56. pants
veidojot ārvalstu uzņēmumiem grūti pārvaramu barjeru

ienākšanai Latvijas augstākās izglītības tirgū.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru jēdziens

"ierobežojums" Līguma par Eiropas Savienības darbību

49. un 56. panta izpratnē attiecas uz pasākumiem, kas aizliedz,

traucē vai padara mazāk pievilcīgu uzņēmējdarbības brīvības un

pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanu. Līguma par Eiropas

Savienības darbību 49. pants liedz piemērot valsts tiesību aktus,

kas padara pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm grūtāku par

pakalpojumu sniegšanu tikai vienas dalībvalsts teritorijā (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2007. gada 5. jūlija sprieduma lietā

C‑522/04 "Komisija/Beļģija", ECLI:EU:C:2007:405, 37.

punktu). Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12.

decembra direktīvā 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū

(turpmāk - Pakalpojumu direktīva) ietverti vispārīgi noteikumi,

lai atvieglinātu pakalpojumu sniedzējiem uzņēmējdarbības brīvības

īstenošanu un pakalpojumu brīvu apriti. Pakalpojumu direktīvas

14. panta 1. punkts noteic, ka dalībvalstis nedrīkst noteikt, ka

pakalpojumu īstenošana ir apgrūtināta saistībā ar diskriminējošām

prasībām.

Tāpat ierobežojuma jēdziens aptver arī nediskriminējošus

dalībvalsts pasākumus, kas ietekmē citu dalībvalstu uzņēmumu

piekļuvi tirgum un līdz ar to traucē Eiropas Savienības iekšējo

tirdzniecību (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2009.

gada 28. aprīļa sprieduma lietā C-518/06

"Komisija/Itālija", ECLI:EU:C:2009:270, 62. un 64.

punktu). Ar netiešo diskrimināciju saprot jebkuru valsts

pasākumu, kas, lai gan ir piemērojams neatkarīgi no pilsonības,

padara mazāk pievilcīgu Līgumā garantētās brīvības izmantošanu

(sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 3.marta

sprieduma lietā C-75/18 "Vodafone Magyarország",

ECLI:EU:C:2020:139, 42. un 43. punktu).

No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka valsts

pasākumi, ar kuriem var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu ar

Līgumu noteikto pamatbrīvību īstenošanu, var būt pieļaujami ar

nosacījumu, ka tiem ir ar Līgumu saderīgs leģitīms mērķis, tie ir

attaisnojami ar obligātiem vispārējo interešu iemesliem, tie ir

atbilstoši tajos izvirzītā mērķa sasniegšanai un tie nepārsniedz

to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2007. gada 5. jūlija sprieduma lietā C‑522/04

"Komisija/Beļģija", ECLI:EU:C:2007:405, 47.

punktu). Eiropas Savienības Tiesa ir vērtējusi

uzņēmējdarbības brīvības ierobežojumus augstākās izglītības jomā,

tomēr līdz šim tiesa tos vērtējusi saistībā ar dalībvalstu

nosacījumiem par piekļuvi profesijai un augstākās izglītības

diplomu atzīšanu (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas

2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-307/07

"Komisija/Portugāle", ECLI:EU:C:2008:402, un 2009. gada

29. janvāra spriedumu lietā C-311/06 "Consiglio Nazionale

degli Ingegneri", ECLI:EU:C:2009:37). Pēc Satversmes

tiesas ieskata, izskatāmajā lietā strīdus priekšmets ir pieeja

augstākās izglītības pakalpojumu tirgum. Eiropas Savienības Tiesa

vēl nav aplūkojusi uzņēmējdarbības īstenošanu augstākās

izglītības jomā.

Eiropas Savienības Tiesa līdz šim nav vērtējusi, vai

dalībvalsts regulējums, kas noteic pienākumu izkopt valsts valodu

un izmantot to augstākās izglītības jomā, tostarp privātajās

augstskolās, ierobežo uzņēmējdarbības brīvību, kā arī, ja šāds

ierobežojums pastāv, vai tas ir attaisnojams, atbilstošs un

nepārsniedz to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai. Šajā

situācijā varētu būt nozīmīga arī Eiropas Savienības Tiesas

judikatūra lietās, kuru faktiskie un tiesiskie apstākļi atšķiras

no izskatāmās lietas apstākļiem. Tā, piemēram, Eiropas Savienības

Tiesa ir norādījusi, ka dalībvalsts uzlikts pienākums televīzijas

raidorganizācijām atvēlēt noteiktu peļņas daļu darbiem, kuru

oriģinālvaloda ir kāda no šīs dalībvalsts oficiālajām valodām,

uzskatāms par pakalpojumu sniegšanas brīvības, uzņēmējdarbības

brīvības, kapitāla brīvas aprites un darba ņēmēju brīvas

pārvietošanās ierobežojumu. Šāds ierobežojums atzīts par saderīgu

ar Eiropas Savienības tiesībām (sk., piemēram, Eiropas

Savienības Tiesas 2009. gada 5. marta sprieduma lietā C-222/07

"UTECA", ECLI:EU:C:2009:124, 24. punktu). Tāpat

Eiropas Savienības Tiesa ir secinājusi, ka regulējumam, kas

uzliek par pienākumu slēgt darba līgumus dalībvalsts oficiālajā

valodā, var būt atturoša iedarbība uz attiecīgajā valodā

nerunājošiem darbiniekiem un darba devējiem no citām dalībvalstīm

un tādējādi tas ir darba ņēmēju brīvas pārvietošanās

ierobežojums. Šis ierobežojums tika atzīts par neatbilstošu

Līguma par Eiropas Savienības darbību 45. pantam (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2013. gada 16. aprīļa sprieduma lietā C-202/11

"Las", ECLI:EU:C:2013:239, 22. punktu).

Papildus jāatzīmē, ka 2020. gada 5. martā Eiropas Savienības

Tiesas ģenerāladvokāte Juliana Kokote savos secinājumos vērtēja

Ungārijas regulējumu, kas noteica, ka ārvalstu augstskolas, kuras

vēlas veikt uzņēmējdarbību Ungārijā, to darīt drīkst tikai tad,

ja augstskola sniedz augstākās izglītības pakalpojumu savā

reģistrācijas valstī un starp Ungāriju un attiecīgo valsti ir

noslēgts starpvalstu līgums. Lai gan Ungārijas valdība norādīja,

ka šāds regulējums nepieciešams sabiedriskās kārtības

aizsardzībai un augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanai,

ģenerāladvokāte secināja, ka tas nav saderīgs ar Līguma par

Eiropas Savienības darbību 49. pantu kopsakarā ar 54. pantu,

Pakalpojumu direktīvas 16. pantu, kā arī Eiropas Savienības

Pamattiesību hartā nostiprināto darījumdarbības brīvību (sk.

Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokātes Julianas Kokotes

secinājumu lietā C-66/18 "Komisija/Ungārija",

ECLI:EU:C:2020:172, 130.-140., 153.-161. un 175. punktu).

9.2. Augstskolu likuma 5. pants uzliek visām

augstskolām, kas vēlas izsniegt Latvijas Republikas atzītu

augstākās izglītības diplomu, par pienākumu attīstīt un izkopt

valsts valodu - latviešu valodu. Savukārt Augstskolu likuma 56.

panta trešā daļa ierobežo privāto augstskolu iespējas veidot un

īstenot studiju programmas svešvalodās, jo tas iespējams tikai

šajā normā noteiktajos gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2020.

gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 29.4.

punktu).

Abās normās ietvertais regulējums tiek attiecināts vienādi uz

valsts un privātajām augstskolām, kā arī uz Latvijā un ārvalstīs

reģistrētiem uzņēmumiem. Taču saskaņā ar Rīgas Juridiskās

augstskolas likuma 21. pantu un likuma "Par Rīgas Ekonomikas

augstskolu" 19. panta pirmo daļu Augstskolu likuma 56. panta

trešā daļa nav jāpiemēro divām Latvijā dibinātām augstskolām -

Rīgas Juridiskajai augstskolai un Rīgas Ekonomikas

augstskolai.

Tādējādi Satversmes tiesa secina: iepriekš minētā Eiropas

Savienības Tiesas judikatūra liecina, ka pienākums izmantot

dalībvalsts oficiālo valodu vai veicināt tās attīstību kādā

uzņēmējdarbības aspektā varētu tikt uzskatīts par uzņēmējdarbības

brīvības ierobežojumu. Tomēr, ņemot vērā dalībvalstu kompetenci

izglītības jomā, nav skaidrs, vai arī privāto augstskolu

pienākums izkopt un attīstīt dalībvalsts oficiālo valodu un

izmantot to augstākās izglītības studiju programmu īstenošanā ir

uzskatāms par uzņēmējdarbības brīvības ierobežojumu.

Apstrīdētās normas tiek piemērotas vienādi Latvijas uzņēmumiem

un citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un uzņēmumiem,

un šis apstāklis varētu apliecināt to, ka iespējamais

ierobežojums nav diskriminējošs. Tomēr, pēc Satversmes tiesas

ieskata, no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras nav gūstama

skaidrība par to, vai fakts, ka divām Latvijā reģistrētām

augstskolām atļauts nepiemērot Augstskolu likuma 56. panta trešo

daļu, ietekmē šā ierobežojuma dabu. Proti, nav iespējams

nepārprotami secināt, vai regulējums, kas tiek vienādi

attiecināts uz Latvijas un ārvalstu uzņēmumiem, tai pat laikā

paredzot no tā izņēmumus diviem Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem,

nav diskriminējošs.

Eiropas Savienības Tiesas praksē ir plaši aplūkots samērīguma

princips (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada

22. janvāra sprieduma lietā C-283/11 "Sky Österreich",

ECLI:EU:C:2013:28, 50. punktu un 2014. gada 8. aprīļa sprieduma

apvienotajās lietās C‑293/12 un C‑594/12 "Digital Rights

Ireland un Seitlinger u.c.", ECLI:EU:C:2014:238, 46.

punktu). Tomēr, ja tiek pieņemts, ka izskatāmajā lietā

apstrīdētās normas ierobežo uzņēmējdarbības brīvību, tad nav

nepārprotami skaidrs, vai, interpretējot Līguma par Eiropas

Savienības darbību 49. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību

hartas 16. pantu, var secināt, ka šāds ierobežojums ir

attaisnojams, atbilstošs un nepārsniedz to, kas vajadzīgs šī

ierobežojuma leģitīmā mērķa - valsts valodas aizsardzības -

sasniegšanai. Satversmes tiesas ieskatā valsts valoda uzskatāma

par vienu no nacionālās identitātes izpausmēm.

10. Satversmes 68. pants noteic un Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas

Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas

par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu. Tādējādi

Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas

judikatūrā nostiprinātā to interpretācija ir jāņem vērā,

noskaidrojot nacionālo normatīvo aktu saturu un piemērojot tos

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

2018-11-01 16.2. punktu).

No saistībām, ko Latvija uzņēmusies līdz ar dalību Eiropas

Savienībā, izriet tas, ka Satversmes 105. pants ir konkretizējams

kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā

ietverto uzņēmējdarbības brīvību (sk. Satversmes tiesas 2020.

gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 23.1. punktu).

Tādēļ izskatāmajā lietā ir nepieciešams noskaidrot Līguma par

Eiropas Savienības darbību 49. panta saturu.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pants noteic, ka

Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus

nolēmumus par Eiropas Savienības līgumu interpretāciju un Eiropas

Savienības tiesību aktu spēkā esību un interpretāciju. Satversmes

tiesa ir tiesa, kuras lēmumi nav pārsūdzami Līguma par Eiropas

Savienības darbību 267. panta trešās daļas izpratnē. Tādēļ tai ir

pienākums vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar prejudiciālo

jautājumu, ja vien Satversmes tiesa nekonstatē, ka jautājums nav

būtisks vai ka Eiropas Savienības Tiesa jau ir interpretējusi

izskatāmo tiesību normu, vai ka tas, kā pareizi piemērot

tiesības, ir tik acīmredzams, ka par šo tiesību piemērošanu nevar

būt nekādu pamatotu šaubu (sk., piemēram, Eiropas Savienības

Tiesas 1982. gada 6. oktobra sprieduma lietā C-283/81

"CILFIT/Ministero della Sanità", ECLI:EU:C:1982:335,

21. punktu). Kā izriet no šajā lēmumā iepriekš aplūkotās

Eiropas Savienības Tiesas judikatūras, Līguma par Eiropas

Savienības darbību 49. panta interpretācijas un piemērošanas

pareizība nav tik acīmredzama, ka neatstātu vietu nekādām

saprātīgām šaubām. Kaut arī Eiropas Savienības Tiesa ir

vairākkārt interpretējusi šo līguma normu, interpretācija nav

sniegta attiecībā uz uzņēmējdarbības brīvības ierobežošanu

augstākās izglītības jomā.

Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka lietā Nr. 2020-33-01

pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ pieņemams lēmums par jautājumu

uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma

pieņemšanai.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

26. panta pirmo daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību

267. pantu, Satversmes tiesa

nolēma:

1. Uzdot Eiropas Savienības Tiesai

šādus prejudiciālos jautājumus:

1.1. Vai tāds tiesiskais regulējums,

kas apstrīdēts pamatlietā, ierobežo Līguma par Eiropas Savienības

darbību 49. pantā noteikto brīvību veikt uzņēmējdarbību vai -

alternatīvi - 56. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību,

kā arī darījumdarbības brīvību, kas ir aizsargāta ar Eiropas

Savienības Pamattiesību hartas 16. pantu?

1.2. Kādi apsvērumi būtu ņemami

vērā, izvērtējot šāda tiesiskā regulējuma attaisnojamību,

atbilstību un samērīgumu ar tā leģitīmo mērķi - valsts valodas kā

nacionālās identitātes izpausmes aizsardzību?

2. Apturēt tiesvedību lietā līdz

brīdim, kad stājas spēkā Eiropas Savienības Tiesas nolēmums.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas priekšsēdētāja I.

Ziemele