12. pants

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, noskaidrojot

nacionālo tiesību normu saturu un piemērojot tās, ir jāņem vērā

demokrātiju stiprinošās Eiropas Savienības tiesību normas un

Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to

interpretācija (sal. sk. Satversmes tiesas

2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-12-01 23.1. punktu).

Apstrīdētā norma ir daļa no procesa par noziedzīgi iegūtu

mantu tiesiskā regulējuma. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

procesā par noziedzīgi iegūtu mantu uz ar mantu saistītajām

personām ir attiecināmas Satversmes 92. panta pirmajā

teikumā ietvertās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas (sal.

sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma

lietā Nr. 2016-13-01 10. punktu). Jēdziens

"taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti,

"taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija,

kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs,

tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta.

Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas

process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas

tiesības. Tajā ietilpst arī tiesības uz pārsūdzību (sal. sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2016-07-01 28.1. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta

pirmais teikums neparedz valstij pienākumu visās lietu

kategorijās noteikt personai tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumu

kasācijas kārtībā (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-02-01

10.2. punktu). Tomēr valstij ir pienākums izveidot tādu

tiesību sistēmu un noteikt tādu tiesas nolēmumu pārsūdzības

kārtību, lai personas varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības un

likumīgās intereses (sk. Satversmes tiesas 2014. gada

9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01

13. punktu).

Arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu valstij ir pozitīvs

pienākums nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu tā, lai tiktu

paredzēta efektīva tiesību aizsardzība. Tas vienlaikus nozīmē

valsts pienākumu nodrošināt personai arī procesuālās garantijas

aizstāvēt tās īpašuma tiesības, lai sevišķajā procesā lieta pēc

būtības tiktu izlemta, ievērojot personas tiesības uz taisnīgu

tiesu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija

sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 13. punktu).

Lai lietā Nr. 2021-44-01 noskaidrotu, vai apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam,

Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai šī norma ar mantu

saistītajai personai nodrošina efektīvu iespēju aizstāvēt savas

īpašuma tiesības. Proti, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

likumdevējs bija tiesīgs pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas

neparedz iespēju pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu, lai gan tas

lietā ir pirmais lēmums, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi

iegūtu un konfiscējamu. Ņemot vērā to, ka apstrīdētā norma ir

daļa no procesa par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju

tiesiskā regulējuma, šajā izvērtējumā nozīme ir Hartas

47. pantam, kā arī Direktīvai 2014/42 un

Pamatlēmumam 2005/212.