13. pants

Apstrīdētā norma

attiecas uz ministra lēmumu, kura pārsūdzība nav pieļauta. Tāpēc

jānoskaidro, vai minētais amatpersonas lēmums ir administratīvais

akts, kam atbilstoši Administratīvā procesa likumam jābūt

pārsūdzamam.

Saskaņā ar Administratīvā procesa

likuma 1. panta trešo daļu administratīvais akts ir uz āru vērsts

tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz

individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot,

konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai

konstatējot faktisko situāciju. Iekšlietu ministra lēmums par

personas iekļaušanu sarakstā ir uzskatāms par administratīvu

aktu, ja tas atbilst visām piecām administratīvā akta

pamatpazīmēm.

Pirmkārt, iekšlietu ministra

lēmums ir iestādes izdots akts, jo lēmumu par personas iekļaušanu

sarakstā izdod iekšlietu ministrs, kuram minētās pilnvaras ir

piešķirtas ar Imigrācijas likuma 61. panta pirmo daļu un Valsts

pārvaldes iekārtas likuma 1.panta 8. punktu un 19. pantu.

Savukārt iestāde, kas izdod tiesību aktu, ir tiesību subjekts

(institūcija, struktūrvienība vai amatpersona), kuram ar

normatīvo aktu piešķirtas noteiktas valsts varas pilnvaras valsts

pārvaldes jomā.

Otrkārt, iekšlietu ministra lēmums

ir publiski tiesisks, jo tā pieņemšanu regulējošās tiesību normas

ir publisko tiesību normas, tas ir, attiecīgā tiesību norma pēc

sava rakstura ir tāda, kuru var izmantot tikai ar valsts varu

apveltīts tiesību subjekts. Tiesības pieņemt lēmumu par personas

iekļaušanu sarakstā kā izņēmuma tiesības pieder iekšlietu

ministram, kas šajā gadījumā ir valsts varas īstenotājs.

Treškārt, iekšlietu ministra

lēmums attiecas uz individuāli noteiktu personu, jo ar savu

lēmumu iekšlietu ministrs iekļauj sarakstā konkrētu personu, šajā

gadījumā Elvīru Petrjuku.

Ceturtkārt, ar iekšlietu ministra

lēmumu tiek konstatētas konkrētas tiesiskās attiecības, jo ar to

tiek noteikts personas publiski tiesiskais stāvoklis.

Piektkārt, iekšlietu ministra

lēmums ir tiesību akts, jo tas rada tiesiskas sekas.

Administratīvs akts var būt tikai tāda rīcība, kam ir ietekme

ārpus administratīvās iestādes (sk. Paine Francs Jozefs.

Vācijas vispārīgās administratīvās tiesības. Vācijas

administratīvā procesa likums. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002

[XXVI], 116.lpp.). Eiropas Kopienu tiesa (Court of

Justice) ir noteikusi, ka katrā atsevišķā gadījumā jāvērtē,

kāda ir attiecīgā lēmuma ietekme uz ārpusi, tas ir, jāvērtē

attiecīgās tiesiskās sekas (sk. Schwarze J. European

Administrative Law. - London: Sweet and Maxwell, 1992, p.p.

958-960). Ja aktam nav uz āru vērstu tiesisko seku, tas nav

administratīvais akts. Iekšlietu ministra lēmuma tiesiskās sekas

ir vērstas uz to, lai ietekmētu tiesiskās attiecības ārpus

iestādes, tātad tas ir uz āru vērsts tiesību akts.

Jāatzīst, ka šīs lietas kontekstā

ir iespējama situācija, kad persona iekļauta sarakstā, taču pati,

iespējams, nekad šo faktu neuzzinās, jo attiecīgais lēmums nav

jāpaziņo personai. Ministra lēmums ir spēkā ar tā izdošanas brīdi

neatkarīgi no tā, vai persona par šo lēmumu ir informēta, taču

attiecībā uz konkrēto personu tas stājas spēkā ar brīdi, kad to

dara zināmu personai, tas ir, kad persona izteikusi vēlēšanos

iebraukt valstī vai saņemt uzturēšanās atļauju.

Tādējādi

iekšlietu ministra lēmums ir administratīvs akts un attiecībā uz

konkrēto personu tas stājas spēkā ar brīdi, kad tiek piemērots

konkrēto attiecību noregulēšanā un tiek paziņots adresātam.