13. pants

Pēc Satversmes tiesas ieskata, nodarījumi,

saistībā ar kuriem uzsākti kriminālprocesi, no kuriem izdalīti

procesi par noziedzīgi iegūtu mantu, pieder pie tiem

nodarījumiem, uz kuriem attiecas Direktīvas 2014/42

3. pantā norādītie tiesību akti, un tātad tie ietilpst šīs

direktīvas materiālās piemērošanas jomā (sk. šā lēmuma

3.1. punktu un, piemēram, Direktīvas 2014/42

3. panta "d" punktu). Tāpat jānorāda, ka

Krimināllikuma 195. panta trešā daļa, pēc kuras uzsākti

kriminālprocesi, no kuriem izdalīti procesi par noziedzīgi iegūtu

mantu, paredz kriminālsodu - brīvības atņemšanu uz laiku no trim

līdz divpadsmit gadiem (sk. Pamatlēmuma 2005/212 2. panta

1. punktu).

Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka Direktīva 2014/42 -

tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212, kura normas

atbilstoši minētās direktīvas preambulas 9. punktam ar to ir

paredzēts paplašināt, - ir tiesību akts, ar kuru dalībvalstīm

uzlikts pienākums ieviest kopēju noteikumu minimumu attiecībā uz

nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, lai

atvieglotu kriminālprocesa ietvaros tiesas izdotu konfiskācijas

rīkojumu savstarpējo atzīšanu. Direktīva 2014/42 nereglamentē

nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, ko

kāda dalībvalsts tiesa uzdevusi veikt tādā procedūrā, kura

neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu

konstatēšanu, vai uzreiz pēc tās. Proti, uz šādu konfiskāciju

neattiecas šajā direktīvā saskaņā ar tās 1. panta

1. punktu paredzētie minimālie noteikumi, un tās tiesiskais

regulējums tātad ietilpst minētās direktīvas 22. apsvērumā

norādītajā dalībvalstu kompetencē paredzēt plašākas pilnvaras

savos valsts tiesību aktos (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2020. gada 19. marta sprieduma lietā C-234/18

"Agro in 2001" 56.-57. punktu un

2021. gada 28. oktobra sprieduma lietā C-319/19

"Komisia za protivodeystvie na koruptsiyata i za otnemane na

nezakonno pridobitoto imushtestvo" 36.-37. un

41. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai Direktīva

2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212 - var tikt

attiecināta uz tādu tiesisko regulējumu, kāds ietverts

Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā.

13.1. Atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam

lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un attiecīgi par

tās konfiskāciju var pieņemt Kriminālprocesa likuma

59. nodaļā noteiktajā kārtībā prokurors, pabeidzot

kriminālprocesu, vai tiesa līdz ar galīgo nolēmumu krimināllietā,

izskatot lietu pēc būtības (sal. sk. Satversmes

tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2021-18-01 26.1. punktu). Lietā

Nr. 2021-44-01 apstrīdētā norma attiecas uz Kriminālprocesa

likuma 59. nodaļā noteikto kārtību, kādā manta ar tiesas

nolēmumu tiek atzīta par noziedzīgi iegūtu. Proti, tiesas

nolēmums tiek pieņemts atsevišķā procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu pirms tiesas galīgā nolēmuma krimināllietā.

Likumdevēja mērķis, izdalot mantisko jautājumu vērtēšanu

sevišķā procesā, bija nodrošināt kriminālprocesā radušos mantisko

jautājumu savlaicīgu un uz procesa ekonomijas interesēm vērstu

atrisināšanu. Process par noziedzīgi iegūtu mantu ir atsevišķs un

nošķirts process, kura ietvaros tiesa vērtē tikai vienu lietā

radušos jautājumu - mantisko jautājumu (sal. sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2017-10-01 20.1. un 20.2. punktu).

Proti, procesam par noziedzīgi iegūtu mantu raksturīgs tas, ka

šajā procesā netiek noskaidrota personas vaina, bet gan tiek

lemts par mantas noziedzīgo izcelsmi vai saistību ar noziedzīgu

nodarījumu. Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā paredzētais

process par noziedzīgi iegūtu mantu atbilst Latvijas tiesību

doktrīnā atzītajam šāda sevišķā procesa apzīmējumam "process

par lietu" (process in rem) (sal. sk.

Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2021-18-01 26.1. punktu). Arī Latvijas tiesu

praksē norādīts, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir

jāvērtē mantas izcelsme un tas, vai pastāv nosacījumi šīs mantas

atzīšanai par noziedzīgi iegūtu, nevis tas, vai persona ir

izdarījusi noziedzīgu nodarījumu (sk., piemēram, Rīgas

apgabaltiesas 2021. gada 21. maija lēmumu lietā

Nr. 11816005518).

Satversmes tiesa savā judikatūrā atzinusi, ka process par

noziedzīgi iegūtu mantu var tikt uzsākts tikai tad, ja pastāv

Kriminālprocesa likuma 626. pantā minētie nosacījumi, proti:

1) pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka manta, kura

izņemta vai kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta vai

saistīta ar noziedzīgu nodarījumu; 2) objektīvu iemeslu dēļ

krimināllietas nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika

periodā) nav iespējama vai tas var radīt būtiskus neattaisnotus

izdevumus. Turklāt šajā procesā mantiskie jautājumi tiek izlemti

galīgi. Ja pirmstiesas kriminālprocesā ir ietilpis process par

noziedzīgi iegūtu mantu un tā ietvaros tiesa ir atzinusi mantu

par noziedzīgi iegūtu, tad tiesa pamata kriminālprocesā vairs

nelemj par rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu. Tas ir viens no

veidiem, kādos galīgi tiek izlemts jautājums par noziedzīgi

iegūtu mantu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01

20.1. punktu).

Līdz ar to atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu netiek vērtēta personas vaina un šis

process nav balstīts uz notiesājošu spriedumu. Likumdevējs ir

paredzējis iespēju izdalīt no kriminālprocesa mantisko jautājumu

vērtēšanu sevišķā procesā, kas pēc būtības nav atkarīgs no

izmeklēšanā esošās krimināllietas par noziedzīgu nodarījumu un

tās iznākuma.

Tātad Direktīva 2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums

2005/212 - varētu tikt interpretēta tādējādi, ka tā

neattiecas uz tādu tiesisko regulējumu, kāds ietverts

Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā, jo attiecīgajā procesā

mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu neattiecas uz viena vai

vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatāciju vai nenotiek uzreiz

pēc šādas procedūras. Proti, manta ar tiesas lēmumu tiek atzīta

par noziedzīgi iegūtu pirms noziedzīga nodarījuma konstatēšanas

un personas atzīšanas par vainīgu noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā.

13.2. Tomēr lietā Nr. 2021-44-01 jāņem vērā,

ka, atšķirībā no Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada

19. marta spriedumā lietā C-234/18 un 2021. gada

28. oktobra spriedumā lietā C-319/19 vērtētā Bulgārijas

tiesiskā regulējuma, Latvijā mantas īpašās konfiskācijas

procedūra netiek veikta civilprocesuālā kārtībā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot to, vai konfiskācija bez

notiesājoša sprieduma atbilst sodam Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. panta izpratnē,

atzina, ka sākotnēji jāņem vērā tas, vai konfiskācija tiek veikta

pēc lēmuma, ar kuru persona atzīta par vainīgu noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā. Tomēr šajā vērtējumā nozīme ir arī citiem

faktoriem, piemēram, attiecīgās procedūras raksturam, mērķim un

konfiskācijas smagumam, kā arī valsts tiesību aktos noteiktajai

šīs procedūras būtībai un īstenošanas kārtībai (sal. sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2018. gada

28. jūnija sprieduma lietā "G.I.E.M. S.r.l. and Others

v. Italy", pieteikums Nr. 1828/06, 211., 223.-225. un

233. punktu).

Atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu no izmeklēšanā esošās krimināllietas par

noziedzīgu nodarījumu tiek izdalīti tie materiāli, kas pamato

mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo

izcelsmi (sk. Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmo

daļu un 627. panta otrās daļas 1. punktu). Procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu lietas dalībniekiem ir tiesības

iesniegt pierādījumus (sk., piemēram, Kriminālprocesa

likuma 626. panta pirmo daļu un 627. panta otrās daļas

1. punktu), tomēr šajā atsevišķajā procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu secinājumi par mantas saistību ar

noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo izcelsmi ir citstarp

pamatoti ar tiem krimināllietas materiāliem, kas savākti pamata

kriminālprocesā par noziedzīga nodarījuma konstatēšanu un

personas atzīšanu par vainīgu noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā.

Eiropas Savienības Tiesa 2020. gada 19. marta

spriedumā lietā C-234/18 un 2021. gada 28. oktobra

spriedumā lietā C-319/19 vērtēja Direktīvas 2014/42 piemērošanas

jomu atbilstoši tās 4. panta 1. punktam. Tomēr

Direktīvas 2014/42 4. panta 2. punktā noteikts, ka

atsevišķos gadījumos šī direktīva ir piemērojama arī tad, kad ir

ierosināta krimināllieta par noziedzīgu nodarījumu, bet

kriminālprocesā nav pieņemts notiesājošs spriedums. Attiecībā uz

minēto normu Eiropas Savienības Tiesas judikatūra nav

izveidojusies.

No minētās tiesību normas kopsakarā ar Direktīvas 2014/42

2. panta 4. punktu varētu secināt, ka Direktīva 2014/42

noteiktos apstākļos ir piemērojama arī tādai noziedzīgi iegūtu

līdzekļu konfiskācijas procedūrai, kura neattiecas uz viena vai

vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatāciju vai nenotiek uzreiz

pēc šādas procedūras, proti, noziedzīgi iegūtu līdzekļu

konfiskācijai bez notiesājoša sprieduma. Turklāt Direktīvas

2014/42 4. panta 2. punkta teksts citstarp varētu

liecināt arī par to, ka tajā norādītie iemesli, kuru dēļ

konfiskācija nav iespējama, nav izsmeļoši.

13.3. Tādējādi lietā Nr. 2021-44-01,

interpretējot Direktīvu 2014/42 un Pamatlēmumu 2005/212, varētu

tikt izdarīti atšķirīgi secinājumi par to, vai Kriminālprocesa

likuma 59. nodaļā noteiktā īpašā konfiskācijas procedūra

ietilpst Direktīvas 2014/42 preambulas 22. punktā norādītajā

dalībvalstu kompetencē un līdz ar to minētie tiesību akti šādai

procedūrai nav piemērojami.

Kaut arī Eiropas Savienības Tiesa ir vairākkārt interpretējusi

Direktīvas 2014/42 4. panta 1. punktu un

Pamatlēmuma 2005/212 2. panta 1. punktu, tostarp

saistībā ar valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēta noziedzīgi

iegūtu līdzekļu konfiskācija bez notiesājoša sprieduma, līdz šim

minēto tiesību aktu interpretācija nav sniegta attiecībā uz tādu

valsts tiesību aktos paredzētu noziedzīgi iegūtas mantas

konfiskāciju, kura netiek veikta civilprocesuālā kārtībā un tiek

ierosināta, pamatojoties uz krimināllietā esošo pierādījumu

kopuma pirms noziedzīga nodarījuma konstatēšanas un personas

atzīšanas par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Kā izriet

no šajā lēmumā iepriekš aplūkotās Eiropas Savienības Tiesas

judikatūras, Direktīvas 2014/42 un Pamatlēmuma 2005/212

interpretācijas un piemērošanas pareizība, ņemot vērā to mērķi

uzlabot īpašuma konfiskāciju krimināllietās Eiropas Savienības

līmenī, izskatāmajā tiesiskajā un faktiskajā jautājumā nav tik

acīmredzama, ka neatstātu vietu nekādām saprātīgām šaubām par

minēto tiesību aktu piemērošanas jomu.

13.4. Ja uz tādu noziedzīgi iegūtas mantas

konfiskācijas tiesisko regulējumu, kāds noteikts Kriminālprocesa

likuma 59. nodaļā, attiecas Direktīva 2014/42 - tāpat

kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212 -, tad dalībvalstīm ir

pienākums veikt nepieciešamos pasākumus ar mērķi nodrošināt

personām, kuras skar šajā direktīvā noteiktie pasākumi, tiesības

uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai

saglabātu šo personu tiesības (sk. Direktīvas 2014/42

8. panta 1. punktu).

Direktīvas 2014/42 preambulas 38. punkts nosaka:

"Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas

atzīti Hartā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijā, kā tas interpretēts Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Šī direktīva būtu jāīsteno

saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem. [..]." Saskaņā

ar Hartas 47. panta pirmo daļu ikvienai personai, kuras

tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas

pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot

nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā. Hartas 47. pantā

paredzētās pamattiesības ir apstiprinātas pašā

Direktīvā 2014/42, tostarp tās 8. panta 6. punkta

otrajā teikumā, kurā noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina

personai, pret kuru tiek vērsta konfiskācija, efektīva iespēja

pārsūdzēt tiesā konfiskācijas rīkojumu.

Atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu tiesa, izskatot materiālus par noziedzīgi

iegūtu mantu, izlemj: 1) vai manta ir noziedzīgi iegūta vai

saistīta ar noziedzīgu nodarījumu; 2) vai ir zināms mantas

īpašnieks vai likumīgais valdītājs; 3) vai kādai personai ir

likumīgas tiesības uz mantu un 4) rīcību ar noziedzīgi

iegūtu mantu. Ja tiesa atzīst, ka mantas saistība ar noziedzīgu

nodarījumu nav pierādīta vai mantas izcelsme nav noziedzīga, tā

pieņem lēmumu izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu.

Savukārt tad, ja tiesa secina, ka mantas saistība ar noziedzīgu

nodarījumu ir pierādīta vai mantas izcelsme, visticamāk, ir

noziedzīga tikai daļā, tā attiecībā uz šo mantas daļu var pieņemt

lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un konfiscējamu,

bet pārējā daļā procesu par noziedzīgi iegūtu mantu izbeigt.

Tādējādi pirmās instances tiesa var lemt par procesa par

noziedzīgi iegūtu mantu izbeigšanu, ja tā secina, ka iesniegtais

pierādījumu kopums nav pietiekams, lai pierādītu mantas saistību

ar noziedzīgu nodarījumu vai dotu tai pamatu uzskatīt, ka mantas

izcelsme, visticamāk, ir noziedzīga. Turklāt tad, ja pirmās

instances tiesa izbeidz procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, tā

pirms attiecīgā lēmuma pieņemšanas izvērtē no pamata

kriminālprocesa izdalītos materiālus procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu, kā arī papildus iesniegtos pierādījumus, ja tādi

tiesā iesniegti.

Pirmās instances tiesas pieņemto lēmumu var pārsūdzēt

apgabaltiesā, sūdzību vai protestu iesniedzot rajona (pilsētas)

tiesā. Izskatot sūdzību vai protestu, apgabaltiesa var:

1) atstāt negrozītu pirmās instances tiesas lēmumu;

2) atcelt pirmās instances tiesas lēmumu, ar kuru manta

atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscējamu, un izbeigt procesu

par noziedzīgi iegūtu mantu, vai 3) atcelt pirmās instances

tiesas lēmumu, ar kuru process par noziedzīgi iegūtu mantu

izbeigts, un atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu un konfiscējamu.

Apgabaltiesas pieņemtais lēmums nav pārsūdzams.

Līdz ar to secināms, ka Latvijā procesu par noziedzīgi iegūtu

mantu ir iespējams skatīt divās tiesu instancēs un nav paredzēta

iespēja pārsūdzēt apgabaltiesas pieņemto lēmumu kasācijas

instancē. Pat ja pirmās instances tiesa izbeigusi procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu, secinot, ka mantas noziedzīgā izcelsme

nav pierādīta, apgabaltiesai ir tiesības atzīt mantu par

noziedzīgi iegūtu un to konfiscēt. Lietā Nr. 2021-44-01

vienā no procesiem daļa mantas par noziedzīgi iegūtu un

konfiscējamu atzīta jau ar pirmās instances tiesas lēmumu, bet

atlikusī daļa mantas - ar apgabaltiesas lēmumu. Savukārt pārējos

procesos ar pirmās instances tiesas lēmumu manta atzīta par tādu,

kas nav noziedzīgi iegūta, un process par noziedzīgi iegūtu mantu

izbeigts, tomēr manta par noziedzīgi iegūtu ir atzīta un

konfiscēta tikai ar apgabaltiesas lēmumu, kas saskaņā ar

apstrīdēto normu nav pārsūdzams.

Direktīvas 2014/42 normas neparedz specifisku regulējumu

attiecībā uz lietas Nr. 2021-44-01 pamatā esošajiem

faktiskajiem apstākļiem, proti, uz gadījumiem, kad pirmās

instances tiesa ir pieņēmusi lēmumu izbeigt procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu, bet procesa virzītājs vai prokurors šo

lēmumu pārsūdzējis apgabaltiesā, kura savukārt pieņēmusi lēmumu

atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu un to konfiscēt. Tādējādi lietā

Nr. 2021-44-01 nepieciešams noskaidrot, kā interpretējams

Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otrajā teikumā

ietvertais jēdziens "konfiskācijas rīkojums".

Atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam, ja

attiecīgajā jautājumā nav Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma,

katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas

un jāparedz sīki procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas,

lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas

Eiropas Savienības tiesībās (sk., piemēram, Eiropas Savienības

Tiesas 1976. gada 16. decembra sprieduma lietā 33/76

"Rewe" 5. punktu un 2010. gada

14. septembra sprieduma lietā C-550/07 P "Akzo

nobel chemicals un Akcros chemicals/Komisija"

113. punktu). Izvērtējot, vai dalībvalsts nav pārkāpusi

procesuālās autonomijas principu, Eiropas Savienības Tiesa

pārbauda, vai ir ievērots līdzvērtības princips un efektivitātes

princips (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas

2015. gada 12. februāra sprieduma lietā C-567/13

"Baczó un Vizsnyiczai" 42. punktu). Savukārt,

izvērtējot atbilstību efektivitātes principam, Eiropas Savienības

Tiesa pārbauda to, vai valsts procesuālā norma nepadara

neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Eiropas Savienības tiesību

piemērošanu (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas

2014. gada 27. februāra sprieduma lietā C-470/12

"Pohotovosť" 51. punktu). It īpaši nav

pieļaujams tas, ka kļūtu neiespējama vai pārmērīgi apgrūtināta to

lietas dalībnieka tiesību īstenošana, kuras izriet no Eiropas

Savienības tiesībām (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2013. gada 5. decembra sprieduma lietā C-413/12

"Asociación de consumidores independientes de Castilla y

León" 39. punktu).

No vienas puses, varētu atzīt, ka Direktīvas 2014/42

8. panta 6. punkta otrajā teikumā ir ietverta prasība

nodrošināt personai, kuras manta tikusi konfiscēta, tiesības

attiecīgo lēmumu pārsūdzēt vismaz vienā tiesu instancē neatkarīgi

no tā, vai ticis pieņemts lēmums izbeigt procesu par noziedzīgi

iegūtu mantu vai lēmums atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu un to

konfiscēt. Interpretējot Direktīvas 2014/42 8. panta

6. punkta otro teikumu šādā veidā, proti, atzīstot, ka arī

pirmās instances tiesas lēmums, ar kuru izbeigts process par

noziedzīgi iegūtu mantu, ir interpretējams kā "konfiskācijas

rīkojums" Direktīvas 2014/42 izpratnē, varētu secināt, ka

Pieteikumu iesniedzējiem ar apstrīdēto normu jau ir nodrošinātas

tiesības pārsūdzēt tiesā konfiskācijas rīkojumu un tādējādi

personai ir nodrošinātas tiesības uz efektīvu tiesību

aizsardzību.

No otras puses, Direktīvas 2014/42 8. panta

6. punkta otro teikumu ir iespējams interpretēt tādējādi, ka

personai jābūt nodrošinātai iespējai pārsūdzēt tādu konfiskācijas

rīkojumu, ar kuru notikusi īpašuma galīga atņemšana. Proti,

Direktīvas 2014/42 2. panta 4. punktā

"konfiskācija" ir definēta kā īpašuma galīga atņemšana.

Arī citos Eiropas Savienības tiesību aktos mantas konfiskācijas

jomā ietvertā vārda "konfiskācija" definīcija ir

līdzīga tai, kas noteikta Direktīvas 2014/42 2. panta

4. punktā. Tā, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes

2018. gada 14. novembra regulas 2018/1805 par

iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpējo

atzīšanu (Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis L 303,

28.11.2018., 1. lpp.) 2. panta 2. punkts paredz,

ka "konfiskācijas rīkojums" ir galīgais sods vai tiesas

noteikts pasākums saistībā ar krimināllietu par noziedzīgu

nodarījumu, ar kuru paredz fiziskas vai juridiskas personas

īpašuma galīgu atsavināšanu. Tāpat arī Pamatlēmuma 2005/212

1. panta ceturtajā ievilkumā noteikts, ka

"konfiskācija" ir pēc tiesvedības par noziedzīgu

nodarījumu vai noziedzīgiem nodarījumiem tiesas uzlikts sods vai

pasākums, kas beidzas ar galīgu īpašuma atņemšanu. Tāpat jēdzienu

"konfiskācija" ir interpretējusi arī Eiropas Savienības

Tiesa (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada

14. janvāra sprieduma lietā C-393/19 "Okrazhna

Prokuratura" 47. un 48. punktu).

Atbilstoši šādai Direktīvas 2014/42 8. panta

6. punkta otrā teikuma interpretācijai varētu secināt, ka

"konfiskācijas rīkojums" ir tikai tāds tiesas lēmums,

ar kuru ir notikusi īpašuma galīga atņemšana. Savukārt tiesas

lēmums, ar kuru process par noziedzīgi iegūtu mantu izbeigts,

kaut gan bijusi iespēja piemērot mantas konfiskāciju, nav

uzskatāms par "konfiskācijas rīkojumu"

Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otrā teikuma

izpratnē. Attiecīgi lietā Nr. 2021-44-01 par

"konfiskācijas rīkojumu" minētās Eiropas Savienības

tiesību normas izpratnē būtu uzskatāms tikai apgabaltiesas

lēmums, ar kuru Pieteikumu iesniedzēju manta atzīta par

noziedzīgi iegūtu un konfiscēta un kurš saskaņā ar apstrīdēto

normu nav pārsūdzams.

Tādējādi, ņemot vērā lietā Nr. 2021-44-01 izvērtējamo

situāciju, varētu tikt izdarīti atšķirīgi secinājumi par

Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otrā teikuma

interpretāciju. Eiropas Savienības Tiesa jau iepriekš ir

skaidrojusi, kā Direktīvas 2014/42 2. panta

4. punkta izpratnē ir interpretējams jēdziens

"konfiskācija", taču nav izteikusies par to, kā

interpretējams Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta

otrajā teikumā ietvertais jēdziens "konfiskācijas

rīkojums". Līdz ar to lietas Nr. 2021-44-01

izspriešanai ir nepieciešams noskaidrot Direktīvas 2014/42

8. panta 6. punkta otrajā teikumā ietvertā jēdziena

"konfiskācijas rīkojums" saturu, proti, noskaidrot, vai

par konfiskācijas rīkojumu ir jāuzskata tikai tāds lēmums, ar

kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscējamu, vai par

šādu rīkojumu ir atzīstams arī lēmums, ar kuru tiesa izbeigusi

procesu par noziedzīgi iegūtu mantu.

Tādējādi pastāv šaubas, vai tad, ja uz lietā

Nr. 2021-44-01 apstrīdēto normu ir attiecināmi minētie

Eiropas Savienības tiesību akti, ar Hartas 47. pantā

ietvertajām personas tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un

Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otrajā

teikumā ietverto garantiju, kas paredz efektīvu iespēju pārsūdzēt

tiesā konfiskācijas rīkojumu, ir saderīgs tāds valsts tiesiskais

regulējums, kas mantisko jautājumu ātras un efektīvas

atrisināšanas nolūkos ar mantu saistītajai personai nav

paredzējis tiesības pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu, lai gan tas

lietā ir pirmais lēmums, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi

iegūtu un konfiscējamu, un pirmās instances tiesa šajā lietā

pieņēmusi lēmumu izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka lietā

Nr. 2021-44-01 pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ pieņemams

lēmums par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai

prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.