12. pants

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt, vai Izglītības likuma 50. panta 1. punkts, ciktāl tas

liedz personai, kura tikusi sodīta par tīšu smagu vai sevišķi

smagu noziegumu, tiesības strādāt par pedagogu, atbilst

Satversmes 106. pantam.

Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka izskatāmajā lietā

Izglītības likuma 50. panta 1. punkta atbilstība Satversmei

vērtējama vienīgi tiktāl, ciktāl strādāt par pedagogu ir liegts

personai, kura sodīta par tīša smaga nozieguma izdarīšanu.

Likumdevēja izšķiršanās - liegt strādāt par pedagogu arī

personai, kura sodīta par tīša sevišķi smaga nozieguma

izdarīšanu, - izskatāmās lietas ietvaros neesot vērtējama, jo

Pieteikuma iesniedzējs sodīts par smaga, nevis sevišķi smaga

nozieguma izdarīšanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 74.-75.

lpp.).

12.1. Izglītības likuma 50. panta 1. punkts attiecas uz

personu, kura sodīta par tīšu mazāk smagu, smagu vai sevišķi

smagu noziegumu, kā arī tīšu kriminālpārkāpumu. Ja persona ir

iepriekš sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu

noziegumu, tad Kvalitātes dienests, izvērtējot, vai tas nekaitēs

izglītojamo interesēm, var izsniegt šai personai atļauju strādāt

par pedagogu. Ja pastāv kaitējuma risks, Kvalitātes dienests var

atteikties iepriekš par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu

noziegumu sodītai personai izsniegt atļauju strādāt par pedagogu.

Savukārt personai, kura izdarījusi tīšu smagu vai sevišķi smagu

noziegumu, Izglītības likuma 50. panta 1. punkts aizliedz strādāt

par pedagogu.

No Izglītības likuma 50. panta 1. punkta izriet, ka

ierobežojums, kas liedz strādāt par pedagogu, attiecas uz tādiem

noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti tīši jeb ar nodomu.

Proti, persona, izdarot noziegumu, ir apzinājusies savas rīcības

kaitīgumu un ir vai nu vēlējusies, vai apzināti pieļāvusi to, ka

tās rīcība izraisa attiecīgās sekas. Personai, kura izdarījusi

noziedzīgu nodarījumu aiz neuzmanības, Izglītības likuma 50.

panta 1. punkts neliedz strādāt par pedagogu. Tieslietu

ministrija norāda, ka tīši noziedzīgi nodarījumi pēc sava

rakstura ir bīstamāki un kaitīgāki nekā tie, kas izdarīti aiz

neuzmanības, jo personas psihiskā attieksme tīša noziedzīga

nodarījuma gadījumā ir apzināti vērsta uz kaitīgo seku radīšanu.

Tieši šā iemesla dēļ Izglītības likuma 50. panta 1. punkts

attiecoties tikai uz tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas

izdarīti tīši jeb ar nodomu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 134.

lpp.).

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi: ja apstrīdētā norma

attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu, tad nepieciešams

precizēt, ciktāl tā šo normu izvērtēs (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 6. punktu un

2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 13.

punktu).

Tātad arī izskatāmajā lietā nepieciešams precizēt, kādā apjomā

un attiecībā uz kurām personām izvērtējama Izglītības likuma 50.

panta 1. punkta atbilstība Satversmei.

12.2. Konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējs ir

sodīts par tīša smaga nozieguma izdarīšanu, un tādēļ Izglītības

likuma 50. panta 1. punkts liedz viņam strādāt par pedagogu

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 36. lpp.).

Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ir minēti dažādi

noziedzīgi nodarījumi, no kuru smaguma ir atkarīgs tas, vai

konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšana liedz personai strādāt

par pedagogu. Tomēr tiesisko seku ziņā Izglītības likuma 50.

panta 1. punktā noteiktais aizliegums strādāt par pedagogu

vienādi attiecas gan uz personu, kura sodīta par tīšu smagu

noziegumu, gan arī uz personu, kura sodīta par tīšu sevišķi smagu

noziegumu. Tādēļ šīs tiesību normas satversmība ir izvērtējama

tās tiesisko seku aspektā.

Izvērtējot tiesību normas tiesisko seku ietekmi gan uz

personu, kura sodīta par tīša smaga nozieguma izdarīšanu, gan uz

personu, kura sodīta par tīša sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu,

tiek nodrošināta lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā

arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana,

kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts

regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiska

spēka tiesību normām (aktiem) (sal. ar Satversmes tiesas 2009.

gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 11.2. punktu).

Procesuālās ekonomijas principam pretēja būtu tāda situācija, ka

Satversmes tiesai nāktos ierosināt un izskatīt jaunas lietas par

to pašu konstitucionāli tiesisko jautājumu, kas var tikt izlemts

izskatāmās lietas ietvaros.

Precizējot lietas izskatīšanas robežas, Satversmes tiesai

jāvērtē arī tas, vai tiek ievēroti pārējie Satversmes tiesas

procesa principi. Satversmes tiesas process ir balstīts uz

objektīvās izmeklēšanas principu. Pēc tam, kad ir ierosināta

lieta, Satversmes tiesa izmanto ne vien lietas dalībnieku -

pieteikuma iesniedzēja un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto

aktu, - iesniegtos argumentus un pierādījumus, bet šādus

argumentus un pierādījumus meklē arī pati (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr.

2001-06-03 secinājumu daļas 2.3. punktu). Papildus

tam, ka lietas dalībnieki sniedz argumentus un pierādījumus,

Satversmes tiesa tos savāc arī pēc savas iniciatīvas, jo

Satversmes tiesas procesa jēga un būtība ir cieši saistīta ar

tiesas aktīvo lomu lietas izspriešanai juridiski nozīmīgo

apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu vākšanā.

Saeimas atbildes rakstā nav sniegti apsvērumi par to, vai

Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ietvertais aizliegums

strādāt par pedagogu personai, kura sodīta par tīšu sevišķi smagu

noziegumu, atbilst Satversmei. Tomēr lietas sagatavošanas laikā

ir iegūti Izglītības likuma 50. panta 1. punkta izstrādes

materiāli, tostarp 11. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes

komisijas 2012. gada 20. un 26. jūnija sēžu protokoli un

audioieraksti (sk. lietas materiālu 1. sēj. 99. un

106.-122. lpp.). Pēc atbildes raksta saņemšanas Satversmes

tiesa lūdza Saeimu sniegt papildu paskaidrojumus, citstarp arī

par to, vai aizliegums strādāt par pedagogu personai, kura sodīta

par tīšu sevišķi smagu noziegumu, ir samērīgs (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 98. un 123.-125. lpp.). No

iegūtajiem materiāliem un Saeimas sniegtajiem papildu

paskaidrojumiem ir iespējams izsecināt likumdevēja gribu un

apsvērumus arī attiecībā uz aizliegumu par pedagogu strādāt

personai, kura sodīta par tīšu sevišķi smagu noziegumu. Arī

pieaicinātās personas tika lūgtas izvērtēt, vai Izglītības likuma

50. panta 1. punkts, ciktāl tas liedz par tīšu smagu vai sevišķi

smagu noziegumu sodītai personai tiesības strādāt par pedagogu,

atbilst Satversmes 106. pantam (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 80.-91. un 100.-103. lpp.). Ir saņemti Izglītības

un zinātnes ministrijas, Tieslietu ministrijas, Kvalitātes

dienesta, Valsts Bērnu tiesību inspekcijas, Tiesībsarga, V.

Liholajas un A. Judina viedokļi par to (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 129.-139., 142.-149. lpp. un 2. sēj.

1.-15. lpp.).

Satversmes tiesa secina, ka lietā esošie materiāli ir

pietiekami, lai izvērtētu Izglītības likuma 50. panta 1. punkta

satversmību gan attiecībā uz personu, kura sodīta par tīša smaga

nozieguma izdarīšanu, gan attiecībā uz personu, kura sodīta par

tīša sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu.

12.3. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajā

regulējumā ietvertais aizliegums strādāt par pedagogu personai,

kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir

absolūts. Proti, tas ir spēkā līdz attiecīgās personas mūža galam

un izslēdz individuālas katra atsevišķā gadījuma izvērtēšanas

iespēju (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3. lpp.).

Satversmes tiesas praksē jau vairākkārt ir vērtēta tiesību

normās ietverta uz noteiktu personu grupu attiecināta un

neierobežotu laiku pastāvoša aizlieguma atbilstība Satversmei

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 23. aprīļa

spriedumu lietā Nr. 2013-15-01 un 2017. gada 10. februāra

spriedumu lietā Nr. 2016-06-01). Šādus aizliegumus ir

vērtējusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. No Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka aizliegums ir

vispārējs, ja tas attiecas uz situāciju, kas tiesību normā jau ir

precīzi definēta, un tādējādi izslēdz iespēju jebkad izvērtēt

konkrētu gadījumu [sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2005. gada 6. oktobra sprieduma lietā "Hirst (no. 2) v. the

United Kingdom", pieteikums Nr. 74025/01, 82. punktu un

2013. gada 22. aprīļa sprieduma lietā "Animal Defenders

International v. the United Kingdom", pieteikums Nr.

48876/08, 106. punktu].

Izglītības likuma 50. panta 1. punktā noteiktais aizliegums

strādāt par pedagogu attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par

tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tas nepieļauj izņēmumus.

Turklāt šāds aizliegums ir noteikts uz mūžu - tas ir spēkā

neierobežotu laiku arī pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas.

Tātad Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ietvertais aizliegums

strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu

smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir uzskatāms par absolūtu.

Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērtēs, vai

Izglītības likuma 50. panta 1. punkts, ciktāl tas nosaka absolūtu

aizliegumu personai, kura tikusi sodīta par tīšu smagu vai

sevišķi smagu noziegumu, strādāt par pedagogu, (turpmāk -

apstrīdētā norma) atbilst Satversmes 106. pantam.