8. pants

Pieaicinātā persona - Valsts drošības

dienests - norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Imigrācijas likums paredzot iekšlietu ministra lēmuma

pārsūdzību ģenerālprokuroram vienīgi tajos gadījumos, kad šis

lēmums pieņemts, pamatojoties uz valsts drošības iestādes

izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto

informāciju. Izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā

iegūtā informācija esot valsts noslēpums. Tieši tāpēc

apstrīdētajās normās minēto lēmumu pārsūdzēšanas kārtībā esot

pieļaujami noteikti ierobežojumi.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā esot atzīts, ka

gadījumos, kad ieceļošanas aizliegums pamatots ar valsts drošības

apsvērumiem, efektīvam tiesību aizsardzības mehānismam jāatbilst

vismaz minimālajām prasībām. Proti, personai esot jābūt iespējai

iesniegt sūdzību kompetentai pārsūdzības iestādei, kurai tiek

darīti zināmi ieceļošanas aizlieguma iemesli. Iestādei, kurai

iesniedzama sūdzība, vajagot būt kompetentai izvērtēt, vai lēmuma

pieņēmēja izdarītie secinājumi ir atbilstoši, spējīgai pārvērtēt,

vai izdarītais secinājums par valsts drošības apdraudējumu nav

patvaļīgs, kā arī izvērtēt ieceļošanas aizlieguma rezultātā

iespējamā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Ģenerālprokurors

esot kompetents izvērtēt valsts drošības iestādes iegūto

informāciju, kā arī iekšlietu ministra pieņemto lēmumu pēc

būtības un, ja nepieciešams, arī atcelt nepamatotu lēmumu. Tāpat

ģenerālprokurors esot tiesīgs pieprasīt arī citus lietas

materiālus un iestādes rīcībā esošo informāciju, lai pārskatītu

pieņemtā lēmuma pamatotību.

Neesot pamata uzskatīt, ka ģenerālprokurors, izskatot personas

sūdzību par iekšlietu ministra lēmumu, nevarot būt pilnīgi

neatkarīgs un objektīvs. Ģenerālprokurors vienīgi pārraugot

operatīvo, izlūkošanas un pretizlūkošanas darbību norisi, bet

neveicot šo darbību rezultātā iegūtās informācijas analīzi. Šo

informāciju analizējot un atbilstoši savai kompetencei izmantojot

valsts drošības iestādes.