13. pants

Satversmes 106. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši

savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par

piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to

seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas

nolēmumu."

Konstitucionālās sūdzības pamatojums neskar piespiedu darba

aizlieguma pārkāpumu, tādēļ šajā lietā izvērtējama apstrīdētās

normas atbilstība tikai citētā panta pirmajam teikumam.

13.1. Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka

Satversmes 106. panta pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz

darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

darbavietu, tostarp arī tiesības saglabāt esošo nodarbošanos un

darbavietu. Tātad tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver

tādu būtisku elementu kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos,

kas savukārt ietver tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi arī to, ka ar Satversmes 106.

panta pirmajā teikumā ietverto jēdzienu "nodarbošanās"

saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un

kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši

saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Jēdziens

"nodarbošanās" attiecināms uz nodarbinātību gan

privātajā, gan publiskajā sektorā (sk. Satversmes tiesas 2003.

gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 7. punktu un

2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.1.

punktu). Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās

tiesības attiecas arī uz pedagoga darbu.

Satversmes 106. panta pirmajā teikumā nostiprinātās

pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas

ierobežo personas brīvību izvēlēties nodarbošanos. Tomēr šī norma

neliedz valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā

konkrētu nodarbošanos varētu īstenot (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu

daļas 3. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2015-03-01 14.2. punktu). Likumdevējam ir rīcības brīvība

izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību,

ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs (sal. ar

Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr.

2009-74-01 14. punktu).

Pedagoga profesija ir viena no reglamentētajām profesijām, un

valsts var noteikt paaugstinātas prasības tiem, kuri vēlas

strādāt par pedagogu (sal. ar Satversmes tiesas 2007. gada 2.

maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punktu). Pedagoga

profesija ir uzskatāma par sabiedriski nozīmīgu profesiju - tā

saistīta ar nepieciešamību nodrošināt ikvienai personai

Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību. Apvienoto

Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (turpmāk -

UNESCO) un Starptautiskās Darba organizācijas (turpmāk -

ILO) rekomendācijā par skolotāju statusu uzsvērta pedagoga

svarīgā loma ne tikai izglītības kvalitātes un zināšanu

nodrošināšanā, bet arī izglītojamā attieksmju un vērtību

veidošanā (sk.: ILO/UNESCO Recommendation Concerning

the Status of Teachers, 1966). Tādēļ likumdevējs ir tiesīgs

noteikt personām, kuras vēlas strādāt par pedagogu, stingras

prasības, kas attiecas ne tikai uz profesionālo kvalifikāciju un

prasmēm, bet arī uz personību un iepriekšējo pieredzi. Ja

likumdevējs ir paredzējis šādas prasības, tad tās citstarp

vērtējamas kā Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību

ierobežojumi.

13.2. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma

iesniedzējs ilgstoši strādājis par pedagogu. Kvalitātes dienests

konstatējis, ka uz Pieteikuma iesniedzēju attiecas apstrīdētajā

normā noteiktais absolūtais aizliegums strādāt par pedagogu, jo

viņš ir sodīts par tīša smaga nozieguma izdarīšanu. Šā iemesla

dēļ Pieteikuma iesniedzējs vairs nav tiesīgs veikt pedagoga

darbu.

Ja personai ir pedagoga darba veikšanai atbilstošas spējas un

kvalifikācija, bet šī persona ir sodīta par tīša smaga vai

sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, tad apstrīdētā norma tai

liedz strādāt par pedagogu.

Tādējādi ar apstrīdēto normu tiek

ierobežotas personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā

noteiktās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos.