8. pants

Satversmes 92. panta

pirmais teikums noteic, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības

un likumiskās intereses taisnīgā tiesā". Tomēr tas nenozīmē, ka

personai tiek garantētas tiesības jebkuru tai svarīgu jautājumu

izlemt tiesā.

Kā jau tas Satversmes tiesas

spriedumos vairākkārt secināts, ja ir šaubas par Satversmē

ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas

atbilstoši tai interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko

cilvēktiesību normu piemērošanas praksē (sk. piemēram,

Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr.

2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu).

Satversmes 92. pantā ietvertā

norma, līdzīgi kā Konvencijas 6. pants, paredz tiesības uz

taisnīgu tiesu. Tomēr ECT atzīst, ka tiesības vērsties

tiesā nav absolūtas. Šīs tiesības var tikt ierobežotas tiktāl,

ciktāl tās netiek atņemtas pēc būtības (sk. ECT sprieduma

lietā "Golder v. The United Kingdom" 38. §, lietā "Stubbings and

Others v. The United Kingdom" 50. §).

Arī Satversmes tiesa ir

norādījusi: lai gan Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros

tiesības uz taisnīgu tiesu varētu tikt ierobežotas, tās tomēr nav

absolūtas. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās

normas tulkojamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2.

punktu, 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01

secinājumu daļas 1. punktu un 2003. gada 27. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1. punktu).

Pieņēmums, ka Satversmes 92. pantā paredzētajām katras konkrētas

personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu

pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu

pamattiesībām, gan arī citām Satversmes normām (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 26. novembra spriedumu lietā Nr. 2002-09-01 un

2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 1.1. punktu).