5. pants

Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu,

Satversmes tiesai visupirms nepieciešams noskaidrot, kas

izskatāmajā lietā uzskatāms par īpašuma tiesību objektu un vai

apstrīdētā norma šīs tiesības ierobežo.

5.1. Atbalstu Pasākuma ietvaros saimniecības atdevēji

saņem saskaņā ar līgumu par atbalsta piešķiršanu, kas noslēgts,

citstarp pamatojoties uz Regulas Nr. 1257/1999 un Noteikumu Nr.

1002 normām. Lauku attīstības plāna 12.3.2. apakšnodaļas sadaļas

"Priekšlaicīgā pensionēšanās" "a" apakšpunkts

līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim paredzēja, ka

gadījumā, ja atbalsta saņēmējs mirst periodā, kurā ir spēkā

noslēgtais līgums par priekšlaicīgās pensijas saņemšanu, viņa

ikmēneša pensiju par atlikušo periodu turpina izmaksāt personai,

kurai saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem ir apstiprinātas

mantojuma tiesības.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. panta

tvērumā ietilpst tiesības uz normatīvajā aktā noteiktu valsts

tiešo atbalstu konkrētas naudas summas veidā, ja ir izpildītas

noteiktas normatīvo aktu prasības (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03

8.-10. punktu). Saimniecības atdevēja tiesības saņemt

atbalstu Pasākuma ietvaros atbilstoši līgumiem, kurus viņš

noslēdzis ar Lauku atbalsta dienestu, ir īpašuma tiesību

objekts.

Savukārt līdz apstrīdētās normas pieņemšanai Lauku attīstības

plāna 12.3.2. apakšnodaļas sadaļas "Priekšlaicīgā

pensionēšanās" "a" apakšpunkts tiešā veidā

noteica, ka tiesības saņemt atbalstu Pasākuma ietvaros ir

iespējams mantot. Lietas materiālos atrodas arī mantojuma

apliecība, kurā kā pieņemtā mantojuma sastāvā ietilpstošs

norādīts arī priekšlaicīgās pensijas kapitāls - noteikta naudas

summa - Pasākuma ietvaros (sk. lietas materiālu 1. sēj. 17.

lpp.). Tāpat no lietas materiāliem izriet, ka saimniecības

atdevējam Pasākuma ietvaros piešķirto atbalstu turpināja izmaksāt

viņa mantiniekiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 12. un 21.

lpp.). Tas nozīmē, ka saimniecības atdevēja mantinieki

saskaņā ar nacionālajām tiesību normām faktiski saņēma mantojumā

Pasākuma ietvaros piešķirto atbalstu.

5.2. Atbilstoši Lauku attīstības plāna 9.3. apakšnodaļā

minētajam Pasākuma juridiskais pamats ir Regulas Nr. 1257/1999 IV

sadaļa (10.-12. pants) un Regulas Nr. 817/2004 4. nodaļa

(7.-10. pants). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Latvijai

pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir pienākums pildīt saistības,

kas tai izriet no līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas

Savienībai. Proti, līdz ar šā līguma ratifikāciju Eiropas

Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību

sastāvdaļu. Saskaņā ar šo līgumu Latvijai ir saistoši arī Eiropas

Savienības institūciju pieņemtie tiesību akti. Eiropas Savienības

tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk arī - EST)

judikatūrā nostiprinātā to interpretācija ir jāņem vērā,

piemērojot nacionālos normatīvos aktus, lai novērstu iespējamās

pretrunas starp Latvijas un Eiropas Savienības tiesībām (sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr.

2004-01-06 7. punktu un 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2007-11-03 24.2. punktu).

Eiropas Komisija, 2004. gada 30. jūnijā apstiprinot Lauku

attīstības plānu, kurā bija paredzēta Pasākuma ietvaros piešķirtā

atbalsta mantošanas iespēja, atzina šo plānu par atbilstošu

Regulai Nr. 1257/1999. Savukārt Eiropas Komisijas Lauku

attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmē tika

secināts, ka priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošana

neatbilst Regulas Nr. 1698/2005 noteikumiem (sk. protokola 10.

punktu lietas materiālu 1. sēj. 94. lpp.). Ministru kabinets

uzskatīja, ka tādējādi Lauksaimniecības garantiju fonda

finansējums nav attiecināms uz Pasākuma ietvaros piešķirtā

atbalsta mantošanu (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu

lietas materiālu 1. sēj. 79. un 80. lpp.). Jau pēc

apstrīdētās normas pieņemšanas, 2015. gada 11. maijā, Eiropas

Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts

nosūtīja Ministru kabinetam vēstuli, atkārtoti apstiprinot

Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19.

oktobra sanāksmē pausto nostāju un norādot, ka atbalsts Pasākuma

ietvaros nav attiecināms uz saimniecības atdevēja mantiniekiem un

ka pēc 2011. gada 19. oktobra jaunas saistības nav paredzētas

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 98. un 99. lpp.).

EST ir atzinusi, ka Eiropas Savienības tiesiskajam regulējumam

neatbilstoša dalībvalsts prakse nevar radīt tiesisko paļāvību

privātpersonai, kas gūst labumu no šīs situācijas. No tā izriet,

ka par Eiropas Savienības tiesību piemērošanu atbildīgās valsts

iestādes rīcība, kas ir pretrunā ar Eiropas Savienības tiesībām,

nevar privātpersonai radīt tiesisko paļāvību uz turpmāku labuma

gūšanu no Eiropas Savienības tiesībām neatbilstošas attieksmes

(sk. EST 2012. gada 14. jūnija sprieduma lietā C-606/10 ANAFE,

ECLI:EU:C:2012:348, 57.-83. punktu).

Izskatāmajā lietā ir būtiski noskaidrot, vai personas (gan

saimniecības atdevējs, gan arī viņa mantinieki) varēja paļauties

uz Pasākuma ietvaros saņemamā atbalsta pāreju saimniecības

atdevēja mantiniekiem. Šajā sakarā Satversmes tiesai ir jāvērtē

Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanas juridiskā daba

kopsakarā ar Eiropas Savienības tiesību aktos ietverto

regulējumu, proti, jānoskaidro, vai Regula Nr. 1257/1999

aizliedza Noteikumos Nr. 1002 ietvert regulējumu par Pasākuma

ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu.

Ja Regula Nr. 1257/1999 aizliedza dalībvalstij paredzēt

Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanas iespēju, tad

saimniecības atdevēja mantinieku tiesības saņemt atbalstu

Pasākuma ietvaros nebūtu uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu

un līdz ar to apstrīdētā norma nevarētu radīt pamattiesību

ierobežojumu.