9. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu

ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst

Satversmes 105. pantam, bet Noteikumu Nr. 1048 87. punkts - arī

Satversmes 64. pantam.

Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis esot nodrošināt energoapgādes sistēmu efektīvu

un operatīvu darbību un aizsargāt dabasgāzes lietotājus, neļaujot

dominējošā stāvoklī esošiem energoapgādes komersantiem piemērot

nepamatotus atšķirīgus līgumu nosacījumus dažādiem lietotājiem.

Apstrīdētajās normās paredzētais speciālais civiltiesiskās

atbildības regulējums esot piemērots šā mērķa sasniegšanai, tomēr

šo mērķi varot sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem.

Likumdevējs, ņemot vērā dabasgāzes piegādes jomas specifiku un

dabasgāzes īpašības, tās bīstamību, dabasgāzes izlietojuma

konstatēšanas iespējamību un citus faktorus, varot paredzēt un

noteikt, kā novērtējams pārkāpuma gadījumā nodarītais kaitējums,

kā aprēķināmas energoapgādes komersantam radušās izmaksas, kā

konstatējams patērētās dabasgāzes daudzums, kā arī esot tiesīgs

deleģēt minēto jautājumu noregulēšanu Ministru kabinetam. Lai gan

likumdevējam ir rīcības brīvība, precizējot vai reglamentējot

zaudējuma apjoma noteikšanas un aprēķināšanas kārtību konkrētā

jomā, tomēr šai kārtībai būtu jāatbilst Civillikumā

nostiprinātajiem principiem. Tāpat kārtībai būtu ne vien

jānodrošina pušu mantiskā ekvivalence, bet arī jānovērš iespēja

vienai pusei iedzīvoties uz otras puses rēķina.

Nedz Enerģētikas likums, nedz Noteikumi Nr. 1048 neparedzot

to, kā tiek noteiktas diferencētās patēriņa normas, kas ir

būtiska samaksas par faktiski patērēto dabasgāzi un kompensācijas

aprēķina komponente. No minētajiem aktiem neesot gūstama

skaidrība par to, vai, nosakot diferencētās patēriņa normas, tiek

izmantoti kādi objektīvi, mūsdienām un dabasgāzes nozarē

vispārzināmiem aspektiem atbilstoši kritēriji, vai un cik lielā

mērā šīs diferencētās patēriņa normas ir saistītas ar konkrētā

lietotāja apstākļiem.