1. pants

Saeima 1998. gada 29. oktobrī pieņēma Izglītības

likumu, kas stājās spēkā 1999. gada 1. jūnijā.

Līdz 2012. gada 30. septembrim šā likuma 50. panta 1. punkts

noteica, ka par pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par

tīšu noziegumu un nav reabilitēta.

Satversmes tiesā bija ierosināta lieta Nr. 2012-11-01

"Par Izglītības likuma 50. panta 1. punkta atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 106. pantam". Ar Satversmes

tiesas 2013. gada 12. februāra lēmumu tiesvedība minētajā lietā

tika izbeigta, jo likumdevējs ar 2012. gada 5. jūlija likumu

"Grozījumi Izglītības likumā" bija novērsis apstākļus,

kas bija par pamatu pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā.

Proti, ar 2012. gada 5. jūlija likumu "Grozījumi Izglītības

likumā", kas stājās spēkā 2012. gada 1. oktobrī, Izglītības

likuma 50. panta 1. punkts tika izteikts jaunā redakcijā,

nosakot, ka par pedagogu nedrīkst strādāt:

"Persona, kas sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas),

izņemot gadījumu, kad pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas

Ministru kabineta noteikta institūcija, izvērtējusi, vai tas

nekaitē izglītojamo interesēm, ir atļāvusi strādāt par pedagogu

personai, kas bijusi sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk

smagu noziegumu. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tiek

izvērtēts, vai atļauja šādai personai strādāt par pedagogu

nekaitēs izglītojamo interesēm."