14. pants

Eiropas Kopienu tiesa

ir arī noteikusi, ka gadījumos, kad ir grūti novilkt robežu starp

administratīvajiem aktiem un tiesiskajiem līdzekļiem, kas nav

saistoši, ir jāizšķiras par labu indivīdam, lai tas varētu

maksimāli aizstāvēt savas tiesības.

Turklāt ne visos gadījumos valsts

drošība kā mērķis var būt par pamatu personas tiesību

ierobežošanai. Šā fakta izvērtēšana var būt pakļauta tiesai.

"Kaut arī procesuālie ierobežojumi

var būt nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka nenotiek

nacionālajai drošībai kaitīga informācijas noplūde, un kaut arī

varētu būt nepieciešams jebkurai neatkarīgai iestādei, kas

izskata sūdzības par deportācijas lēmumiem, dot plašas

izpildvaras izvērtēšanas robežas jautājumos par nacionālo

drošību, tas nekādā gadījumā nevar attaisnot aizsardzības

līdzekļu pilnīgu izslēgšanu visos gadījumos, kad izpildvara

uzskata par labāku piesaukt terminu "valsts drošība"" (ECT

sprieduma lietā "Al Nashif v. Bulgaria" 137. §).

ECT norāda, ka valsts drošības

jomā ir arī tādi jautājumi, kuri pienācīgai izvērtēšanai var tikt

iesniegti tiesā. Pieļaujot situāciju, ka tiesas kontrole vienmēr

tiek pilnībā izslēgta, ja vien argumentos ir pieminēta valsts

drošība, tiktu būtiski ierobežota tiesību aktos paredzētā

cilvēktiesību aizsardzības iespēja un valsts iestādes būtu

nepamatoti atbrīvotas no atbildības (sk. ECT sprieduma lietā

"Tinnelly & Sons Ltd and Other and McElduff and Others v. The

United Kingdom" 62. §).

Tādējādi

noteiktais ierobežojums nav iespējami saudzīgākais ierobežojošais

līdzeklis (mērķa sasniegšanai ir iespējams izmantot pamattiesības

mazāk ierobežojošus līdzekļus). Tas nozīmē, ka ierobežojums nav

samērīgs ar leģitīmo mērķi. Tātad apstrīdētā norma nesamērīgi

ierobežo personas tiesības uz taisnīgu tiesu.