2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - Raivis

Veinbergs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka

Izglītības likuma 50. panta 1. punkts, ciktāl tas liedz personai,

kura tikusi sodīta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu,

tiesības strādāt par pedagogu, (turpmāk - apstrīdētais

regulējums) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 106. pantam.

2.1. Pieteikumā norādīts, ka kopš 1998. gada 30.

novembra Pieteikuma iesniedzējs strādājis Dobeles 1. vidusskolā

par peldēšanas fakultatīvo vadītāju. Kopš 2009. gada 1. septembra

viņš esot bijis arī peldēšanas treneris Dobeles sporta skolā.

Izglītības kvalitātes valsts dienests esot konstatējis, ka

Pieteikuma iesniedzējs ar Dobeles rajona tiesas 1994. gada 5.

novembra spriedumu ir sodīts par tīša smaga nozieguma izdarīšanu

un uz viņu ir attiecināms apstrīdētajā regulējumā noteiktais

ierobežojums, kas liedz strādāt par pedagogu. Tādēļ gan Dobeles

1. vidusskola, gan Dobeles sporta skola izbeigusi darba tiesiskās

attiecības ar Pieteikuma iesniedzēju, lai gan viņš darba

pienākumus pildījis godprātīgi.

2.2. Pieteikuma iesniedzējam esot atbilstoša

kvalifikācija un spējas, tomēr apstrīdētais regulējums liedzot

viņam strādāt par pedagogu. Turklāt šāds ierobežojums esot

absolūts, jo neesot atkarīgs no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas. Tāpat apstrīdētais regulējums liedzot kompetentajai

institūcijai izvērtēt Pieteikuma iesniedzēja atbilstību pedagoga

amatam. Tādējādi esot aizskartas viņam Satversmes 106. pantā

garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu

atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

Apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums

esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis. Proti, ar

apstrīdēto regulējumu tiekot aizsargātas bērnu tiesības un

likumiskās intereses, nodrošinot to, lai par pedagogu strādātu

tikai tādas personas, kurām ir nevainojama reputācija.

Apstrīdētais regulējums esot piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Tomēr leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar

citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Labums, ko sabiedrība iegūst, ierobežojot Pieteikuma iesniedzējam

Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības, neesot lielāks par

viņa tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Līdz

ar to neesot ievērots samērīguma princips.

Pieteikumā norādīts, ka ar sodāmības dzēšanu vai noņemšanu

būtu jāizbeidzas visām no sodāmības izrietošajām negatīvajām

tiesiskajām sekām, tostarp arī ierobežojumam brīvi izvēlēties

nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un

kvalifikācijai. Neesot pieļaujama tāda situācija, ka personai

papildus jau izciestajam sodam uz mūžu tiek liegts strādāt par

pedagogu, lai gan noziedzīgais nodarījums, par kuru persona

sodīta, nav bijis saistīts ar bērnu interešu apdraudējumu.

Apstrīdētā regulējuma mērķi varot sasniegt ar tikpat

iedarbīgiem, taču saudzējošākiem līdzekļiem. Likumdevējs varējis

noteikt konkrētus noziedzīgus nodarījumus, par kuriem sodītas

personas nedrīkst strādāt par pedagogu, bet pārējos gadījumos

paredzēt, ka Ministru kabineta noteikta institūcija izvērtē, vai

konkrētā persona var strādāt par pedagogu. Tas esot būtiski, jo

noziedzīgi nodarījumi tiekot kvalificēti pēc piemērojamā soda

maksimālā apmēra, kas nevarot būt par pamatu objektīvam katra

konkrētā nodarījuma vērtējumam. Citstarp esot jāņem vērā tas, ka

apstrīdētais regulējums attiecas arī uz tiem nodarījumiem, kas

izdarīti laikā, kad spēkā bija Latvijas Kriminālkodekss. Līdz ar

to varot rasties tādas situācijas, ka personai liegts strādāt par

pedagogu, jo tā saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksu ir sodīta par

smaga nozieguma izdarīšanu, lai gan šobrīd atbilstoši

Krimināllikumam konkrētā noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija ir

mainījusies un tas uzskatāms par mazāk smagu noziegumu vai tīšu

kriminālpārkāpumu.