13. pants

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Dr.

iur. Jānis Baumanis - norāda uz likumdevēja izšķiršanos

risināt tiesību ierobežošanu strādāt par pedagogu nozares

likumos.

Pēc Dr. iur. Jāņa Baumaņa ieskata, ar sodāmību saistāmi

tiesību ierobežojumi ieņemt amatu konkrētā profesijā būtu

nosakāmi tieši Krimināllikumā. Alternatīvi nozaru likumos varētu

paredzēt precīzāku regulējumu un konkretizēt, par kāda veida un

kāda rakstura noziedzīgiem nodarījumiem sodītas personas nevar

ieņemt attiecīgos amatus.

Krimināllikuma 63. panta devītajā daļā norādītās sodāmības

krimināltiesiskās sekas pamatā esot saistītas ar jauna noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu pirms sodāmības dzēšanas vai noņemšanas

gadījumā, ja krimināltiesiskais piespiedu līdzeklis nav

sasniedzis savu mērķi - nav nodrošinājis to, lai notiesātais

pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanas. Tādēļ tad, ja persona sodāmības laikā izdara jaunu

noziedzīgu nodarījumu, tai tiekot piemērotas bargākas

krimināltiesiskās sekas.

No Krimināllikuma 63. panta trešās daļas esot secināms, ka

sodāmības dzēšanas termiņš ir atkarīgs nevis no noziedzīga

nodarījuma veida vai smaguma (klasifikācijas), bet gan no

krimināltiesisko attiecību noregulējuma veida un izciestā

kriminālsoda veida un mēra. Savukārt sodāmības noņemšana saskaņā

ar Krimināllikuma 63. panta septīto un astoto daļu esot iespējama

tikai apžēlošanas vai amnestijas kārtībā, kā arī ar tiesas lēmumu

attiecībā uz personu, kurai piespriests brīvības atņemšanas sods.

Ja persona sodīta ar brīvības atņemšanai alternatīviem soda

veidiem (probācijas uzraudzību, sabiedrisko darbu vai naudas

sodu), tad Krimināllikumā neesot paredzēta iespēja pat tādā

gadījumā, ja persona pēc soda izciešanas ar priekšzīmīgu uzvedību

un godīgu attieksmi pret darbu ir pierādījusi savu labošanos, ka

tiesa varētu noņemt sodāmību pirms sodāmības dzēšanas. Tādējādi

personas, kuras ir sodītas ar, piemēram, sabiedrisko darbu vai

naudas sodu, atrodoties nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar

tām personām, kuras izcietušas brīvības atņemšanas sodu. No šāda

aspekta raugoties, neesot saprotams, kādēļ personai vajadzētu

gaidīt sodāmības dzēšanu vai noņemšanu pirms Izglītības

kvalitātes valsts dienesta atļaujas saņemšanas.

Apstrīdētajā normā paredzētā pamattiesību ierobežojuma

nepieciešamību varētu pamatot ar to, ka tīša noziedzīga

nodarījuma izdarīšana liecina par vainīgās personas tiesiskās

apziņas trūkumu, kas var likt apšaubīt tās pedagoģisko aktivitāšu

sabiedrisko nozīmi vai apdraudēt izglītojamā drošību. Arī

atsevišķi aiz neuzmanības izdarīti noziedzīgi nodarījumi, ņemot

vērā ar tiem apdraudēto interešu nozīmīgumu, varētu būt par

pamatu ierobežot personas tiesības strādāt par pedagogu.