19. pants
, Lietuvas Republikas konstitūcijas 29. pants,

Somijas Republikas konstitūcijas 6. pants un Vācijas

Federatīvās Republikas Pamatlikuma 3. pants nepieļauj

diskrimināciju uz tāda kritērija pamata kā valoda.

Tādējādi valoda kā viens no

diskrimināciju izslēdzošajiem kritērijiem ir ietverta virknē

starptautisko tiesību aktu, kā arī citu valstu konstitūcijās.

15. Lai secinātu, vai

noteiktā kārtībā akreditētajās privātajās pamatizglītības un

vispārējās izglītības iestādēs apmācība valsts valodā var kalpot

par galveno kritēriju valsts vai pašvaldības finansējuma

piešķiršanai, jānoskaidro, pirmkārt, vai šādam ierobežojumam

piemīt leģitīms mērķis un, otrkārt, vai šādā gadījumā minētais

regulējums ir samērīgs.

15.1. Gan Pieteicēji,

gan Saeima pamatoti uzskata, ka apstrīdētās normas leģitīmais

mērķis ir nostiprināt valsts valodas lietošanu. Valsts valodas

konstitucionālais statuss juridiski nostiprina Latvijas

iedzīvotāju tiesības un arī pienākumu lietot latviešu valodu kā

mutvārdu, tā arī rakstveida saziņā. Gan ECT, gan arī Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka Latvijas valsts, ievērojot cilvēka

pamattiesības, var reglamentēt valsts valodas lietošanu.

Piemēram, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nepieciešamība

aizsargāt valsts valodu un nostiprināt tās lietošanu ir cieši

saistīta ar Latvijas valsts demokrātisko iekārtu:

"…globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur

var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī

pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts

valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā

uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu"

(Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2001-04-0103 secinājuma daļas

3. punkta 2. apakšpunkts).

15.2. Savukārt ECT

atzinusi, ka "lielākā daļa no līgumslēdzējvalstīm ir izvēlējušās

vienai vai vairākām valodām piešķirt valsts valodas statusu un

iekļāvušas šīs valodas kā tādas savās konstitūcijās. Ņemot to

vērā, tiesa atzīst, ka šīm valstīm valsts valoda ir viena no

konstitucionālajām pamatvērtībām, tāpat kā valsts teritorija,

valsts iekārta vai valsts karogs. Taču valoda nav abstrakta

vērtība; valodu nevar nodalīt no tā, kā to lieto tajā runājošie.

Tādējādi valsts, nosakot valodu par valsts valodu, principā

apņemas garantēt pilsoņiem tiesības lietot šo valodu bez

ierobežojumiem ne tikai privātajā dzīvē, bet arī attiecībās ar

valsts iestādēm, sūtot un saņemot informāciju šajā valodā. Tiesa

uzskata, ka tieši šajā aspektā jāizvērtē pasākumi, kuru mērķis ir

aizsargāt attiecīgo valodu. Citiem vārdiem, valsts valodas

esamība nozīmē, ka tās lietotājiem pieder zināmas subjektīvas

tiesības" (Mentzen alias Mencena c. Lettonie,

no 71074/0, sk. arī: Latvijas Vēstnesis,

2005. gada 6. aprīlis, Nr. 54). Arī lietā

"Podkolzina pret Latviju" saistībā ar nacionālā parlamenta darba

valodu ECT uzsvērusi, ka prasība, lai deputāts atbilstošā līmenī

prastu valsts valodu, "ir valsts ekskluzīvās kompetences joma"

(sk.: Podkolzina v. Latvia, no. 46726/99, para. 34, ECHR

2002-II, sk. arī: Latvijas Vēstnesis, 2002. gada

21. maijs, Nr. 75).

15.3. Bez tam valsts

varas institūciju lēmumi valstij būtisku vērtību, piemēram,

valodas, pilsonības vai arī kultūras mantojuma, aizsargāšanai ir

uzskatāmi par politiskiem lēmumiem. Arī Eiropas Kopienu tiesa

atzinusi, ka Eiropas Savienības dalībvalstis var pieņemt

politiskus lēmumus attiecīgās dalībvalsts valsts valodas

aizsargāšanai. Taču valsts valodas sekmēšanas politikai jābūt

proporcionālai un nediskriminējošai (sk.: C-379/87 Groener v.

Ireland [1989] ECR 3967 para. 19., 24).

Ņemot vērā Latvijas vēsturisko

pieredzi, kā arī to, ka latviešu valodas dominance valsts

teritorijā vēl joprojām nav pietiekami nodrošināta, Satversmes

tiesa uzskata, ka arī pašlaik pastāv nepieciešamība valstij veikt

pozitīvus pasākumus un pastiprināti aizsargāt valsts valodas

lietošanu.

Tādējādi

apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis.

16. Apstrīdētā norma

attiecas uz tām privātajām izglītības iestādēm, kurās tiek

īstenotas akreditētas pamatizglītības un vispārējās vidējās

izglītības programmas valsts valodā. Tomēr tā netieši skar gan

tās privātās izglītības iestādes, kurās tiek īstenotas

akreditētas pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības

programmas kādā citā valodā, gan arī šo privāto izglītības

iestāžu audzēkņus un viņu vecākus. Ir jāņem vērā, ka privātskolas

2004./2005. gadā veidoja četrus procentus no vispārizglītojošo

skolu skaita, tajās visās kopā izglītību ieguva 2861

izglītojamais. No šā kopskaita 1185 izglītojamie apguva mācību

programmu krievu valodā. Savukārt valsts un pašvaldību dienas

skolās izglītību ieguva 297 806 izglītojamie, no tiem krievu

valodā - 83 374 izglītojamie (sk. lietas pirmā

sējuma 147. - 151. lpp.).

Pieteicēji, uzskatot, ka

apstrīdētā norma ir diskriminējoša, kā argumentu izmanto ANO

Cilvēktiesību komitejas 2003. gada 6. novembra

noslēguma secinājumu 20. punktu [sk.: UN Human Rights

Committee 'Concluding observations: Latvia' (6 November 2003) UN

Doc CCPR/CO/79/LVA, para. 20] un Rasu diskriminācijas

izskaušanas komitejas 2003. gada 10. decembra noslēguma

secinājumu 16. punktu [sk.: UN Committee on the

Elimination of Racial Discrimination 'Concluding observations:

Latvia' (10 December 2003) UN Doc CERD/C/63/CO/7,

para. 16]. Šajos dokumentos norādīts, ka minētās

komitejas ir nobažījušās par atšķirībām attiecībā uz Latvijas

valsts atbalstu privātajām skolām saistībā ar valsts valodas

kritēriju. Minētās komitejas uzskata, ka "valstij ir jānodrošina,

lai valsts subsīdijas privātajām skolām tiktu piešķirtas bez

jebkādas diskriminācijas".

Minētajos dokumentos secinātais

gan ir vērtējams kā pietiekami autoritatīvs viedoklis, tomēr

valstij nav saistošs kā, piemēram, ECT vai Eiropas Kopienas

tiesas spriedums. Šie dokumenti vērtējami kā avoti ar izteikti

rekomendējošu raksturu (soft law), tie neuzliek valstij

obligātus pienākumus, bet konkrētas problēmas risināšanā iesaka

izvēlēties optimālo rīcības modeli.

17. Izglītības likums

paredz, ka valstij ir pienākums nodrošināt, lai privātajās

izglītības iestādēs sniegtā izglītība atbilstu noteiktiem

izglītības standartiem, kā arī to, lai šādu izglītības iestādi

absolvējušajiem būtu iespēja brīvi iekļauties Latvijas sabiedrībā

un konkurēt darba tirgū. Vērtējot apstrīdētās normas

attaisnojamību, jāņem vērā, ka privātajās izglītības iestādēs arī

tad, ja tajās tiek īstenotas akreditētas pamatizglītības un

vispārējās vidējās izglītības programmas citās valodās,

izglītojamie saskaņā ar Ministru kabineta 2000. gada

5. decembra noteikumiem Nr. 462 "Noteikumi par valsts

pamatizglītības standartu" un noteikumiem Nr. 463 "Noteikumi

par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu" apgūst valsts

valodu, kā arī atbilstoši Izglītības likuma 9. panta

trešajai daļai kārto valsts valodas zināšanu pārbaudes

eksāmenus.

17.1. Tāpēc jāpiekrīt

Pieteicējiem, ka nepieciešams vai nu pilnībā pārtraukt privāto

izglītības iestāžu finansēšanu no valsts vai pašvaldību budžeta

līdzekļiem, vai arī sniegt šādu finansējumu, pamatojoties uz

vienlīdzības pamatiem. Arī Igaunijas Republikas un Lietuvas

Republikas likumi, kas reglamentē privāto skolu finansēšanu,

neparedz apstrīdētajai normai analoģisku regulējumu. Atbilstoši

Igaunijas Privāto skolu likuma 22. panta otrajai daļai un

Pamatskolu un vidusskolu likuma 44. panta trešajai daļai

pamatskolas un vidusskolas neatkarīgi no mācību valodas saņem

finansējumu no valsts budžeta. Savukārt Lietuvas Izglītības

likuma 69. panta septītā daļa paredz, ka privātās skolas

saņem finansējumu no valsts un pašvaldības saskaņā ar valdības

noteikto procedūru. Minētais finansējums tiek piešķirts

neatkarīgi no tā, kādā valodā notiek mācības privātajā mācību

iestādē.

17.2. Saeima nav

ņēmusi vērā arī Valsts prezidentes viedokli, ka atsevišķas

Izglītības likuma normas, tostarp apstrīdētā norma, būtu grozāmas

iespējami ātrākā laikā. Proti, atsaucoties uz Saeimas frakcijas

"Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā", sabiedriskās

organizācijas "Strasbūra" un Latvijas krievu mācībvalodas skolu

atbalsta asociācijas lūgumu neizsludināt 2004. gada

5. februāra likumu "Grozījumi Izglītības likumā", viņa

vēstulē Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai un Ministru

prezidentam citastarp norādīja, ka Izglītības likuma

59. panta otrā daļa esot netaisnīga un nepamatota pret tām

privātajām izglītības iestādēm, kurās izglītības programmas tiek

īstenotas mazākumtautību valodās. Pretēji Izglītības likuma

9. pantam, apstrīdētā norma diskriminējot privātās

izglītības iestādes un pārkāpjot principu, saskaņā ar kuru valsts

un pašvaldību finansējums seko līdzi skolēnam tur, kur viņš mācās

(Latvijas Republikas prezidentes 2004. gada

10. februāra vēstule Nr. 52 Latvijas Republikas Saeimas

priekšsēdētājai un Latvijas Republikas Ministru prezidentam. Sk.

lietas pirmā sējuma 213. un 214. lpp.).

17.3. Jāuzsver, ka

valstij, pretstatā apstrīdētajā normā noteiktajam, ir pieejami

citi līdzekļi, kas minēto mērķi - valsts valodas

stiprināšanu - sekmētu atbilstošākā veidā. Lai nodrošinātu

valsts valodas apguvi privātajās izglītības iestādēs, kurās

izglītības programmas netiek īstenotas valsts valodā, var noteikt

stingrākas prasības šo privāto izglītības iestāžu akreditācijai.

Tā kā Ministru kabineta 2001. gada 27. novembra

noteikumi Nr. 498 paredz, ka privātās mācību iestādes saņem

valsts dotāciju tikai pedagogu darba samaksai un valsts sociālās

apdrošināšanas obligātajām iemaksām (sk. minēto noteikumu

2. punktu), valsts valodas apmācībā ir iespējams

iesaistīt kvalificētus pedagogus, kas nodrošinātu latviešu

valodas apguvi augstā līmenī. Satversmes tiesa piekrīt Valsts

cilvēktiesību biroja viedoklim, ka leģitīmā mērķa sasniegšanai ir

iespējams izvēlēties citus līdzekļus - nevis liedzot

atbalstu, bet gan īpaši atbalstot valsts valodas mācīšanu

mazākumtautību privātskolās. Turklāt jāņem vērā, ka skolotāju

skaits visās privātajās izglītības iestādēs kopā ir samērā

neliels - aptuveni divi procenti no kopējā skolotāju skaita

(sk. lietas pirmā sējuma 145. lpp.).

18. Satversmes tiesa

atzīst par nepieciešamu norādīt, ka ne Satversmes 91. pants,

ne arī 112. pants tieši neuzliek valstij par pienākumu

piedalīties privāto izglītības iestāžu finansēšanā. Savukārt tad,

ja valsts pieņēmusi politisku lēmumu un piedalās minēto iestāžu

finansēšanā, Satversmes tiesa nav tiesīga apšaubīt šādu

likumdevēja lēmumu. Tomēr gadījumā, ja valsts vai vietējā

pašvaldība nolēmusi veikt kādas pozitīvas darbības un atbalstīt

atsevišķas privātās izglītības iestādes, tad šāda atbalsta

sniegšanai, ievērojot pamattiesības, ir jābalstās uz vienlīdzības

pamatiem. Lemjot par minētā finansējuma piešķiršanu, ir

pieļaujams ņemt vērā, piemēram, vietējās pašvaldības finansiālās

iespējas.

Tādējādi

apstrīdētā norma nav samērīga ar tās leģitīmo mērķi un ir

pretrunā ar Satversmes 91. pantu.

19. Ņemot vērā to, ka

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam, nav

nepieciešams atsevišķi izvērtēt tās atbilstību ECK

14. pantam (saistībā ar Pirmā protokola 2. pantu).

20. Lai gan Pieteicēji

pieteikumā ir ietvēruši prasījumu apstrīdēto normu atzīt par

spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža, tomēr pieteikumā šāds

prasījums nav pamatots.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

atzīt Izglītības likuma

59. panta otrās daļas otrajā teikumā ietvertos vārdus

"valsts valodā" par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes

91. pantam un spēkā neesošiem no sprieduma publicēšanas

brīža.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš