13. pants

Ņemot vērā iepriekš minēto, varētu tikt izdarīti

atšķirīgi secinājumi, proti:

1) darbības, kas minētas apstrīdētajā normā, Direktīvas

2001/83/EK izpratnē ir uzskatāmas nevis par reklāmu bet gan par

informatīvu norādi, un tādējādi šī direktīva pamatlietā nav

piemērojama;

2) ar Direktīvu 2001/83/EK ir veikta pilnīga saskaņošana,

tāpēc dalībvalstīm ir jāievēro tās 90. pantā noteiktie

ierobežojumi attiecībā uz zāļu reklāmu un tām nav tiesību

nacionālajā regulējumā paplašināt aizliegto reklāmas paņēmienu

uzskaitījumu un noteikt papildu prasības;

3) lai gan Direktīvas 2001/83/EK 90. pantā nav ietverts tāds

aizliegums, kādu paredz apstrīdētā norma, tomēr dalībvalstīm ir

tiesības noteikt tādu regulējumu, ar kuru tiek novērsta pārmērīga

vai nepārdomāta reklāma, kas ir pretrunā ar Direktīvas 2001/83/EK

mērķi un neveicina zāļu racionālu lietošanu.

Satversmes tiesa apstrīdēto normu uzskata par zāļu reklāmas

regulējumu. Pēc Satversmes tiesas ieskata, Direktīva 2001/83/EK

varētu pieļaut tādu tiesisko regulējumu, kāds ietverts

apstrīdētajā normā, jo tas atbilst šīs direktīvas mērķiem.

Līdz ar to lietā Nr. 2020-02-0306 ir būtiski noskaidrot, vai

Direktīvai 2001/83/EK ir pretrunā ar apstrīdēto normu noteiktais

aizliegums attiecībā uz sabiedrībai paredzētajā zāļu reklāmā

iekļaujamo informāciju. Kaut arī Eiropas Savienības Tiesa ir

interpretējusi Direktīvu 2001/83/EK, pastāv šaubas par to, vai

Direktīva 2001/83/EK patiešām aizliedz dalībvalstīm noteikt savos

normatīvajos aktos tādus ierobežojumus attiecībā uz sabiedrībai

paredzēto zāļu reklāmu, kuri nav noteikti šīs direktīvas 90.

pantā, kurā ietverts aizliegto reklāmas paņēmienu saraksts.

Tādējādi lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības

tiesību aktu iztulkošanas. Līdz ar to lietā Nr. 2020‑02‑0306 ir

konstatēti tādi apstākļi, kuru dēļ pieņemams lēmums par jautājumu

uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma

pieņemšanai.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

26. panta pirmo daļu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 267.

pantu, kā arī Satversmes tiesas 2017. gada 28. februāra lēmumu

"Par kārtību, kādā pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu

Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma

pieņemšanai", Satversmes tiesa

nolēma: