10. pants

Atbilstoši Imigrācijas

likuma 61. pantam ministra lēmuma pamatā ir kompetentās

(konkrētajā gadījumā - valsts drošības) iestādes atzinums.

Persona, kas apstrīd savu iekļaušanu sarakstā, pēc būtības

nepiekrīt atzinumā norādītajiem faktiem, kas bieži vien ir

saitīti ar valsts drošības jautājumiem. Izskatot šādas sūdzības,

var būt neizbēgama konfidenciālu materiālu izmantošana. Kaut arī

ar nacionālo drošību saistītajās lietās tiesiskās pārbaudes

iespēja ir lielā mērā ierobežota, iestādes tomēr nevar tikt

atbrīvotas no efektīvas tiesu varas kontroles visos gadījumos,

kad vien tās apgalvo, ka jautājums ir saistīts ar nacionālo

drošību un terorismu (sk. ECT sprieduma lietā "Chahal v. The

United Kingdom" 131. §).

Kaut arī Konvencijas 6. panta

pirmajā daļā un Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto

tiesību piemērošanas robežas šādās lietās var tikt sašaurinātas,

tas nenozīmē, ka nepastāvētu nekādas tiesību aizsardzības

garantijas. Tādas ir noteiktas Konvencijas 13. pantā, kurš

garantē aizsardzības līdzekli ikvienam, kas uzskata, ka ir

aizskartas Konvencijā paredzētās tiesības un brīvības. Šis pants

ir kā "papildinājums" citiem pantiem, jo neformulē konkrētas

tiesības, bet kalpo par šo tiesību procesuālu garantiju (sk.,

piemēram, ECT sprieduma lietā "Klass and others v. Germany" 64.

§).

ECT vairākkārt norādījusi, ka

"gadījumos, kad ir iesaistīta nacionālā drošība, "efektīvai

aizsardzībai" 13. panta izpratnē ir jānozīmē "aizsardzība, kas ir

tik efektīva, cik vien tā var būt", ņemot vērā nepieciešamību

atsaukties uz slepeniem informācijas avotiem" (sk. ECT

sprieduma lietā "Chahal v. The United Kingdom" 142. §).

Pamatojoties uz ECT praksi

saistībā ar Konvencijas 13. pantu, var secināt, ka efektīvu

aizsardzības prasību nodrošinājums nav atkarīgs vienīgi no

iespējas vērsties tiesā, bet gan no visa kopējā uzraudzības

mehānisma un tā darbības.

Ja personas aizskāruma pamatā ir

kompetentās iestādes (valsts drošības iestādes) atzinums,

pamatojoties uz kuru iekšlietu ministrs pieņēmis lēmumu, var

piekrist ministrijas vēstulē norādītajam, ka personai ir iespēja

aizstāvēt savas tiesības, Valsts drošības iestāžu likuma 6. pantā

noteiktajā kārtībā vēršoties ar sūdzību pie prokurora. Valsts

šajā gadījumā attiecībā uz drošības iestādes rīcības izvērtēšanu

ir nodrošinājusi indivīdam aizsardzības līdzekli, kas ir tik

efektīvs, cik vien efektīvs tas var būt apstākļos, kad runa ir

par valsts drošību un, iespējams, konfidenciālas informācijas

izmantošanu. Satversmes tiesa savos spriedumos jau ir norādījusi,

ka "prokuratūru Latvijā var uzskatīt par efektīvu un pieejamu

aizsardzības līdzekli, jo prokurora statuss un loma likumības

uzraudzībā nodrošina sūdzību neatkarīgu un objektīvu izskatīšanu

atbilstoši Konvencijas 13. pantam" (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 11. oktobra spriedumu lietā Nr. 2004-06-01, 2003. gada

23. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2002-20-0103).

Tādējādi

attiecībā uz kompetentās (valsts drošības) iestādes atzinuma

izvērtēšanu valsts ir nodrošinājusi efektīvu aizsardzību

Konvencijas 13. panta izpratnē.