajos

tiesību aktos noteiktajā kārtībā.

25.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai,

kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan

paredzamai. Proti, normai jābūt formulētai pietiekami precīzi un

skaidri. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri

paredzēt precīzu noteikuma piemērošanas jomu un nozīmi (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā

Nr. 2010‑60‑01 15.2. punktu).

No apstrīdētās likuma normas mājsaimniecības lietotājs varēja

secināt un paredzēt tiesiskās sekas, kādas iestāsies gadījumā, ja

viņš būs pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus. Energoapgādes

komersants no šāda mājsaimniecības lietotāja var prasīt samaksu

par izlietoto dabasgāzi un kompensāciju. Tādējādi apstrīdētajā

likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma formulējums ir

pietiekami skaidrs, persona var izprast šā ierobežojuma saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas.

25.3. Apstrīdētajā likuma normā ir ietverts arī

pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā nosakāms

faktiski patērētās dabasgāzes daudzums, kas nepieciešams samaksas

par izlietoto dabasgāzi aprēķināšanai, kā arī kompensācijas

apmēra aprēķināšanas kārtību (sk. arī šā sprieduma 19.

punktu).

25.3.1. Atbilstoši Satversmes 64. pantam likumdošanas

tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā

kārtībā un apmēros. Tomēr, lai nodrošinātu efektīvāku valsts

varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka

likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī

efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā

izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un

likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai

pilnvarojot Ministru kabinetu vai citas valsts institūcijas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑0306 7. punktu un 2018. gada 21.

februāra sprieduma lietā Nr. 2017‑11‑03 14.1. punktu).

Taču likumdevējam, pilnvarojot Ministru kabinetu izdot ārējos

normatīvos aktus, ir jāievēro valsts varas atzaru savstarpējās

līdzsvara un atsvara attiecības, kā arī citi vispārējie tiesību

principi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2010‑40‑03 10.2. punktu). Proti,

atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās

daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos

aktus - noteikumus tikai tad, ja likums Ministru kabinetu tam

īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura

virzienus. Tādējādi likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādus

jautājumus un kādā veidā Ministru kabinets ir tiesīgs noregulēt

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005‑03‑0306 10. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, pirmkārt, vai

likumdevējs pats ir noregulējis sabiedrībai svarīgākās tiesiskās

attiecības, konkrētajā gadījumā - saistībā ar dabasgāzes

lietošanas noteikumu pārkāpšanu, un, otrkārt, vai likumdevējs

apstrīdētajā likuma normā ir skaidri norādījis, kādas likumdevēja

noregulētas tiesiskās attiecības Ministru kabinets ir tiesīgs

konkretizēt.

25.3.2. Lai noskaidrotu, vai likumdevējs pats ir

noregulējis sabiedrībai svarīgākās tiesiskās attiecības,

Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro apstrīdētajā likuma normā

ietvertā pilnvarojuma saturs un mērķis.

Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies

panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt kādu

jautājumu. Ar likumdevēja doto pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot

ne tikai viena konkrēta lakoniska tiesību norma, bet paša likuma

būtība un mērķi tiesību sistēmas ietvarā (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2017‑02‑03 18.1.1. punktu).

No likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem"

1. panta un 2. panta otrās daļas 1. punkta izriet, ka valsts ar

mērķi citstarp nodrošināt iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un

kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru cenas atbilst

ekonomiski pamatotām izmaksām, regulē sabiedrisko pakalpojumu

sniegšanu kā komercdarbību enerģētikas nozarē, nosakot

sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas kārtību un tiesiskās

attiecības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā. Arī Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā vienmēr

jārēķinās ar divām interesēm - pirmkārt, ar piegādātāja interesi

nodrošināt sava uzņēmuma ekonomisko darbību un attīstību un,

otrkārt, ar patērētāju interesi saņemt nepārtrauktus, drošus un

kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus par samērīgiem tarifiem

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 24. decembra

sprieduma lietā Nr. 2002‑16‑03 5. punktu). Turklāt

sabiedriskie pakalpojumi parasti ir svarīgi cilvēka cienīgas

dzīves nodrošināšanai. Līdz ar to regulējamo sabiedrisko

pakalpojumu sniedzēju un lietotāju savstarpējās tiesiskās

attiecības ir tādas, ko regulē ne vien vispārīgās civiltiesību

normas, bet arī speciālās tiesību normas.

Regulējamo pakalpojumu sniegšanā enerģētikas nozarē tiesisko

attiecību objekts ir enerģija - prece ar noteiktu vērtību,

tostarp dabasgāze (sk. Enerģētikas likuma 1. panta 1.

punktu). Savukārt enerģētikas nozarē veicamā komercdarbība ir

energoapgāde, kuru nepieciešams licencēt vai reģistrēt un kura

ietver citstarp dabasgāzes iepirkšanu, pārveidi, uzglabāšanu,

pārvadi, sadali vai tirdzniecību (sk. Enerģētikas likuma 1.

panta 2. punktu). Tā ir īpaši regulējama, lai nodrošinātu

enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu apgādi arī ar

dabasgāzi pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām (sk.

Enerģētikas likuma 3. panta 2. punktu).

Energoapgādes komersantam ir pienākums saskaņā ar licencē

noteiktajām prasībām nodrošināt esoša vai potenciāla enerģijas

lietotāja drošu, pastāvīgu un stabilu apgādi ar citstarp

dabasgāzi ekonomiski pamatoti pieprasītajā daudzumā un kvalitātē

(sk. likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu

regulatoriem" 22. panta pirmo daļu un 24. panta pirmo daļu,

kā arī Enerģētikas likuma 5. panta pirmo daļu).

Savukārt mājsaimniecības lietotājs kā enerģijas lietotājs no

energoapgādes komersanta pērk un savām vajadzībām patērē citstarp

dabasgāzi (sk. Enerģētikas likuma 1. panta 10. un 39.

punktu). Tomēr laikā, kad apstrīdētās normas bija spēkā,

Latvijas dabasgāzes tirgū AS "Latvijas Gāze" bija

monopolstāvoklī. Monopola apstākļos sabiedrības resursi netiek

sadalīti visefektīvākajā veidā (sk.: Wish R., Bailey D.

Competition Law. 9th edition. Oxford: Oxford University, 2018, p.

7). Proti, monopolstāvoklis ir tirgus nepilnība, kas kaitē

patērētājiem, tādēļ valstij bija pienākums iejaukties Latvijas

dabasgāzes tirgū un veicināt patērētāju aizsardzību, tai skaitā

nosakot izņēmumus no privāttiesisko attiecību noregulējuma

(sal. sk.: Cseres K. J. Competition Law and Consumer

Protection. Hague: Kluwer Law International, 2005, p. 154-155;

Lianos I., Korah V., Siciliani P. Competition Law. Analysis,

Cases & Materials. New York: Oxford University, 2019, p.

90-91). Šis pienākums ir no demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatnormas atvasinātā sociāli atbildīgas valsts principa

konkretizācijas elements un vērsts uz valsts ilgtspējīgas

attīstības nodrošināšanu.

Dabasgāzes piegādes un lietošanas kārtību nosaka Ministru

kabinets (sk. Enerģētikas likuma 42.1 panta pirmo

daļu). Ministru kabinets, kā pamatu norādot citstarp minēto

likuma normu, izdevis Noteikumus Nr. 1048. Tie noteic, ka

dabasgāzi lietotājam piegādā saskaņā ar šiem noteikumiem un

sistēmas operatora un lietotāja noslēgto līgumu par dabasgāzes

piegādi (sk. Noteikumu Nr. 1048 3. punktu). Sistēmas

operators nodrošina lietotājam dabasgāzes piegādi līdz dabasgāzes

apgādes sistēmas piederības robežai - piederības un atbildības

dalījuma vietai starp sistēmas operatora un lietotāja dabasgāzes

apgādes sistēmām (sk. Noteikumu Nr. 1048 2.3. apakšpunktu un

26. punktu). Savukārt lietotājs ir atbildīgs par savā īpašumā

vai lietošanā esošo dabasgāzes apgādes sistēmu un tās darbību, un

viņam ir arī pienākums reģistrēt datus par izlietotās dabasgāzes

daudzumu un ziņot sistēmas operatoram, kā arī samaksāt par

patērēto dabasgāzi (sk. Noteikumu Nr. 1048 34. punktu, 36.5.

apakšpunktu un 46. punktu). Patērētās dabasgāzes daudzums

nosakāms pēc norēķinu uzskaites mēraparātu vai dabasgāzes

patēriņa skaitītāju rādījumiem, ar kuriem aprīkota lietotāja

dabasgāzes apgādes sistēma (sk. Noteikumu Nr. 1048 12. un 53.

punktu).

Apstrīdētā likuma norma regulē gadījumus, kad mājsaimniecības

lietotājs ir pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus.

Likumdevējs izlēmis, ka šādā situācijā energoapgādes komersants

faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu nosaka Ministru kabineta

noteiktajā kārtībā. Proti, faktiski patērētās dabasgāzes apjoms

un arī energoapgādes komersantam nodarītie zaudējumi esot

jānosaka pēc konkrēta aprēķina. Sistēmas operatora iespējas

pārtraukt dabasgāzes piegādi esot būtiski ierobežotas, jo šīs

darbības veikšanai nepieciešama iekļūšana attiecīgā

mājsaimniecības lietotāja īpašumā, kur vēsturiski izveidojušos

tehnisku apstākļu dēļ izvietoti dabasgāzes skaitītāji, taču tie

mājsaimniecības lietotāji, kuri ir negodprātīgi, šo piekļuvi

nenodrošinot. Tāpat sistēmas operators nevarot konstatēt, kad

tieši attiecīgais lietotājs veicis prettiesiskās darbības un kāds

dabasgāzes daudzums faktiski izlietots konkrētajā objektā (sk.

Saeimas atbildes rakstu un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas

komisijas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 134.-135. lp. un 13.

sēj. 30. lp.).

No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētās likuma normas būtība

un mērķis ir noteikt speciālu samaksas par izlietoto dabasgāzi un

sistēmas operatoram nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas tiesisko

regulējumu gadījumiem, kad faktiski izlietotās dabasgāzes

daudzums nav nosakāms. Turklāt pat tad, ja likumdevēja dotais

pilnvarojums konkrētās tiesību nozares tehniskā rakstura dēļ ir

plašs vai salīdzinoši abstrakts, izpildvarai, interpretējot

pilnvarojošo likuma normu, ir jāievēro likumā ietvertie mērķi un

vērtības, kuru aizsardzībai likums ir pieņemts, un tai ir

jādarbojas kā likumā noteikto vadlīniju īstenotājam, ievērojot

vispārējos tiesību principus un citas Satversmes normas (sal.

sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr.

2010‑40‑03 10.4. punktu). Pretējā gadījumā izpildvara nekad

nevarētu izdot tādas tiesību normas, kas sasniedz likumdevēja

noteikto mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2016‑23‑03 17.1.3. punktu un 2018.

gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018‑06‑0103 18.

punktu).

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā likuma normā

ietvertais likumdevēja pilnvarojums Ministru kabinetam ir

pietiekami skaidrs.

Likumdevējam ir pienākums regulēt vairākas tiesiskās

attiecības tā, lai monopolstāvoklī esošs komersants nesamērīgi

neierobežotu patērētāju tiesības. Tādējādi likumdevējs pats ir

izlēmis jautājumu par to, kādā veidā tiek regulētas tiesiskās

attiecības, kurās mājsaimniecības lietotājs pārkāpis dabasgāzes

lietošanas noteikumus, skaidri pilnvarojot Ministru kabinetu

noregulēt atsevišķus ar to saistītos aspektus.

Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā

ietvertais mājsaimniecības lietotāja pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un apstrīdētā

likuma norma atbilst Satversmes 64. pantam.