1. pants
noteic:

"Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika."

Saskaņā ar Satversmes 4. pantu:

"Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.

Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru."

Satversmes 68. pants noteic:

"Visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto

likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas

apstiprināšana.

Slēdzot starptautiskus līgumus, Latvija nolūkā stiprināt

demokrātiju var deleģēt starptautiskām institūcijām daļu no

valsts institūciju kompetences. Starptautiskus līgumus, kuros

starptautiskām institūcijām tiek deleģēta daļa no valsts

institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs, kurās

piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un

apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu

balsu vairākums.

Latvijas dalība Eiropas Savienībā izlemjama tautas

nobalsošanā, kuru ierosina Saeima.

Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas

nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas

tautas nobalsošanā."

Satversmes 105. pants noteic:

"Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst

izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var

ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu

atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma

gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

atlīdzību."

Satversmes 112. pants paredz:

"Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina

iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību.

Pamatizglītība ir obligāta."

Savukārt saskaņā ar Satversmes 113. pantu:

"Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas

jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un

patenttiesības."

2. Saeima 1995. gada 2. novembrī pieņēma Augstskolu

likumu. Tas stājās spēkā 1995. gada 1. decembrī.

2.1. Augstskolu likuma 5. pantā sākotnēji bija noteikts

augstskolu uzdevums izkopt un attīstīt zinātni un mākslu. Ar

2018. gada 21. jūnija likumu "Grozījumi Augstskolu

likumā" (turpmāk - 2018. gada 21. jūnija grozījumi

Augstskolu likumā) Augstskolu likuma 5. panta trešais teikums

tika izteikts jaunā redakcijā: "Tās savā darbībā izkopj un

attīsta zinātni, mākslu un valsts valodu."

2.2. Ar 2018. gada 21. jūnija grozījumiem Augstskolu

likumā tika grozīts arī Augstskolu likuma 56. pants. Šā panta

trešās daļas ievaddaļā vārdi "Valsts dibinātās

augstskolās" tika aizstāti ar vārdiem "Augstskolās un

koledžās". Tādējādi kopš 2019. gada 1. janvāra, kad šie

grozījumi stājās spēkā, Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa ir

spēkā šādā redakcijā:

"Augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts

valodā. Svešvalodu lietošana studiju programmu īstenošanā

iespējama tikai šādos gadījumos:

1) Eiropas Savienības oficiālajās valodās var īstenot studiju

programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, un studiju

programmas, kuras īsteno Eiropas Savienības programmu un

starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros. Ārvalstu

studējošajiem studiju kursu obligātajā apjomā iekļaujama valsts

valodas apguve, ja studijas Latvijā ir paredzamas ilgāk par

sešiem mēnešiem vai pārsniedz 20 kredītpunktus;

2) ne vairāk par vienu piekto daļu no studiju programmas

kredītpunktu apjoma var īstenot Eiropas Savienības oficiālajās

valodās, ievērojot, ka šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts

pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darba

izstrāde;

3) studiju programmas, kuru īstenošana svešvalodā ir

nepieciešama studiju programmas mērķu sasniegšanai, atbilstoši

Latvijas Republikas izglītības klasifikācijai šādās izglītības

programmu grupās: valodu un kultūras studijas, valodu programmas.

Par studiju programmas atbilstību izglītības programmu grupām

lemj licencēšanas komisija;

4) Eiropas Savienības oficiālajās valodās drīkst īstenot

kopīgās studiju programmas."

Tādējādi Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa noteic, ka

Latvijā visas augstskolas, tostarp privātās augstskolas, studiju

programmas īsteno valsts valodā. Svešvalodu lietošana studiju

programmu īstenošanā iespējama tikai minētajā normā paredzētajos

gadījumos.

2.3. Ar 2018. gada 21. jūnija grozījumiem Augstskolu

likumā tā pārejas noteikumi tika papildināti ar 49. punktu šādā

redakcijā:

"Grozījumi šā likuma 56. panta trešajā daļā attiecībā uz

studiju programmu īstenošanas valodu stājas spēkā 2019. gada 1.

janvārī. Augstskolām un koledžām, kuru studiju programmu

īstenošanas valoda neatbilst šā likuma 56. panta trešās daļas

nosacījumiem, ir tiesības turpināt studiju programmu īstenošanu

attiecīgajā valodā līdz 2022. gada 31. decembrim. Pēc 2019. gada

1. janvāra studējošo uzņemšana studiju programmās ar īstenošanas

valodu, kas neatbilst šā likuma 56. panta trešās daļas

nosacījumiem, nav atļauta."

3. Divu privāto augstskolu - Rīgas Ekonomikas

augstskolas un Rīgas Juridiskās augstskolas - darbību Latvijā

regulē speciālie likumi. Tie citstarp ietver arī noteikumus par

studiju īstenošanas valodu šajās augstskolās.

Likuma "Par Rīgas Ekonomikas augstskolu" 19. panta

pirmajā daļā noteikts:

"Studijas Augstskolā notiek angļu valodā. Augstskolā

bakalaura, maģistra un doktora grāda ieguvei nepieciešamos darbus

izstrādā un aizstāv un profesionālās kvalifikācijas eksāmenus

kārto angļu valodā."

Savukārt Rīgas Juridiskās augstskolas likuma 21. pantā

noteikts:

"Augstskola īsteno normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā

licencētas un akreditētas studiju programmas. Studijas augstskolā

notiek angļu valodā vai citā Eiropas Savienības oficiālajā

valodā."

II. Eiropas

Savienības tiesiskais regulējums

4. Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants

noteic tiesības veikt uzņēmējdarbību, bet 56. pants - pakalpojumu

sniegšanas brīvību. Uzņēmējdarbības brīvība ir saistīta arī ar

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantā nostiprināto

darījumdarbības brīvību.

III. Strīda

pamatā esošie fakti un tiesvedība Satversmes tiesā

5. Satversmes tiesā tika ierosināta lieta Nr.

2019-12-01 "Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas

trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49.

punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 105. un 112.

pantam".

Lieta tika ierosināta pēc divdesmit Saeimas deputātu (turpmāk

- Pieteikuma iesniedzējs) pieteikuma. Pēc šāda pieteikuma ir

veicama normu abstraktā kontrole. Tādu pieteikumu mērķis, kurus

Satversmes tiesā iesniedz abstraktās tiesību normu kontroles

subjekti, tostarp Saeimas deputāti, ir aizstāvēt publiskās

intereses. Šāds pieteikums ir uzskatāms par būtisku instrumentu

nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu aizsardzībai. Abstraktā

tiesību normu kontrole ir līdzeklis, kas kalpo tiesību sistēmas

sakārtošanai. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē

apstrīdēto normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību

normām attiecībā uz visu to personu loku, uz kurām likumdevējs

attiecinājis konkrēto regulējumu (sal. sk. Satversmes tiesas

2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 9.

punktu).

6. Pieteikuma iesniedzējs pieteikumā Satversmes tiesai

norādījis, ka Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešais

teikums, 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts

(turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Satversmes 1., 105. un

112. pantam.

Pieteikuma iesniedzējs argumentējis, ka apstrīdētās normas

ierobežo privāto augstskolu autonomiju un to mācībspēku un

studējošo akadēmisko brīvību, jo uzliek privātajām augstskolām

par pienākumu izkopt un attīstīt valsts valodu, kā arī ierobežo

privāto augstskolu iespējas īstenot studiju programmas

svešvalodās. Tādējādi esot ierobežotas Satversmes 112. pantā

ietvertās tiesības uz izglītību.

Tāpat Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka apstrīdētās normas

ierobežo privāto augstskolu tiesības uz iegūtās licences pamata

veikt komercdarbību un par maksu sniegt augstākās izglītības

pakalpojumu, lai gan šīs tiesības ir aizsargātas ar Satversmes

105. pantā ietvertajām tiesībām uz īpašumu. Privātās augstskolas

nevarēšot pilnībā īstenot jau akreditētās programmas angļu valodā

un valodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas.

Apstrīdētās normas pārkāpjot arī Satversmes 1. pantā ietverto

tiesiskuma principu, saskaņā ar kuru privāto augstskolu

dibinātājiem radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka tie varēs gūt

labumu no sava īpašuma izmantošanas. Tā kā privātās augstskolas

ieguvušas attiecīgās licences un akreditējušas studiju

programmas, tās esot paļāvušās uz iespēju turpināt konkrēto

komercdarbību. Neesot paredzēta arī saudzējoša pāreja uz jauno

regulējumu vai kompensācijas mehānisms.

Pieteikuma iesniedzējs arī apgalvo, ka apstrīdētās normas,

radot barjeru ienākšanai augstākās izglītības tirgū un liedzot

sniegt citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un

uzņēmumiem augstākās izglītības pakalpojumus svešvalodās, skar

Eiropas Savienības tiesību avotos garantētās tiesības uz brīvu

uzņēmējdarbību un brīvu pakalpojumu apriti, kas ir garantētas

Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. un 56. pantā, kā arī

darījumdarbības brīvību, kas noteikta Eiropas Savienības

Pamattiesību hartas 16. pantā.

7. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

1., 105. un 112. pantam.

7.1. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas neierobežo

privāto augstskolu tiesības, jo tiesības uz izglītību aptver

tikai studējošo tiesību aizsardzību. Valstij neesot pienākuma

garantēt augstāko izglītību valodā, kas nav valsts valoda.

Izglītības sistēmas vienotības princips nosakot, ka vienotas

valodas pamatprasības ir attiecināmas uz dažādu veidu un līmeņu

izglītību. Tādēļ neesot pamata runāt par Satversmes 112. pantā

noteikto tiesību ierobežojumu. Pat ja tiktu atzīts, ka šīs

tiesības ir ierobežotas, attiecīgais ierobežojums esot noteikts

ar likumu, tam esot leģitīms mērķis un tas esot samērīgs ar šo

mērķi.

7.2. Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka apstrīdētās

normas neierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības, jo

šīs tiesības neparedzot tiesisko aizsardzību personu tiesībām gūt

peļņu. Turklāt esot jāņem vērā, ka privātās augstskolas darbojas

īpaši regulētā saimnieciskās darbības nozarē, kas ir pakārtota

likumdevēja noteikto mērķu izpildei un tikai pēc tam var tikt

saistīta ar peļņas gūšanu. Pat ja tiktu atzīts, ka apstrīdētās

normas ierobežo Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības, šāds

ierobežojums esot samērīgs, jo privātās augstskolas joprojām

varot īstenot Augstskolu likuma prasībām atbilstošas studiju

programmas, piedāvāt neformālās izglītības kursus un nodarboties

ar pētniecību. Turklāt Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49.

punkts paredzot pietiekami ilgu pārejas periodu.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Sandis Bērtaitis argumentēja, ka

Eiropas Savienības tiesības neierobežo dalībvalstu iespējas

izglītības jomā pieņemt tādu normatīvo regulējumu, kāds

nepieciešams konstitucionālo vērtību aizsardzībai. Turklāt

Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā studiju programmu

īstenošanai Eiropas Savienības valodās esot paredzēts īpašs

regulējums, tādējādi nenorobežojoties no Eiropas Savienības

izglītības telpas.

8. Satversmes tiesa 2020. gada 11. jūnijā taisīja

spriedumu lietā Nr. 2019-12-01 (turpmāk - Spriedums).

8.1. Spriedumā Satversmes tiesa secināja, ka Satversmes

105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu ir konkretizējamas

kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā

ietverto uzņēmējdarbības brīvību. Līdz ar to nepieciešams

noskaidrot uzņēmējdarbības brīvības saturu, vienlaikus apsverot

iespēju vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt

prejudiciālu nolēmumu. Satversmes tiesa arī norādīja, ka nav

vēlama tāda situācija, ka saistībā ar iespējamo vēršanos Eiropas

Savienības Tiesā jautājums par apstrīdēto normu atbilstību

Satversmei netiktu vismaz daļēji atrisināts ilgāku laika posmu.

Tādēļ Satversmes tiesa nolēma sadalīt izskatāmo lietu divās

lietās - lietā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112.

pantam un lietā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. un

105. pantam. Pirmajā lietā taisāms spriedums, jo tās kontekstā

apstrīdētās normas regulē jomu, kas saskaņā ar Līguma par Eiropas

Savienības darbību 165. pantu ir Eiropas Savienības dalībvalstu

kompetencē. Savukārt otrajā lietā atsākama tās izskatīšana pēc

būtības.

8.2. Ņemot vērā augstākās izglītības ciešo saistību ar

zinātniskās, mākslinieciskās un citas jaunrades brīvību, lietā

par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam papildus

apstrīdēto normu atbilstībai tiesībām uz izglītību Satversmes

tiesa vērtēja arī apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 113.

pantam, kas ietver zinātniskās jaunrades brīvību.

Spriedumā norādīts, ka ar Augstskolu likuma 5. pantā noteikto

pienākumu izkopt un attīstīt valsts valodu likumdevējs ir

konkretizējis valsts pozitīvo pienākumu radīt tādu augstākās

izglītības regulējumu, kas nodrošina augstskolu darbību

sabiedrības interesēs. Turklāt jāņem vērā, ka apstrīdētā norma

dod augstskolām plašu rīcības brīvību šā uzdevuma izpildē. Līdz

ar to Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešais teikums

atbilst Satversmes 112. pantam kopsakarā ar 113. pantu.

Satversmes tiesa norādīja, ka Augstskolu likuma 56. panta

trešā daļa skatāma kopsakarā ar šā likuma pārejas noteikumu 49.

punktu, jo šīs normas veido vienotu regulējumu. Šis regulējums

ierobežo privāto augstskolu mācībspēku un studējošo akadēmisko

brīvību un privāto augstskolu autonomiju, jo paredz ierobežojumus

svešvalodu izmantošanai augstākās izglītības studiju programmu

īstenošanā. Ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms

mērķis, un tas ir piemērots šā mērķa sasniegšanai. Taču

Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs nav apsvēris to, vai šo

leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem. Par vienu no šādiem līdzekļiem atzīstams visaptverošs

visu privāto augstskolu kvalitātes izvērtējums, uz kura pamata

tiktu piešķirta atļauja īstenot studiju programmas svešvalodās.

Tāpat regulējums, kas attiecībā uz atsevišķām zinātnes nozarēm

vai noteikta līmeņa studijām paredzētu izņēmumus no Augstskolu

likuma 56. panta trešās daļas, mazāk ierobežotu privāto

augstskolu mācībspēku un studējošo akadēmisko brīvību un privāto

augstskolu autonomiju. Līdz ar to Augstskolu likuma 56. panta

trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts neatbilst Satversmes

112. pantam kopsakarā ar 113. pantu, ciktāl šīs apstrīdētās

normas attiecas uz privātajām augstskolām.

IV. Iemesli,

kuru dēļ Satversmes tiesa vēršas Eiropas Savienības Tiesā

9. Saskaņā ar Augstskolu likuma 8. panta pirmo daļu

augstskolas Latvijā var dibināt valsts, citas juridiskās, kā arī

fiziskās personas, tajā skaitā ārvalstu juridiskās un fiziskās

personas. Tādējādi augstākā izglītība ir pakalpojums, ko var

sniegt privātpersonu dibināti uzņēmumi.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 4. pantā noteikts, ka

Eiropas Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti.

Savukārt saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 165.

pantu Eiropas Savienība respektē dalībvalstu atbildību par mācību

saturu un izglītības sistēmas organizāciju, kā arī kultūru un

valodu dažādību. Tādējādi secināms, ka augstākās izglītības

saturs un organizācija ir jomas, kas ir Eiropas Savienības

dalībvalstu kompetencē. Līdz ar to apstrīdētās normas, kas noteic

izglītības iestāžu darbību nolūkā veicināt valsts valodas

izkopšanu un attīstību, ir izdotas Eiropas Savienības dalībvalstu

kompetencē esošā jomā. Tomēr Eiropas Savienības Tiesa ir

atzinusi, ka arī jomās, kas atstātas Eiropas Savienības

dalībvalstu kompetencē, piemērojama uzņēmējdarbības brīvība

(sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 11.

jūnija sprieduma lietā C-206/19 "KOB",

ECLI:EU:C:2020:463, 20. punktu).

Brīvība veikt uzņēmējdarbību Līguma par Eiropas Savienības

darbību 49. panta izpratnē nozīmē tiesības sākt un izvērst

darbības kā pašnodarbinātai personai, kā arī dibināt un vadīt

uzņēmumus ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem

paredz tās valsts tiesību akti, kurā šī uzņēmējdarbība tiek

veikta. Tātad šī brīvība attiecas gan uz fiziskajām, gan

juridiskajām personām. Kā norādījusi Eiropas Savienības Tiesa,

uzņēmējdarbības brīvība ir saprotama plaši. Tā ietver Eiropas

Savienības dalībvalstu pilsoņu un uzņēmumu tiesības pastāvīgā un

nepārtrauktā veidā piedalīties citas dalībvalsts saimnieciskajā

dzīvē ar nolūku gūt peļņu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 1974.

gada 21. jūnija sprieduma lietā 2/74 "Reyners",

ECLI:EU:C:1974:68, 25. punktu). Tādējādi arī augstākās

izglītības studiju programmu īstenošana par atlīdzību ietilpst

uzņēmējdarbības brīvības piemērošanas jomā, ja vienas dalībvalsts

pilsonis stabili un ilgstoši veic šo darbību citā dalībvalstī,

izmantojot galveno vai pakārtoto uzņēmumu uzņēmējā dalībvalstī.

Par šīs brīvības ierobežojumu Līguma par Eiropas Savienības

darbību 49. panta pirmās daļas izpratnē ir uzskatāmi jebkuri

pasākumi, kas liedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šīs

brīvības izmantošanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada

13. novembra sprieduma lietā C‑153/02 "Neri",

ECLI:EU:C:2003:614, 39. un 41. punktu).

9.1. Vairākas pieaicinātās personas tiesas sēdē lietā

Nr. 2019-12-01 Satversmes tiesai norādīja uz to, ka apstrīdētās

normas, iespējams, ierobežo Līguma par Eiropas Savienības darbību

49. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību, jo Augstskolu likuma