3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

101. un 106. pantam.

Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzēja izteiktos argumentus,

konkrētajā lietā esot izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība

Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam

teikumam. Turklāt esot jāņem vērā, ka apstrīdētās normas regulēto

gadījumu loks ir plašs, jo tā attiecas uz visām personām, kas

pilda vai plāno pildīt dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Ņemot vērā to, ka

Pieteikuma iesniedzējs uz apstrīdētās normas pamata tika

atvaļināts no amata tieši Valsts policijā, konkrētajā lietā

apstrīdētās normas atbilstība Satversmei esot vērtējama tiktāl,

ciktāl tā liedz pildīt dienestu Valsts policijā. Tomēr sniegtie

argumenti esot attiecināmi arī uz pārējām Iekšlietu ministrijas

sistēmas iestādēm un Ieslodzījuma vietu pārvaldi.

Saeima nenoliedz, ka ar apstrīdētajā normā noteikto liegumu

tiek ierobežotas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tomēr

uzskata, ka šis ierobežojums ir samērīgs. Pēc Saeimas ieskata,

ierobežojums tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un pildīt

valsts dienestu ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu,

pietiekami skaidri formulētu un publiski pieejamu likumu. Tātad

no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums esot

noteikts ar likumu.

Valsts policija pildot būtiskas valsts funkcijas sabiedrības

drošības un labklājības aizsardzības jomā. Policijas uzdevumi

esot noteikti likuma "Par policiju" 3. pantā. Šie

uzdevumi atbilstot arī Eiropas policijas ētikas kodeksā

norādītajiem policijas darbības mērķiem - nodrošināt tiesiskumu

un kārtību sabiedrībā, ievērot un aizsargāt indivīda

pamattiesības un brīvības, atklāt, novērst un apkarot noziedzību,

nodrošināt sabiedrības palīdzības un pakalpojumu funkcijas.

Likuma "Par policiju" 9. pantā noteiktā pienākuma

izpildes labad policijas darbiniekiem esot piešķirtas plašas

pilnvaras, tostarp tiesības personas aizturēt, lietot fizisku

spēku, speciālos līdzekļus un šaujamieroci, kas noteiktas minētā

likuma 12.-14. pantā. Lai gan būtībā policijas darbība ir vērsta

uz sabiedrības drošības aizsardzību, pārāk plašs policijas

darbiniekiem piešķirto tiesību apjoms, pārāk zemi viņiem noteikti

minimālie standarti un viņu neprofesionāla rīcība varot radīt

risku attiecībā uz citu personu pamattiesību ievērošanu. Tādēļ

esot būtiski noteikt tiesisku ietvaru Valsts policijas

amatpersonu darbībai un it sevišķi noteikt pietiekami augstas

minimālās prasības personām, kas vēlas pildīt dienestu Valsts

policijā. Apstrīdētā norma esot apspriesta Saeimas Aizsardzības,

iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2008. gada 17.

septembra sēdē, citstarp atzīstot, ka ir nepieciešams pastiprināt

personām izvirzāmās prasības attiecībā uz dienesta pildīšanu.

Apstrīdētajā normā esot ietverta viena no prasībām, ko

likumdevējs paredzējis tādēļ, lai nodrošinātu to, ka dienestā

esošās personas atbilst augstiem profesionālajiem standartiem,

tādējādi nodrošinot arī personu pamattiesību aizsardzību,

veicinot sabiedrības sadarbību ar dienesta amatpersonām un

uzticēšanos tām, kā arī veidojot pareizu priekšstatu par tiesību

normu ievērošanu. Pēc Saeimas ieskata, personas, kuras neatbilst

minimālajiem profesionalitātes standartiem, tostarp persona, kura

pati nav spējīga atturēties no tīša noziedzīga nodarījuma

izdarīšanas, nevar pienācīgi pildīt policijas pamatuzdevumu -

nodrošināt personu tiesību un sabiedrības drošības aizsardzību.

Apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai dienestā atrastos

personas, kas, pašas būdamas citiem par paraugu, sekmētu personu

tiesību ievērošanu un sabiedrības drošību, it sevišķi nodrošinot

kriminālatbildību regulējošu normatīvo aktu ievērošanu. Tāda

iespējamība, ka persona, kas izdarījusi tīšu noziedzīgu

nodarījumu, būtu tiesīga pildīt dienestu, pakļautu riskam citu

personu tiesības un sabiedrības drošību. Tādējādi apstrīdētajā

normā paredzētais ierobežojums esot vērsts uz Satversmes 116.

pantā nostiprinātajiem leģitīmajiem mērķiem - citu personu

tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība.

Saeima uzskata, ka likumdevēja pienākums ir veicināt

sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai, jo tā ir

cieši saistīta ar sabiedrības uzticēšanos valstij un

demokrātiskai valsts iekārtai. Ja Valsts policijas amatpersonas

amatu varētu ieņemt persona, kas pati bijusi sodīta par tīšu

noziedzīgu nodarījumu, tad mazinātos sabiedrības uzticēšanās gan

Valsts policijas amatpersonu darbībai, gan pašai valstij un

demokrātiskai valsts iekārtai. Līdz ar to Saeima uzskata, ka ar

apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis Satversmes 116. panta izpratnē ir arī demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzība.

Ar apstrīdēto normu likumdevējs esot vēlējies veicināt tādas

sabiedrības pastāvēšanu, kurā tiek nodrošināti sociālajai un

ekonomiskajai attīstībai nepieciešamie apstākļi, kā arī tādas

harmoniskas sabiedrības veidošanos, kurā ikviens tās loceklis

apzinās un ciena citu personu, sabiedrības un valsts intereses.

Tātad apstrīdētā norma esot vērsta arī uz sabiedrības labklājības

aizsardzību.

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma ir piemērota tam, lai

veicinātu citu personu tiesību un sabiedrības drošības

aizsardzību. Apstrīdētā norma liedzot dienestā uzņemt tikai tādas

personas, kuras bijušas sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu,

proti, personas, kuras ir izdarījušas noziedzīgu nodarījumu,

apzinoties savas rīcības noziedzīgo raksturu un vēloties

attiecīgo noziedzīgo nodarījumu izdarīt. Konkrētajā gadījumā

Pieteikuma iesniedzējs, būdams Valsts policijas amatpersona, esot

veicis aktīvas darbības, ar tām nodarot kaitējumu cietušā

veselībai un apdraudot viņa tiesības uz personas neaizskaramību,

kas noteiktas Satversmē. Pēc Saeimas ieskata, persona, kas

neievēro krimināltiesību jomu regulējošus normatīvos aktus,

tostarp pārkāpj citu personu pamattiesības, nav piemērota darbam

Valsts policijā.

Apstrīdētā norma esot piemērota arī tam, lai veicinātu

sabiedrības uzticēšanos Valsts policijas amatpersonu darbībai un

vispār valstij un tādējādi aizsargātu arī demokrātisko valsts

iekārtu. Sabiedrības uzticēšanās valsts amatpersonu darbībai un

valstij kopumā mazinātos, ja par valsts amatpersonu kļūtu tāda

persona, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, apzinoties

savas rīcības noziedzīgo raksturu un vēloties izdarīt šādu

nodarījumu, vēl jo vairāk tad, ja šāda persona būtu Valsts

policijas amatpersona.

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma ir piemērota arī tam,

lai aizsargātu sabiedrības labklājību. Saeima uzskata: ja reiz

persona, it īpaši Valsts policijas amatpersona, ar tīšu nodomu ir

pārkāpusi tiesību normas, tad pastāv pamatotas šaubas par to, vai

šī persona turpmāk ievēros normatīvos aktus. Vēl jo vairāk

pastāvot pamatotas šaubas par to, vai šī persona varēs efektīvi

veikt savas funkcijas, kuru izpildei nereti ir nepieciešama

efektīva, savstarpējā cieņā un uzticībā balstīta sadarbība ar

sabiedrību. Savukārt tad, ja Valsts policijas funkcijas netiek

veiktas pienācīgi, netiekot nodrošināti arī sociālajai un

ekonomiskajai attīstībai nepieciešamie apstākļi. Persona, kas

sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nesekmējot

tādas harmoniskas sabiedrības veidošanos, kurā ikviens tās

loceklis apzinātos un cienītu citu personu, sabiedrības un valsts

intereses.

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā noteiktais

ierobežojums nav absolūts, jo neattiecas uz ikvienu personu, kura

sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz tādām personām,

kuras sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, un tādējādi

konkrētajā lietā neesot piemērojama absolūtā aizlieguma

izvērtēšanas metodoloģija.

Krimināli sodāmas darbības neesot savienojamas ar personas

dienestu valsts pārvaldē. Pat pietiekami pamatotas aizdomas ar

atbilstoši novērtētiem pierādījumiem par policijas darbinieka

pieļautu noziedzīgu nodarījumu varot mazināt sabiedrības

uzticēšanos policijai un diskreditēt, pirmkārt, pašu amatpersonu

un, otrkārt, attiecīgo iestādi. Tādējādi leģitīmais mērķis -

demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība - ar Pieteikuma

iesniedzēja norādītajiem citiem līdzekļiem netiktu sasniegts tādā

pašā kvalitātē kā ar apstrīdēto normu.

Tādā pašā kvalitātē netiktu sasniegti arī pārējie leģitīmie

mērķi. Ja tāda persona kā Pieteikuma iesniedzējs, proti, persona,

kura bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kaut vai pēc

individuāla izvērtējuma varētu ieņemt amatpersonas amatu Valsts

policijā, tad, pēc Saeimas ieskata, būtu jārēķinās ar risku, ka

personu pamattiesību, sabiedrības drošības un labklājības

aizsardzība var tikt apdraudēta. Persona, tai noteiktajā apjomā

pildot valsts uzdevumus, rīkojoties ar valsts varu - tātad

rīkojoties visas sabiedrības interesēs, jo īpaši persona, kas

dienē Valsts policijā, kuras darbinieku pienākumi ir vērsti uz

tiesību normu ievērošanas kontroli, citu cilvēku tiesību un

drošības aizsardzību. Tādējādi policijas darbinieka uzdevumu

pildīšana pati par sevi neesot savienojama ar tiesību normu

pārkāpumiem, ko attiecīgā amatpersona pieļāvusi savā darbībā.

Apstrīdētajā normā ietvertais leģitīmo mērķu sasniegšanas

līdzeklis esot visefektīvākais, un nepastāvot citi, saudzējošāki

līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

Demokrātiska sabiedrība paļaujoties uz to, ka policija ne vien

uzraudzīs likuma ievērošanu, bet arī pati ievēros likumu.

Attiecībā uz policijas darbiniekiem arī starptautiski tiekot

atzīts, ka viens no šo darbinieku atlases kritērijiem ir

sodāmības neesība, un personām, kuras sodītas par noziedzīgiem

nodarījumiem, pārsvarā tiekot liegta iespēja ieņemt amatu

policijā, atsevišķos gadījumos pieļaujot izņēmumus tikai

attiecībā uz maznozīmīgiem pārkāpumiem, piemēram, tādiem kā

atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana.

Sabiedrības ieguvums no tā, ka Valsts policija, kā arī citas

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes ir nodrošinātas ar

atbilstošu personālu, kas ir spējīgs godprātīgi, atbildīgi un

nelokāmi, ievērojot normatīvo aktu prasības, pildīt Valsts

policijai, kā arī citām Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēm

nodotās valsts pārvaldes funkcijas, kuras ir tieši saistītas ar

sabiedrības interešu aizsardzību, esot lielāks par normatīvo aktu

prasības pildīt nespējīgas personas tiesību ierobežojumu, kas

izpaužas šādas personas atvaļināšanā no dienesta Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestādēs.

Likumdevējs esot līdzsvarojis dažādu personu tiesības un

sabiedrības intereses un izšķīries par to, kurai no šīm interesēm

piešķirama augstāka prioritāte. Ievērojot citu personu

pamattiesības un sabiedrības drošības riskus, kuri turklāt var

apdraudēt demokrātisko valsts iekārtu un sabiedrības labklājības

priekšnosacījumus, esot jāatzīst, ka pamattiesību ierobežojuma

radītās nelabvēlīgās sekas personām, kuras sodītas par tīšu

noziedzīgu nodarījumu, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.