2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - persona G (turpmāk -

Pieteikuma iesniedzējs) - Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs

dienējis kopš 2003. gada 1. augusta. No 2016. gada 15. janvāra

viņš ieņēmis Valsts policijas inspektora amatu. 2020. gada 16.

jūlijā, pamatojoties uz Dienesta gaitas likuma 47. panta pirmās

daļas 4. punktu, pieņemts lēmums par Pieteikuma iesniedzēja

atvaļināšanu no dienesta Valsts policijā, jo viņš ticis atzīts

par vainīgu Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā paredzēta

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma viņam

aizskar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 101.

panta pirmajā daļā garantētās pamattiesības, proti, tiesības

pildīt valsts dienestu, un Satversmes 106. panta pirmajā teikumā

noteiktās pamattiesības, proti, tiesības izvēlēties nodarbošanos

un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka konkrētais ierobežojums ir

noteikts ar likumu. Tomēr likumdevējam esot pienākums norādīt un

pamatot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. No Dienesta

gaitas likuma izstrādes materiāliem, kā arī 2008. gada 4.

decembra grozījumu izstrādes materiāliem Saeimas nolūks, ar kādu

apstrīdētā norma tika pieņemta, neesot konstatējams.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas mērķis

varētu būt šāds: noteikt dienestā esošām amatpersonām prasības

attiecībā uz personību un rakstura īpašībām, proti, panākt, ka

dienestā atrastos tikai personas ar nevainojamu reputāciju, jo

likumdevējs uzskatot, ka persona, kas ir sodīta par tīša

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nespēs nevainojami veikt visus

dienesta pienākumus. Tāpat apstrīdētās normas mērķis varētu būt

aizsargāt sabiedrību, veicināt sabiedrības uzticēšanos un radīt

sabiedrībā pārliecību, ka dienestā atrodas tikai personas ar

nevainojamu reputāciju.

Dienestā esošo personu galvenais uzdevums esot aizsargāt

personu un sabiedrības drošību, nodrošināt kārtību un likumu

ievērošanu. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un

Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar savu uzvedību un

personību esot jākalpo par paraugu citām personām, jāveido

sabiedrībā pareiza attieksme pret likumpārkāpumiem, kā arī jārada

sabiedrībā uzticēšanās valsts dienestiem. Līdz ar to, pēc

Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētajai normai ir leģitīms

mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība, sabiedrības tikumības

un labklājības aizsardzība.

Lai gan Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajā

normā ietverto aizliegumu ir iespējams sasniegt pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi, tomēr viņš norāda, ka šā

ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt arī ar citiem, indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Apstrīdētā norma ietverot absolūtu aizliegumu personai, kura

sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, pildīt dienestu Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē.

Šāds aizliegums esot noteikts uz mūžu, proti, neatkarīgi no

sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, un apstrīdētā norma

attiecoties uz visiem noziedzīgajiem nodarījumiem -

kriminālpārkāpumiem, mazāk smagiem noziegumiem, smagiem un

sevišķi smagiem noziegumiem, ja vien tie izdarīti ar nodomu.

Turklāt apstrīdētā norma neparedzot izņēmumus.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Saeima nav vērtējusi

apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma nepieciešamību,

tā būtību un piemērošanas sekas. Likumdevējs neesot pamatojis to,

ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā apmērā un ka,

paredzot izņēmumus no šā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pastāvot citi, acīmredzami

alternatīvi risinājumi, kas neietvertu absolūtu aizliegumu, bet

būtu tikpat iedarbīgi. Piemēram, būtu iespējams noteikt atšķirīgu

pieeju atkarībā no tā, cik smags ir personas izdarītais

noziedzīgais nodarījums.

Vēl viens alternatīvs risinājums būtu noteikt ierobežojumu uz

noteiktu laiku vai arī svītrot no apstrīdētās normas vārdus

"neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas",

tādējādi paredzot, ka līdz ar sodāmības dzēšanu vai noņemšanu

izbeidzas arī aizliegums pildīt dienestu.

Tomēr visefektīvākais alternatīvais līdzeklis, pēc Pieteikuma

iesniedzēja ieskata, būtu paredzēt individuālu izvērtējumu, kas

katrā konkrētajā gadījumā veicams, vadoties no tādiem apsvērumiem

kā personas izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagums un būtība,

konkrētā cilvēka personība, iepriekšējais dienests, kā arī ņemot

vērā samērīguma apsvērumus. Šāds regulējums esot noteikts,

piemēram, Izglītības likuma 50. panta pirmās daļas 1. punktā.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pamattiesību ierobežojums

nav samērīgs, proti, labums, ko iegūst sabiedrība, neesot lielāks

par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

kaitējumu. Sabiedrības interese saistībā ar aizliegumu pildīt

dienestu personām, kuras sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu, pastāvot gadījumos, kad sodītā persona ir sabiedrībai

bīstama un nav cienīga pildīt dienestu. Taču daudzu personu

izslēgšana no dienesta, tostarp arī tādu personu, kuras pēc

individuāla izvērtējuma visdrīzāk tiktu atzītas par piemērotām

dienestam, nekalpojot sabiedrības interesēm, bet - tieši pretēji

- vājinot dienestu un traucējot tam pilnvērtīgi veikt savas

funkcijas sabiedrības drošības aizsardzībā.

Aizliegums esot būtisks, tas ietekmējot visu personas dzīvi un

bieži veidojot vēl daudz smagākas sekas nekā noteiktais

kriminālsods. Dienot Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un

Ieslodzījuma vietu pārvaldē, personas apgūstot tādas specifiskas

iemaņas un prasmes, zināšanas un pieredzi, kas ārpus dienesta

varot būt noderīgas tikai ļoti ierobežotā mērā.

Demokrātiskā un cilvēktiesības cienošā sabiedrībā ikviens esot

pelnījis iespēju laboties, pārvērtēt savu iepriekšējo rīcību,

nekad vairs nepieļaut likumpārkāpumus, mainīt savu dzīvi un

attieksmi. Savukārt uz mūžu noteikts aizliegums dienēt izstumjot

sodīto personu no sabiedrības un darba tirgus un ne vien radot

negatīvas sekas šai personai, bet arī negatīvi ietekmējot visas

sabiedrības attīstību un labklājību.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs

papildus norādīja: viņš nepiekrītot tam, ka apstrīdētās normas

leģitīmais mērķis tiek saistīts arī ar demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzību. Demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība

pēc būtības nozīmējot demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatprincipu aizsardzību. Ar mērķi - demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzība - nevarot attaisnot jebkuru pamattiesību

ierobežojumu, kas, iespējams, ir saistīts ar sabiedrības

uzticēšanos noteiktām valsts iestādēm vai dienestiem. Lai

konstatētu, ka ierobežojums kalpo mērķim - demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzība -, šim ierobežojumam vajagot būt saistītam

ar reālu valsts iekārtas apdraudējumu.

Lai gan Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētā norma

tās pieņemšanas gaitā tika apspriesta, tomēr no lietas materiālos

esošajiem likumprojektu sagatavošanas dokumentiem esot redzams,

ka Saeimas komisijās par apstrīdētajā normā paredzēto absolūto

aizliegumu debates nav notikušas, nedz pieņemot Dienesta gaitas

likumu, nedz arī pieņemot 2008. gada 4. decembra grozījumus.

Tieslietu ministrijas norāde par ierobežojumu pārvērtēšanu,

kas veikta pēc tiesībsarga aicinājuma, liecinot par to, ka pat

Ministru kabineta ietvaros nav nodrošināts sistemātisks un

savstarpēji saskaņots normatīvajos aktos noteikto ar agrāk

izdarītu noziedzīgu nodarījumu saistīto ierobežojumu izvērtējums.

Katra ministrija esot veikusi izvērtējumu pēc savas izpratnes,

ignorējot tos secinājumus, kas jau izdarīti Satversmes tiesas

spriedumos. Vēl jo vairāk šāds izvērtējums neesot veikts

Saeimā.

Saeima atbildes rakstā un Tieslietu ministrija rakstveida

viedoklī pēc būtības apgalvojot, ka persona, kas ir notiesāta

vienreiz, izdarīs vēl citus noziedzīgus nodarījumus, taču šāds

apgalvojums neatbilstot nevainīguma prezumpcijai.

Pieteikuma iesniedzējs papildus norāda, ka apstrīdētā norma

degradējot Krimināllikumā paredzētā papildsoda - tiesību ieņemt

noteiktu amatu atņemšana - jēgu. Ja tiesa šādu papildsodu

piemēro, tas notiesātajai personai liedzot pildīt noteiktu amatu

nevis uz visu atlikušo mūžu, bet tikai uz noteiktu laiku - līdz

pieciem gadiem -, tas esot vērtējams kā samērīgs risinājums, jo

īpaši ņemot vērā to, ka tiesa papildsodu piemēro individualizēti.

Savukārt apstrīdētā norma automātiski liedzot notiesātajai

personai pildīt dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs

un Ieslodzījuma vietu pārvaldē uz visu atlikušo mūžu un tādējādi

padarot individualizēta papildsoda piemērošanu par

bezjēdzīgu.