11. pants

Direktīva 2001/83/EK Latvijas tiesiskajā regulējumā

ir pārņemta ar Noteikumiem Nr. 378 (sk. 2010. gada 13. maijā

Valsts sekretāru sanāksmē pieteiktā Ministru kabineta noteikumu

projekta Nr. VSS-588 TA-3017 anotācijas V sadaļas 1. punktu).

Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka Direktīvas 2001/83/EK

mērķa sasniegšana tiktu apdraudēta, ja dalībvalstis varētu

paplašināt tajā noteiktos pienākumus un ieviest papildu reklāmas

ierobežojumus. Tādējādi ar Direktīvu 2001/83/EK zāļu reklāmas

jomā ir īstenota pilnīga saskaņošana, jo tajā ir skaidri

uzskaitīti gadījumi, kuros dalībvalstis ir tiesīgas pieņemt

noteikumus, kuros ir atkāpes no šajā direktīvā paredzētajām

normām (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2007. gada 8. novembra

sprieduma lietā C-374/05 "Gintec", ECLI:EU:C:2007:654,

20. un 37. punktu).

Noteikumi Nr. 378 un tajos ietvertā apstrīdētā norma regulē

zāļu reklamēšanas kārtību. Noteikumu Nr. 378 2.1. apakšpunkts

noteic, ka šie noteikumi attiecas uz jebkura veida paziņojumu,

darbību un pasākumu, ja tā mērķis ir veicināt zāļu izrakstīšanu,

izplatīšanu vai lietošanu, tajā skaitā uz sabiedrībai paredzēto

zāļu reklāmu.

Eiropas Savienības tiesībās Direktīva 2001/83/EK paredz

harmonizētus noteikumus zāļu reklamēšanas jomā. Direktīvas

2001/83/EK 86. panta 1. punktā noteikts, ka zāļu reklāma ir

"jebkāda veida informācijas izplatīšana, apstaigājot

klientus, aģitējot vai pamudinot viņus, nolūkā veicināt zāļu

parakstīšanu, piegādi, tirdzniecību vai patērēšanu". Eiropas

Savienības Tiesa ir secinājusi, ka no šīs tiesību normas

formulējuma kopumā un it īpaši no vārdu savienojuma "jebkāda

veida" izriet, ka Eiropas Savienības likumdevēja izmantotais

zāļu reklāmas jēdziens ir ļoti plašs. Eiropas Savienības Tiesa ir

norādījusi, ka reklāma nav vienkārša informācija, proti, no

Direktīvas 2001/83/EK 86. panta 1. punkta formulējuma citstarp

izriet, ka vēstījuma mērķis ir būtiska reklāmas iezīme un

noteicošais faktors, lai nošķirtu reklāmu no vienkāršas

informācijas. Ja vēstījums ir vērsts uz to, lai veicinātu zāļu

parakstīšanu, piegādi, tirdzniecību vai patērēšanu, ir runa par

reklāmu Direktīvas 2001/83/EK izpratnē. Savukārt uz tīri

informatīvu norādi - bez veicināšanas nolūka - šīs direktīvas

noteikumi par zāļu reklāmu neattiecas (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2011. gada 5. maija sprieduma lietā C-316/09 "MSD

Sharp & Dohme", ECLI:EU:C:2011:275, 29., 31. un

32. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja ir atsaukusies uz Eiropas Savienības

Tiesas nolēmumu lietā par regulējumu, kas noteica vienotas cenas

aptiekās, un šai sakarā norādījusi, ka likumdevējam, nosakot tādu

ierobežojumu kā tas, kas noteikts apstrīdētajā normā, ir jāsniedz

uz zinātniskiem pētījumiem balstīts pamatojums (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2016. gada 19. oktobra sprieduma lietā C-148/15

"Deutsche Parkinson Vereinigung", ECLI:EU:C:2016:776,

42. punktu). Taču minētā lieta attiecās uz preču brīvu

apriti, un tajā netika piemērota Direktīva 2001/83/EK. Līdz ar to

nepieciešams pārliecināties, vai apstrīdētajā normā ietvertais

tiesiskais regulējums ir uzskatāms par reklāmas aizliegumu

Direktīvas 2001/83/EK izpratnē, un šī direktīva ir piemērojama

lietā Nr. 2020-02-0306.

Atbilstoši Direktīvas 2001/83/EK 89. panta 1. punkta

"b" apakšpunkta pirmajam apakšpunktam zāļu reklāmā ir

jāietver informācija par zāļu nosaukumu. No tā var secināt, ka

par zāļu reklāmu uzskatāma tikai noteiktu, identificējamu zāļu

reklāma. Attiecībā uz recepšu zālēm ir spēkā absolūts reklāmas

aizliegums. Tātad ir pieļaujama tikai bezrecepšu zāļu reklāma. No

minētā izriet, ka Direktīvas 2001/83/EK VIII sadaļas

"Reklāma" tiesību normas attiecas uz noteikti

identificējamu bezrecepšu zāļu reklāmu un šo normu mērķis nav

reglamentēt aptiekas pakalpojumu reklāmu.

Apstrīdētā norma neprasa reklāmā iekļaut informāciju par

konkrētām zālēm, proti, zāļu nosaukumu, bet aizliedz iekļaut zāļu

reklāmā noteiktu informāciju, citstarp tādu informāciju, kas

rosina iegādāties zāles, pamatojot zāļu iegādes nepieciešamību ar

zāļu cenu. No tā var secināt, ka tiktāl, ciktāl apstrīdētā norma

attiecas uz citām precēm, nevis konkrētām zālēm, Direktīva

2001/83/EK nebūtu piemērojama. Reklāmā, par kuru ir strīds

pamatlietā, nav norādes uz zāļu nosaukumu (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 38. lp.). Līdz ar to ir jāizvērtē, vai

darbības, kuras regulē apstrīdētā norma, varētu ietilpt

Direktīvas 2001/83/EK piemērošanas jomā.

Eiropas Savienības Tiesa ir arī norādījusi, ka

iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai konkrētā rīcība ir reklāma vai

informācijas izplatīšana (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2009.

gada 2. aprīļa sprieduma lietā C-421/07 "Frede

Damgaard", ECLI:EU:C:2009:222, 23. punktu). Ja darbības,

uz kurām attiecas apstrīdētajā normā ietvertais tiesiskais

regulējums, būtu uzskatāmas par informācijas sniegšanu, nevis par

zāļu reklāmu, tad Direktīva 2001/83/EK nebūtu jāpiemēro.

Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka lietā Nr. 2020‑02‑0306,

vērtējot apstrīdēto normu, izšķiroša nozīme ir Direktīvas

2001/83/EK interpretācijai. Ir jānoskaidro, vai Direktīva

2001/83/EK ir attiecināma uz apstrīdēto normu, kura regulē zāļu

reklāmā iekļaujamo informāciju par zāļu cenu, bet ne par pašām

zālēm un to nosaukumu. Turklāt rodas jautājums par Noteikumu Nr.

378 atbilstību Direktīvas 2001/83/EK mērķim harmonizēt noteikumus

par zāļu reklāmu gadījumā, kad darbības, uz kurām attiecas

apstrīdētā norma, pēc būtības nav uzskatāmas par zāļu reklāmu

pamatlietā. Tomēr Noteikumu Nr. 378 tekstā minētās darbības ir

nosauktas par zāļu reklāmu. Atbilstoši Direktīvas 2001/83/EK 87.

panta 3. punktam zāļu reklāma ir pieļaujama, ja tā veicina zāļu

racionālu lietošanu, nepārspīlējot to īpašības. Līdz ar to zāļu

reklāmā paustās informācijas saturam piemērojamie ierobežojumi

varētu būt saistīti ar zāļu īpašībām, bet ne ar zāļu cenu.

Ņemot vērā minēto, pastāv pamatotas šaubas, vai Noteikumi Nr.

378 nav pretrunā ar Direktīvas 2001/83/EK mērķi harmonizēt

noteikumus par zāļu reklāmu un vai šī direktīva ir sekmīgi

ieviesta dalībvalsts tiesiskajā regulējumā.