16. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 22.

novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu).

Satversmes 116. pants noteic, ka Satversmes 106. pantā paredzētās

tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai

aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

sabiedrības drošību, labklājību un tikumību".

Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12.

punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01

18. punktu).

Saeima norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta, lai aizsargātu

izglītojamo, viņu vecāku, aizbildņu un citu ģimenes locekļu

tiesības un intereses. Ar apstrīdēto normu tiekot veicināta

uzticēšanās pedagogiem un izglītības sistēmai kopumā. Proti,

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku

tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 76. un 124.-125. lpp.).

16.1. Absolūti aizliegumi strādāt noteiktās profesijās

personām, kuras sodītas par dažādu kategoriju noziedzīgiem

nodarījumiem, ir ietverti vairākos normatīvajos aktos. Piemēram,

likuma "Par tiesu varu" 55. panta 1. punktā noteikts,

ka par tiesneša amata kandidātu nevar būt persona, kura agrāk

sodīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no

sodāmības dzēšanas vai noņemšanas). Saskaņā ar Latvijas

Republikas Advokatūras likuma 15. panta 6. punktu par zvērinātu

advokātu nevar uzņemt personu, kura sodīta par tīša noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas. Tāpat atbilstoši likuma "Par policiju" 21.

panta pirmās daļas 2. punktam par pašvaldības policijas

darbinieku nevar būt persona, kura sodīta par tīšu noziedzīgu

nodarījumu - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

Ievērojot šā sprieduma 13.1. punktā norādīto, jāatzīst, ka

pedagoga profesija pēc tās aptvertajiem uzdevumiem un funkcijām

atšķiras no citām profesijām, attiecībā uz kurām normatīvie akti

tāpat nosaka ierobežojumus. Tādēļ Satversmes tiesa, izvērtējot

pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmei, ņems vērā to, ka

ierobežojums attiecas uz konkrētu profesiju, proti, uz

pedagogu.

16.2. Izglītības likuma 2. pantā noteikts, ka šā likuma

mērķis ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju

attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par

patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts

un sabiedrības locekli. Izglītības process ietver ne tikai

mācību, bet arī audzināšanas darbību. Atbilstoši izglītojamā

vecumam un vajadzībām viņam tiek nodrošināta iespēja iegūt

zināšanas, prasmes un attieksmju pieredzi, kas nepieciešama, lai

piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē. Tāpat izglītības mērķis

ir nodrošināt arī izglītojamo tikumisku, estētisku, intelektuālu

un fizisku attīstību, sekmējot zinošas, prasmīgas un audzinātas

personības veidošanos. Satversmes 112. pantā noteiktās ikvienas

personas tiesības uz izglītību būtībā nozīmē tiesības uz tādu

izglītību, kas nodrošina iepriekš minēto Izglītības likuma mērķu

sasniegšanu.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas

starptautiski salīdzinošo pētījumu rezultāti apstiprina, ka

pedagoga izglītība un profesionalitāte ir faktori, kas būtiski

ietekmē izglītojamos un viņu mācību sasniegumus (sk.: Creating

Effective Teaching and Learning Environments: First Results from

TALIS. OECD, 2009. Pieejams: http://www.oecd.org).

Pedagogam ir svarīga nozīme cilvēka personības attīstībā

(sal.: ILO/UNESCO Recommendation Concerning the Status

of Teachers, 1966). Atbilstoša pedagoģijas procesa

nodrošināšanai un Izglītības likumā noteikto mērķu sasniegšanai

būtiska ir ne vien pedagoga profesionālā kvalifikācija un spējas,

bet arī viņa personība. Tātad pedagoga amata kandidātiem ir

jāatbilst ne tikai profesionālajām prasībām, bet arī augstām

morāles un ētikas prasībām.

Apstrīdētā norma liedz pretendēt uz pedagoga darbu, kā arī

strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu

smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tātad apstrīdētā norma ir

vērsta uz to, lai mācību un audzināšanas darbu veiktu personas,

kas, pašas būdamas par paraugu, sekmē tādas personības

veidošanos, kura ne tikai spēj izmantot apgūtās zināšanas un

prasmes, bet arī apzinās normatīvo aktu, it īpaši

krimināltiesības regulējošu normatīvo aktu, ievērošanas un

izpildīšanas nepieciešamību. Tādēļ tāda iespējamība, ka persona,

kura ar nodomu izdarījusi smagu vai sevišķi smagu noziegumu, pēc

sodāmības noņemšanas vai dzēšanas būtu tiesīga veikt mācību un

audzināšanas darbu, varētu pakļaut riskam izglītojamo tiesības uz

izglītību. Turklāt viens no būtiskiem sekmīga izglītības procesa

priekšnoteikumiem ir tas, lai pedagogam uzticas ne tikai paši

izglītojamie, bet arī viņu vecāki un citi ģimenes locekļi. Tātad

apstrīdētajā normā ietvertais regulējums ir vērsts uz to, lai

aizsargātu citu cilvēku - izglītojamo, tostarp bērnu, un viņu

ģimenes locekļu - tiesības.

Sabiedrības vairākuma priekšstats par to, kāda uzvedība

demokrātiskā tiesiskā valstī nav akceptējama un apdraud

harmonisku sabiedrības funkcionēšanu, citstarp ir ietverts

Krimināllikumā, kas noteic, kāda cilvēku darbība vai bezdarbība

ir noziedzīga. Ir šaubas par to, vai persona, kas sodīta par tīšu

smagu vai sevišķi smagu noziegumu, spēs izglītojamiem radīt

pareizu attieksmi pret sabiedrībā spēkā esošajām normām. Tātad

apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums kalpo arī

tādam mērķim kā sabiedrības tikumības aizsardzība.

Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir vēlējies veicināt arī tādas

harmoniskas sabiedrības veidošanos, kurā ikviens sabiedrības

loceklis apzinās un ciena citu personu, sabiedrības un valsts

intereses. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka jēdziens

"sabiedrības labklājība" ietver arī nemateriālus

aspektus, kas nepieciešami pēc iespējas harmoniskākai sabiedrības

funkcionēšanai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 2.

maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punktu). Tātad

apstrīdētā norma ir vērsta arī uz sabiedrības labklājības - šā

jēdziena nemateriālajā aspektā - aizsardzību.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums kalpo vairākiem Satversmes 116. pantā norādītajiem

leģitīmajiem mērķiem, tādiem kā citu cilvēku tiesību aizsardzība,

sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis.