21. pants

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajiem mērķiem, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

7. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25. punktu). Tādējādi

Satversmes tiesai jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un

jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte.

Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas, no vienas puses, tādas

personas intereses, kura vēlas veikt pedagoga darbu, un, no otras

puses, apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķu aptvertās citu cilvēku, sabiedrības tikumības un

labklājības intereses.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka sabiedrība negūst labumu no

tā, ka viņam uz laiku ir liegts strādāt par pedagogu. Šo uzskatu

Pieteikuma iesniedzējs pamato galvenokārt ar to, ka viņa

izdarītais noziedzīgais nodarījums esot mazāk smags un vēl nesen

nebijis krimināli sodāms. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs norādījis,

ka pēc sodāmības beigām viņam būšot grūti atrast pedagoga darbu,

jo viņš ilgstoši nebūšot strādājis attiecīgajā amatā. Pieteikuma

iesniedzējs ir uzsvēris sava darba augsto novērtējumu, ko

apliecinot dažādi apbalvojumi un atzinības. Savukārt Saeima

norāda uz pedagoga profesijas sabiedrisko nozīmi un to, ka

liegums zināmu laiku ieņemt pedagoga amatu gan nodrošina

izglītojamo interesēm tūlītēju aizsardzību, gan arī kalpo kā

preventīvs līdzeklis. Lieguma termiņš esot samērīgs un ļaujot

personai pēc zināma laika atgriezties izglītības sistēmā.

21.1. Kā tas jau iepriekš norādīts šajā spriedumā, ne

katrs likuma pārkāpums, bet gan tikai tāds, kas sabiedrībā tiek

uzskatīts par īpaši bīstamu, ir krimināli sodāms. Tas, ka

noziedzīgais nodarījums ir kriminālpārkāpums vai mazāk smags

noziegums, nozīmē tikai to, ka attiecīgā noziedzīgā darbība ir

klasificēta kā mazāk kaitīga darbība salīdzinājumā ar smagu vai

sevišķi smagu noziegumu. Tāpat likumdevējs ir nodalījis

gadījumus, kad persona noziedzīgu nodarījumu ir izdarījusi aiz

neuzmanības un kad to izdarījusi tīši, tātad apzinoties savas

darbības vai bezdarbības kaitīgās sekas. Darbības vai bezdarbības

kaitīguma apzināšanās nozīmē to, ka persona noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanas brīdī saprot nodarījuma faktiskos apstākļus un

izdarītā kaitīgumu (sk.: Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums.

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2000, 96. lpp.). Turklāt

likumdevējs atbilstoši izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumam ir

noteicis gan piemērojamā soda veidu, gan ilgumu, kā arī

proporcionāli noteicis sodāmības ilgumu. Apstrīdētajā normā

ietvertais regulējums paredz arī prezumpciju, ka persona dzīves

laikā var laboties.

Sabiedrības un likumdevēja vērtējums par to, kādas darbības ir

krimināli sodāmas, laika gaitā mainās atkarībā no sabiedrības

kopējās attieksmes pret apkārt notiekošo. Piemēram, ņemot vērā

to, ka sabiedrība aizvien lielāku uzmanību pievērš ar alkohola

pārmērīgu lietošanu saistītajai problemātikai, likumdevējs ir

izšķīries, ka par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā ar

alkohola saturu asinīs virs 1,5 promilēm ir jāparedz

kriminālatbildība. Vispār līdz ar sabiedrības vērtību maiņu

likumdevējs var gan kriminalizēt konkrētas darbības, gan arī tās

dekriminalizēt un izslēgt no Krimināllikuma sevišķās daļas. Tas

raksturo vērtību sistēmas maiņu sabiedrībā, kas tiek atspoguļota

Krimināllikumā, un šīs vērtību sistēmas ievērošana, ciktāl tā ir

saistīta ar personiskā piemēra rādīšanu, ir būtisks pedagoga

veiktā audzināšanas darba aspekts.

Tātad arī tad, ja personas izdarītais noziedzīgais nodarījums

ir kriminālpārkāpums vai mazāk smags noziegums vai arī vēl

salīdzinoši nesen nav bijis krimināli sodāms, sabiedrības

ieguvums no tā, ka attiecīgajai personai uz laiku tiek liegts

strādāt par pedagogu, ir lielāks nekā personas pamattiesību

ierobežojums.

21.2. Nodarbinātības ierobežojumi, kas apstrīdētajā

normā ir izvirzīti pedagogam, neskar visus izglītības iestādēs

nodarbinātos dažādu profesiju pārstāvjus. Piemēram, Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 72. panta sestā daļa atsevišķos gadījumos

pieļauj to, ka pēc atbilstoša iestādes vadītāja vērtējuma persona

arī sodāmības laikā strādā izglītības iestādē, veicot citu, bet

ne pedagoga darbu.

Turklāt izglītības jomā veicamais darbs neaprobežojas vienīgi

ar pedagoģisko darbu. Ar izglītības politikas veidošanu,

metodikas un materiālu izstrādi saistīts darbs dažādos amatos,

kas neietver pedagoga, citas reglamentētas profesijas darbu vai

valsts dienestu, var tikt veikts kā valsts un pašvaldību

iestādēs, tā arī privātajā sektorā. Līdz ar to apstrīdētā norma

un tiesību sistēma kopumā neizslēdz personas profesionālo darbību

izglītības jomā. Tāpat nevar atstāt bez ievērības faktu, ka

pedagogs apmāca izglītojamos tādās jomās, kam ir reāls

pielietojums un atbilstošas profesijas ārpus izglītības

iestādes.

Tādējādi, arī raugoties no personas perspektīvām darba tirgū,

nevar secināt, ka personas pamattiesības būtu nesamērīgi

ierobežotas iepretim sabiedrības ieguvumam.

21.3. Saskaņā ar Izglītības likuma 1. panta 4. punktu

izglītība ir ne vien zināšanu un prasmju apguves, bet arī

attieksmju veidošanas process un rezultāts. Persona savas

attieksmes veido, balstoties savā vērtību sistēmā. Tomēr neviena

cilvēka vērtību sistēma nevar veidoties izolācijā, tādēļ

vērtības, kas ir nozīmīgas visai sabiedrībai kopumā, ir ietvertas

Satversmē - šādas vērtības ir, piemēram, tiesiskums, demokrātija,

cilvēka cieņa un vienlīdzība. Pedagogs kā izglītības procesa

vadītājs ietekmē izglītojamo, jo sevišķi bērnu un jauniešu,

attieksmi pret dažādiem jautājumiem. Tādēļ Izglītības likuma 51.

panta pirmajā daļā uzskaitītie pedagoga vispārīgie pienākumi ir

saskanīgi ar izglītības kā attieksmju veidošanas procesa

izpratni: veidot izglītojamā atbildīgu attieksmi pret sevi,

citiem, darbu, kultūru, dabu; audzināt krietnus, godprātīgus,

atbildīgus cilvēkus - Latvijas patriotus, stiprināt piederību

Latvijas Republikai; ievērot pedagoga profesionālās ētikas

normas.

Personas intelektuālā kapacitāte un darbaspējas, ko citstarp

var apliecināt personas profesionālais sniegums, ko atzinīgi

novērtējušas citas personas un institūcijas, pašas par sevi nebūt

nenozīmē to, ka personas vērtību sistēma un no tās izrietošās

attieksmes vienmēr ir saskanīgas ar Satversmē ietvertajām

vērtībām. Pedagoga pienākumi izglītojamo attieksmju veidošanas

procesā, ko ietekmē pedagoga personība, ir ne mazāk svarīgi par

zināšanu un prasmju nodošanu attiecīgā mācību priekšmeta

ietvaros.

Pedagoga profesija ir sabiedriski nozīmīga, jo ikviens

pedagogs, audzinot izglītojamos un palīdzot viņiem veidot

vērtībās balstītas attieksmes, ietekmē visas sabiedrības

funkcionēšanu. Apstrīdētā norma liedz personai strādāt par

pedagogu, ja tā ir sodīta nevis par jebkuras tiesību normas

pārkāpumu, bet tikai par Krimināllikumā ietvertas tiesību normas

pārkāpumu. Tādējādi, nosakot apstrīdētajā normā ietverto

pamattiesību ierobežojumu, likumdevējs ir rūpējies par visas

sabiedrības interesēm un līdzsvarojis tās ar personas tiesību

ierobežojumu. Līdz ar to labums, ko sabiedrība gūst no tā, ka

persona, kura ir sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu, nevar strādāt par pedagogu tikmēr, kamēr tai sodāmība

nav dzēsta vai noņemta, ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas

personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā.

Tātad apstrīdētajā normā ietvertais

personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Izglītības likuma 50. panta

pirmās daļas 1. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš