20. pants

Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu

tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits,

bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi

vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2024. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106 20.

punktu).

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pamattiesību ierobežojuma

leģitīmos mērķus ir iespējams sasniegt ar personas pamattiesības

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Piemēram, likumdevējs esot

varējis noteikt konkrētus noziedzīgus nodarījumus, par kuru

izdarīšanu sodītām personām varētu paredzēt iespēju, ka to

atbilstība pedagoga amatam tiek individuāli izvērtēta pirms

sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tostarp soda izciešanas

laikā.

Saeima minētajam viedoklim nepiekrīt, jo uzskata, ka, veicot

personas individuālu izvērtējumu laikā, kamēr tā vēl nav

izcietusi sodu vai tai sodāmība vēl nav dzēsta vai noņemta,

Izglītības kvalitātes valsts dienests nevarētu pilnvērtīgi

novērtēt to, kā laika gaitā ir mainījusies personība.

Likumdevējs, īstenojot savu rīcības brīvību noteikt prasības

attiecībā uz pedagoga amatu, ir paredzējis, ka kompetentā iestāde

personas sodāmības laikā nevar vērtēt tās atbilstību pedagoga

amatam. Tālab Satversmes tiesai secīgi jāpārbauda, vai

attiecīgais vērtējums varētu tikt veikts kādā no šādiem

periodiem: laikā, kamēr persona izcieš kriminālsodu, vai laikā,

kad persona kriminālsodu jau ir izcietusi, bet sodāmība tai vēl

nav dzēsta vai noņemta.

20.1. Soda mērķis saskaņā ar Krimināllikuma 35. panta

otro daļu ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu,

sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu,

resocializēt sodīto personu, panākt, lai notiesātais un citas

personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanas. Tātad soda mērķis krimināltiesībās ir saistīts gan

ar personas sodīšanu, gan prevenciju, gan personas

resocializāciju, lai persona pēc soda izciešanas varētu veiksmīgi

iekļauties sabiedrībā.

To, kāda veida un cik ilgs sods atbilstoši izdarītajam

noziedzīgajam nodarījumam personai nosakāms, individuāli vērtē

tiesa vai prokurors gadījumā, ja sods tiek noteikts ar prokurora

priekšrakstu par sodu. Soda noteikšanā saskaņā ar Krimināllikuma

46. panta otro daļu ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma

raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību. Nosakot

sodu krimināltiesību jomā, tiek individuāli vērtēts arī tas, cik

ilgs sods personai būtu jāizcieš, lai to patiešām atturētu no

turpmāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Tas, ka persona ir sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu, nenozīmē, ka persona vēlāk nevar laboties un sekmīgi

iekļauties sabiedrībā. Likumdevējs Latvijas tiesību sistēmā ir

ieviesis sodīto personu resocializācijas sistēmu, kas vērsta uz

atkārtotu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, veicinot arī sodīto

personu sociālās uzvedības korekciju. Šādas sistēmas pastāvēšana

jau pati par sevi nozīmē to, ka personas uzvedība laika gaitā var

mainīties (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu).

Satversmes tiesa jau ir secinājusi: ja persona ir sodīta par

tīša smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, nepieciešams

pārliecināties, vai persona ar savu attieksmi pret šo noziegumu,

kā arī ar savu uzvedību un darbību ir apliecinājusi to, ka ir

spējīga izglītojamiem radīt pareizu priekšstatu par sabiedrībā

spēkā esošām normām (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 17.

novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3.2. punktu). Līdz

ar to šādas personas atbilstība pedagoga amatam nevar tikt

vērtēta kriminālsoda izciešanas laikā, piemēram, tūlīt pēc tam,

kad stājies spēkā prokurora priekšraksts par sodu. Tas attiecas

arī uz gadījumiem, kad persona ir sodīta par tīšu

kriminālpārkāpumu vai tīšu mazāk smagu noziegumu, jo ikvienā

gadījumā, kad persona tikusi sodīta par tīša noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu, ir nepieciešams pārliecināties, vai šī

persona neapdraud citu cilvēku tiesības, sabiedrības tikumību un

labklājību.

Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertie pamattiesību

ierobežojuma leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību, sabiedrības

tikumības un labklājības aizsardzība - netiktu sasniegti, ja

individuālais izvērtējums par personas atbilstību pedagoga amatam

tiktu veikts par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu noteiktā

soda izciešanas laikā neatkarīgi no izdarītā noziedzīgā

nodarījuma smaguma.

20.2. Likumdevējs apstrīdētajā normā ir izvēlējies

sodāmības periodu kā to laikposmu, pēc kura beigām ir iespējams

vērtēt personas atbilstību pedagoga amatam.

Kā norādījusi pieaicinātā persona Dr. iur. Jānis

Baumanis, sodāmības jēga krimināltiesībās ir saistīta galvenokārt

ar krimināltiesisko piespiedu līdzekļu mērķa nesasniegšanu.

Respektīvi, tad, ja persona sodāmības laikā izdara jaunu

noziedzīgu nodarījumu, tai var tikt piemērots bargāks sods par no

jauna izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Tādējādi sodāmība izpaužas

krimināltiesību jomā. Tomēr plašākā nozīmē sodāmības jēdziens

aptver arī citas juridiskas sekas, kas var izpausties arī kā

tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos ierobežojums (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra sprieduma lietā Nr.

2017-07-01 19.3.1. punktu).

Sodāmības ilgums Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā ir

noteikts saistībā ar personas izciestā soda veidu un ilgumu. Jo

bargāks personai piespriestais sods, jo ilgāk pēc soda izciešanas

turpinās sodāmība. Tādēļ, piemēram, atšķiras sodāmības ilgums

personai, kurai piespriests naudas sods, - viens gads -, un

personai, kurai piespriests 10 gadus ilgs brīvības atņemšanas

sods - astoņi gadi. Sodāmība var tikt noņemta agrāk amnestijas

vai apžēlošanas kārtībā, kā arī ar tiesas lēmumu, ja persona, kas

izcietusi sodu brīvības atņemšanas iestādē, ir pierādījusi savu

labošanos (sk. Krimināllikuma 63. panta septīto un astoto

daļu).

Jāņem vērā, ka pēc kriminālsoda izciešanas, jo sevišķi tad, ja

persona atradusies brīvības atņemšanas iestādē, pirms tiek

vērtēta šīs personas atbilstība pedagoga amatam, ir nepieciešams

pārliecināties par šīs personas resocializāciju. Šo iemeslu dēļ

Noteikumu Nr. 414 17. punktā ir izvērsti uzskaitīti kritēriji,

kas jāņem vērā, lai novērtētu to, vai atļauja personai strādāt

pedagoga amatā nekaitēs izglītojamo interesēm, tostarp novērtējot

arī personas attieksmi un darbību pēc noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanas. Arī Dr. iur. Jānis Baumanis norādījis uz

risku, ka tādā gadījumā, ja par pedagogu strādātu persona, kurai

sodāmība vēl nav dzēsta vai noņemta, būtu pamats apšaubīt šīs

personas pedagoģisko aktivitāšu sabiedrisko nozīmi.

Kā jau minēts iepriekš, likumdevējs proporcionāli personas

izciestajam sodam jau ir diferencējis sodāmības ilgumu un līdz ar

to arī laikposmu, kurā personas tiesības ieņemt pedagoga amatu ir

ierobežotas. Ievērojot sodāmības krimināltiesisko mērķi, tās

termiņa beigu datums ir brīdis, no kura ir jēgpilni vērtēt to,

vai persona varētu būt resocializējusies, un ir iespējams vērtēt

tās atbilstību pedagoga amatam. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas

un Izglītības kvalitātes valsts dienesta viedoklim, ka tad, ja

personas atbilstība pedagoga amatam būtu jāvērtē agrāk, nekā to

paredz apstrīdētā norma, būtu apdraudētas dienesta iespējas

objektīvi novērtēt risku, kādam var tikt pakļauta izglītojamo

drošība, intelektuālā un fiziskā attīstība, kā arī paredzamo

ietekmi uz katru izglītības mērķgrupu.

Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka citos normatīvajos aktos

ir noteikts tāds tiesiskais regulējums, kas sakarā ar konkrētiem

noziedzīgiem nodarījumiem pieļaujot personas individuālu

izvērtēšanu pirms sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Citstarp

Pieteikuma iesniedzējs atsaucies uz Bērnu tiesību aizsardzības

likuma 72. panta piektajā un sestajā daļā ietverto regulējumu,

norādot, ka sakarā ar tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas

saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, novērtējums

varot tikt veikts tikai pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas,

savukārt tad, ja persona ir sodīta par mazāk smagu noziegumu, tā

drīkstot ar iestādes vadītāja atļauju strādāt arī sodāmības

laikā.

Latvijas tiesību sistēmā pastāv tāds tiesiskais regulējums,

kas personai ar sodāmību ierobežo brīvību strādāt reglamentētā

profesijā vai pildīt valsts dienestu. Šādi ierobežojumi ir

iekļauti, piemēram, Latvijas Republikas Zemessardzes likuma 14.

panta piektajā daļā, Militārā dienesta likuma 16. panta

2.2 daļā, Valsts civildienesta likuma 7. panta pirmās

daļas 5. punktā, Bāriņtiesu likuma 11. panta 2. punktā, likuma

"Par tiesu varu" 55. panta otrajā daļā un Prokuratūras

likuma 37. panta trešajā daļā. Lai arī atšķiras veids, kādā

attiecīgie ierobežojumi ir formulēti, Satversmes tiesa secina, ka

minētajos normatīvajos aktos nav paredzēta iespēja atkarībā no

noziedzīgā nodarījuma smaguma pakāpes vērtēt to, vai persona ir

tiesīga strādāt attiecīgajā profesijā vai pildīt valsts dienestu

pirms sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. pants, uz ko norādījis

Pieteikuma iesniedzējs, attiecas uz plašāku personu loku -

personām, kuras ir nodarbinātas vai veic brīvprātīgo darbu

iestādēs un pasākumos, kur atrodas vai piedalās bērni. Minētā

panta piektā un sestā daļa paredz citādu tiesisko regulējumu nekā

apstrīdētā norma. Proti, gadījumā, ja persona ir izdarījusi tīšu

noziedzīgu nodarījumu, kas nav saistīts ar vardarbību vai

vardarbības piedraudējumu, kā arī tikumību un

dzimumneaizskaramību, iestādes vadītājs, darba devējs vai

pasākuma organizators var arī pirms sodāmības noņemšanas vai

dzēšanas personai atļaut tai strādāt, veikt brīvprātīgo darbu vai

būt nodarbinātai, pamatojoties uz vienošanos par pakalpojumu

sniegšanu iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā

piedalās bērni, ja tas neapdraud bērna drošību, veselību vai

dzīvību.

Pedagogs pretstatā citām personām, kuras strādā izglītības

iestādē, mācību procesā veido ciešāku personisku kontaktu ar

izglītojamiem, tostarp bērniem, veic audzināšanas darbu un kopumā

pavada vairāk laika tiešā kontaktā ar viņiem. Pedagogs šajā

aspektā nav salīdzināms ar citu profesiju pārstāvjiem, uz kuriem

attiecas Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. pants. Šā iemesla

dēļ personai, kura veic pedagoga darbu saskarsmē ar

izglītojamiem, likumdevējs ir izvirzījis augstākas prasības, kā

arī izvēlējies no izglītības iestādēm nošķirtu institūciju -

Izglītības kvalitātes valsts dienestu -, kas var veikt neatkarīgu

izvērtējumu par katru gadījumu. Pazeminot pedagogam izvirzāmās

prasības un paredzot, ka tad, ja persona ir sodīta par noteiktu

noziedzīgu nodarījumu, iestādes vadītājs jau pirms tam, kad tai

sodāmība ir dzēsta vai noņemta, var lemt par šīs personas

tiesībām veikt pedagoga darbu, pamattiesību ierobežojuma

leģitīmos mērķus nebūs iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē,

kādā tie tiek sasniegti ar apstrīdētajā normā noteikto

regulējumu.

Tātad nav saudzējošāku līdzekļu, ar

kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt

vismaz tādā pašā kvalitātē.