6. pants

Lai gan regulas kā Eiropas Savienības tiesību avoti

ir vispārpiemērojamas - tās uzliek saistības kopumā un ir tieši

piemērojamas visās dalībvalstīs (Līguma par Eiropas Savienības

darbību 288. pants), tomēr dažu regulas noteikumu ieviešanai

dalībvalstīm ir jāveic piemērošanas pasākumi (sk. EST 2011.

gada 7. jūlija sprieduma lietā C-523/09 "Rakvere Piim un

Maag Piimatööstus", ECLI:EU:C:2011:460, 18.

punktu). Eiropas Savienības tiesību kontekstā piemērošanas

pasākumu pieļaujamību vērtē pēc tā, vai regula ir atstājusi

dalībvalstīm rīcības brīvību un vai tā prasa pieņemt piemērošanas

pasākumus (sk. EST 2004. gada 24. jūnija sprieduma lietā

C-278/02 "Handlbauer", ECLI:EU:C:2004:388, 27.

punktu). Satversmes tiesa vērš uzmanību uz apstākļiem, kas

liek šaubīties par Eiropas Savienības tiesību normu

interpretāciju.

6.1. Pirmšķietami varētu uzskatīt, ka Regulas Nr.

1257/1999 10.-12. panta normas paredz skaidrus un precīzus

pienākumus. Regulā Nr. 1257/1999 paredzētie nosacījumi atbalsta

saņemšanai Pasākuma ietvaros varētu norādīt uz attiecīgo tiesību

personisko raksturu, proti, uz to, ka tiesības šādu atbalstu

saņemt piemīt tikai personai, kura pati nodevusi savu saimniecību

citai personai.

Vērtējot izskatāmajā lietā Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. pantu

un Regulas Nr. 817/2004 7.-10. pantu, varētu secināt, ka ir

nepieciešams pieņemt regulas piemērošanas pasākumus, tomēr

atbalsta maksājumu saņemšanas nosacījumu papildināšana nav

paredzēta. Šie nosacījumi ir ietverti Regulas Nr. 1257/1999 11.

pantā, atbilstoši kuram persona, kas var pretendēt uz minēto

atbalstu, nav jaunāka par 55 gadiem un saimniecības nodošanas

brīdī vēl nav sasniegusi parasto pensijas vecumu, vismaz desmit

gadus pirms saimniecības nodošanas nodarbojusies ar

lauksaimniecību un, nododot saimniecību, izbeidz jebkādu

komerciālu lauksaimniecisko darbību. Izmaksājamā atbalsta

personisko raksturu apstiprina arī Regulas Nr. 1257/1999 12.

panta 2. punkts, saskaņā ar kuru šo atbalstu, no kā atskaitīta

dalībvalsts maksātā vecuma pensija, saimniecības atdevējs var

saņemt maksimāli 15 gadus vai līdz savai 75. dzimšanas dienai.

Regulas Nr. 817/2004 7. pants apstiprina, ka maksājamais pabalsts

tiek saistīts ar vienu saimniecību un konkrētajiem tās

īpašniekiem, kas tādi bijuši nodošanas brīdī. Savukārt

saimniecības atdevēja mantinieki ir personas, kuras nav līguma

par atbalsta piešķiršanu Pasākuma ietvaros puses, un attiecībā uz

tām normatīvajos aktos nav paredzēti nekādi kritēriji vai

prasības.

Atbalsts Pasākuma ietvaros nebūtu pielīdzināms kompensācijai

par īpašumu, kas pienāktos gan saimniecības atdevējam, gan arī

viņa mantiniekiem. Uz to norāda arī lietas materiālos esošais

pirkuma līgums, kurā minētā atdotā īpašuma pārdošanas summa ir

nesalīdzināmi mazāka par Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta

apmēru (sk. lietas materiālu 1. sēj. 29. lpp.). Būtībā

atbalsts Pasākuma ietvaros saimniecības atdevējam tiek piešķirts

par viņa paša personisko izšķiršanos pilnībā izbeigt komerciālo

lauksaimniecisko darbību. Tādējādi naudas līdzekļi Pasākuma

ietvaros saimniecības atdevējam tiek piešķirti par viņa

atteikšanos no savas saimnieciskās darbības turpināšanas.

6.2. No otras puses, Regulas Nr. 1257/1999 23.

apsvērumā ir uzsvērts, ka būtu jāveicina priekšlaicīga aiziešana

pensijā, lai uzlabotu lauku saimniecību dzīvotspēju, ņemot vērā

Padomes 1992. gada 30. jūnija regulas (EEK) Nr. 2079/92, ar ko

izveido Kopienas atbalsta sistēmu tiem, kas priekšlaicīgi

aizgājuši pensijā no darba lauksaimniecībā (turpmāk - Regula Nr.

2079/92) ieviešanas gaitā gūto pieredzi. Tādējādi izskatāmajā

lietā ir jāņem vērā Regulā Nr. 2079/92 noteiktie Pasākuma

pamatprincipi un mērķi.

Lietā pieaicinātā persona Mg. sc. soc. Inguss Kalniņš

uzskata, ka šajā regulā noteiktie mērķi ir samērā plaši

interpretējami, jo tās primārais uzdevums bija nodrošināt

ienākumus gados vecākiem lauksaimniekiem, kas nolemj izbeigt

lauksaimniecisko darbību. Tikai nākamais mērķis esot bijis

nomainīt šos vecāka gadagājuma lauksaimniekus ar tādiem

lauksaimniekiem, kuri var uzlabot saimniecības dzīvotspēju.

Atbilstoši Regulas Nr. 2079/92 7. pantam dalībvalstīm vajadzējis

pieņemt visus nepieciešamos tiesību aktus, lai nodrošinātu to, ka

šāda veida atbalsts ir pietiekami pievilcīgs salīdzinājumā ar

jebkuru citu šajā jomā pastāvošu priekšlaicīgas pensionēšanās

shēmu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 31. janvāra tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 65.-67.

lpp.). Arī pieaicinātās personas Lauku atbalsta dienests un

LL.M. Solvita Harbaceviča piekrīt, ka atbalsta mantošana

varētu būt instruments (stimuls) tam, lai lauksaimnieki vispār

iesaistītos Pasākumā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 31.

janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj.

73., 75., 100. un 101. lpp.). Savukārt pieaicinātā persona

Tiesībsargs uzsver, ka bieži vien lauku saimniecībā ir

nodarbināti vairāki ģimenes locekļi un tādējādi saimniecības

atdevējam izvirzīto nosacījumu nenodarboties ar komerciālo

lauksaimniecību netieši ievēro arī viņa mantinieki (sk.

Tiesībsarga viedokli lietas materiālu 1. sēj. 135.

lpp.).

Līdz ar to varētu secināt, ka Regulas Nr. 1257/1999 normas par

priekšlaicīgo pensionēšanos piešķir dalībvalstīm rīcības brīvību

attiecībā uz tās piemērošanas pasākumiem un atbalsta mantošanas

iespēja izriet no Regulas Nr. 1257/1999 mērķiem. Turklāt Regulas

Nr. 1257/1999 noteikumos ietvertajā atbalsta piešķiršanas

aizliegumu uzskaitījumā expressis verbis nav paredzēts

atbalsta mantošanas aizliegums.

Izskatāmajā tiesiskajā un faktiskajā jautājumā EST judikatūra

vēl nav izveidojusies. Ņemot vērā minētos apstākļus, Regulas Nr.

1257/1999 normas varētu neuzskatīt par tādām, kas paredz skaidrus

un precīzus pienākumus, kuri to izpildes vai seku ziņā nav

atkarīgi no jebkāda turpmāka akta pieņemšanas. Tādējādi acte

clair doktrīna konkrētajā gadījumā nebūtu piemērojama un

pastāv šaubas par to, vai Regula Nr. 1257/1999 patiešām aizliedza

dalībvalstīm iekļaut savos normatīvajos aktos atbalsta mantošanas

institūtu.