32. pants

Satversmes tiesa jau atzina, ka, izvērtējot

personai Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu

ierobežojuma attaisnojamību, visupirms nepieciešams izvērtēt, vai

šis ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu

(sk. šā sprieduma 24. un 25. punktu). Lai gan apstrīdētās

noteikumu normas tiek vērtētas kā vienots regulējums, Satversmes

tiesai ir jāpārbauda, vai katra no šīm normām ir pieņemta

pienācīgā kārtībā (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25.

marta sprieduma lietā Nr. 2014‑11‑0103 18. punktu).

32.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vārds

"likums" nav interpretējams gramatiski un aptver ne

tikai Saeimas pieņemtus likumus to formālajā nozīmē, bet arī

citus ārējos normatīvos aktus, ja vien tie:

1) izdoti, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos

aktos paredzēto kārtību;

2) ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo

tiesību aktu prasībām;

3) ir pietiekami skaidri formulēti, lai persona varētu izprast

no tiem izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to

piemērošanas sekas, kā arī nodrošina aizsardzību pret to

patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18.

decembra sprieduma lietā Nr. 2016‑04‑03 20. punktu).

Jebkuram pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā

tiesību normu jaunrades procesā, kas atbilst labas likumdošanas

principam.

32.2. Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir

tiesību normas spēkā esības priekšnoteikums (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑06

10.4. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2015‑03‑01 23. punktu). Likumdevējs ar apstrīdēto likuma

normu pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā

nosakāms izlietotās dabasgāzes daudzums un aprēķināma

kompensācija. Apstrīdētā likuma norma Noteikumos Nr. 1048 ir

norādīta kā apstrīdēto noteikumu normu izdošanas pamats.

Noteikumi Nr. 1048 ir publicēti un publiski pieejami

atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām, kā arī pietiekami

skaidri formulēti. Tomēr pieteikumu iesniedzēji norāda uz

apstrīdēto noteikumu normu neatbilstību Satversmes 64. pantam.

Proti, ar Noteikumu Nr. 1048 87. punktu Ministru kabinets esot

deleģējis noteikumu izdošanu komersantam, kas neesot demokrātiski

leģitimēts (sk. A. Petrova pieteikumu lietas materiālu 1. sēj.

12. lp.). Tāpat lietas materiālos pausts viedoklis, ka

Ministru kabinets, izdodot Noteikumu Nr. 1048 56. un 58. punktu,

ir rīkojies ārpus pilnvarojuma ietvara un tādējādi šīs normas nav

izdotas pienācīgā kārtībā (sk. tiesībsarga viedokli lietas

materiālu 14. sēj. 78. lp.).

32.3. Satversmes tiesa ir atzinusi: lai izvērtētu

izpildvaras izdoto normu atbilstību Satversmes 64. pantam,

jāizvērtē, vai ir ievērota pilnvarošanas kārtība, proti,

jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis, bet pēc tam

jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot attiecīgās normas, ir

ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2017‑33‑01 13. punktu).

Satversmes tiesa, noskaidrojot apstrīdētās likuma normas

saturu un mērķi, jau atzina, ka likumdevējs pats ir noregulējis

tiesiskās attiecības gadījumos, kad mājsaimniecības lietotājs ir

pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus, skaidri pilnvarojot

Ministru kabinetu noregulēt atsevišķus ar tām saistītos aspektus

(sk. šā sprieduma 25.3.2. punktu). Līdz ar to Satversmes

tiesai izskatāmajā lietā jāpārbauda, vai Ministru kabinets,

izdodot apstrīdētās noteikumu normas, ir ievērojis tam likumā

noteiktā pilnvarojuma robežas.

32.3.1. Ministru kabinets Noteikumu Nr. 1048 56. un 58.

punktā ir paredzējis kompensācijas apmēra aprēķināšanas kārtību.

Proti, sistēmas operators kompensāciju nosaka, reizinot

aprēķināto izlietotās dabasgāzes daudzumu ar tarifu divkāršā

apmērā. Tātad šīs normas detalizētāk regulē apstrīdētās likuma

normas piemērošanu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma

gadījumā un nerada tādas jaunas tiesiskas attiecības, kuras

neizrietētu no Enerģētikas likuma. Tomēr tas pats par sevi vēl

nenozīmē, ka šīs normas ir izdotas likumā noteiktā pilnvarojuma

robežās.

Ministru kabinets drīkst izdot tikai tādas normas, kas

sasniedz likumdevēja noteikto mērķi un nav pretrunā ar

vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, kā arī

citiem likumiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12.

decembra sprieduma lietā Nr. 2018‑06‑0103 18. punktu). Tas

izriet ne vien no tiesiskuma un varas dalīšanas principiem kā

demokrātiskas tiesiskas valsts eksistences pamata, bet arī no

racionāla likumdevēja principa. Proti, Ministru kabinetam,

raugoties, vai tā izdotās tiesību normas atbilst apstrīdētajā

likuma normā ietvertajam likumdevēja pilnvarojumam, bija jāņem

vērā, ka likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību

normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros.

Turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību normas ir

jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr.

2016‑07‑01 25.2. punktu). Tikai, interpretējot likumdevēja

doto pilnvarojumu visas tiesību sistēmas ietvarā, Ministru

kabinets var izdot ilgtspējīgu tiesisko regulējumu, kas citstarp

tādējādi atbilst labas likumdošanas principam (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

2018‑11‑01 18.1. punktu).

Pirmkārt, jau pirms Noteikumu Nr. 1048 izdošanas Latvijas

tiesiskajā sistēmā tika atzīts, ka līgumsodam ir sodīšanas un

zaudējumu atlīdzināšanas funkcija. Gadījumos, kad no lietas

apstākļiem secināms, ka līgumsods pēc tā apmēra, salīdzinot ar

iespējamiem pārkāpuma izraisītajiem zaudējumiem, veic galvenokārt

sodīšanas funkciju, tā piemērošana vērtējama atbilstoši

vispārējiem sodīšanas rakstura tiesisko līdzekļu piemērošanas

principiem (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

Civillietu departamenta 2008. gada 14. maija sprieduma lietā Nr.

SKC‑212 13.-16. punktu). Konkrētajā gadījumā kompensācija

tiesisko seku ziņā pilda līgumsoda funkcijas (sk. šā sprieduma

28.2. un 29.1.2. apakšpunktus). Tomēr, nosakot fiksētu

kompensācijas apmēru, Ministru kabinets nav nodrošinājis soda

individualizācijas principa ievērošanu, proti, to, ka soda apmērs

katrā konkrētā gadījumā ir samērojams ar personas izdarīto

nodarījumu (sk. arī Dr. iur. Jāņa Kārkliņa viedokli lietas

materiālu 2. sēj. 31. lp.).

Otrkārt, Noteikumu Nr. 1048 56. un 58. punktā noteiktās

kompensācijas apmērs neatbilst patērētāju tiesībās pastāvošajam

principam, ka līgumsodam vai citai kompensācijai par

līgumsaistību neizpildi vai nepienācīgu izpildi ir jābūt

samērīgam ar līgumsaistību neizpildīšanas vai nepienācīgas

izpildīšanas rezultātā radītajiem zaudējumiem (sk. arī

Patērētāju tiesību aizsardzības centra viedokli lietas materiālu

13. sēj. 15. lp.). Ja reiz samaksas par dabasgāzi un

kompensācijas noteikšana un ierobežošana ir vērsta uz patērētāju

aizsardzību no monopolstāvoklī esoša energoapgādes komersanta,

tad Saeima, apstrīdētajā likuma normā piešķirot pilnvarojumu

Ministru kabinetam, atbilstoši racionāla likumdevēja principam

nevarēja būt vēlējusies, lai Ministru kabinets nosaka tādu

kompensācijas apmēra noteikšanas metodi, kuras ietekme uz

patērētāju varētu pārkāpt patērētāju tiesību aizsardzību

regulējošo normatīvo tiesību aktu prasības.

32.3.2. No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka

gadījumos, kad likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu

konkretizēt kāda jautājuma noregulējumu, Ministru kabinetam nav

tiesību pilnvarot kādu citu subjektu vai institūciju šā jautājuma

noregulēšanai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 21. janvāra

spriedumu lietā Nr. 2001‑09‑01). Turklāt ārējo normatīvo

tiesību aktu izdošanai atšķirībā no citu izpildvaras darbību

veikšanas ir nepieciešama tam atbilstoša demokrātiska

leģitimācija (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta

sprieduma lietā Nr. 2015‑11‑03 21.1. punktu). Proti,

demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujama tāda situācija, ka

vispārsaistošas tiesību normas pieņem tiesību subjekts vai

institūcija, kura nav demokrātiski leģitimēta.

Konkrētajā gadījumā Ministru kabinets Noteikumu Nr. 1048 87.

punktā noteicis, ka sistēmas operators dabasgāzes lietošanas

noteikumu pārkāpuma gadījumā mājsaimniecības lietotājam

izlietotās dabasgāzes daudzumu nosaka saskaņā ar sistēmas

operatora apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes

diferencētajām patēriņa normām. Proti, Ministru kabinets nevis

pats ir noteicis, kā dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma

gadījumā nosakāms izlietotās dabasgāzes daudzums, bet gan

pilnvarojis to izdarīt sistēmas operatoru, uzliekot sistēmas

operatoram pienākumu tā apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteikt

diferencētās patēriņa normas. Tātad Ministru kabinets ne vien nav

ievērojis apstrīdētajā likuma normā noteiktās pilnvarojuma

robežas, bet arī apstrīdēto noteikumu normu kā vienota tiesiskā

regulējuma tiesiskajā sastāvā ietvēris tādu nosacījumu, kuru

nosaka privātpersona bez demokrātiskas leģitimācijas.

Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka apstrīdētās noteikumu

normas ir izdotas ultra vires un neatbilst Satversmes 64.

pantam.

Tādējādi apstrīdētajās noteikumu

normās ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Līdz ar to apstrīdētās

noteikumu normas neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam.